Otrdiena, 11. februāris
Vārda dienas: Laima,  Laimdota

Atgriešanās mājās ar grāmatu

Raksta autors: Daina Tāfelberga, Selgas Silkalnas arhīva un autores foto

08:05 - 26.09.2024

Ar Daini
Dzejoļus no Kuldīgas novadnieka Mārtiņa Kalna krājuma Nīcības gaismā lasa un pārdomās dalās meita Selga Silkalna, mazmeita Solveiga Silkalna un brāļadēls Dainis Kalns.

„Septembra jeb viršu mēneša vidū, kā būtu teicis pats autors, mēs svinam viņa atgriešanos mīļotajā dzimtenē 42 gadus pēc aiziešanas mūžībā svešatnē,” tā Kuldīgas novadnieka, pirmskara Latvijas sabiedriskā darbinieka, leģionāra Mārtiņa Kalna dzejoļu krājuma Nīcības gaismā atvēršanas svētkos teica viņa mazmeita, Latvijas vēstniece Lietuvā Solveiga Silkalna.

Nilss Speelee
Mazdēls Nilss Silkalns vectēva piemiņai atskaņo Johana Sebastiana Baha skaņdarbu.

NO KURMĀLES SEGĻIEM

Pasākums notika nelielā M.Kalna radu un draugu lokā Kuldīgas novada muzejā – šī vieta izvēlēta tāpēc, ka novadnieks bijis viens no šīs iestādes dibinātājiem pirmskara Latvijā. No Kurmāles pagasta Segļu saimnieku Kalnu dzimtas nākuši daudzi dažādās jomās pazīstami ļaudis, tostarp sabiedriski darbinieki, politiķi, mākslinieki. Mārtiņam bija brālis Alberts Kalns, un abus izšķīris karš un padomju okupācija: Alberts izsūtīts uz Sibīriju, bet viņš dzimtenē atgriezies, taču leģionārs Mārtiņš uz mūžu nonācis trimdā Vācijā. Lai saprastu Nīcības gaismā apkopoto dzeju, autora mazdēls Nilss Silkalns sniedza nelielu ieskatu dzīves gājumā. To sagatavojusi M.Kalna meita, novadniece, dzejniece, tulkotāja un pedagoģe Selga Silkalna.

IZSTAIGĀJA KARA LAUKUS

„1909. gada 18. augustā Kurmāles (agrākos dokumentos rakstīts Kūrmales) Segļos dzimušais grāmatas autors pēc Kuldīgas ģimnāzijas beigšanas sākotnēji strādāja par miertiesneša palīgu Kuldīgas miertiesā, bet no 1933. gada līdz mobilizācijai bija pilsētas valdes sekretārs. Viņš bija ne tikai viens no Kuldīgas muzeja dibinātājiem, bet arī tūrisma sekcijas vadītājs un Kurmāles pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. Mārtiņš Kalns izstaigāja Otrā pasaules kara laukus līdz Volhovai, sīvās cīņās pie Jelgavas tika ievainots un pēc Vācijas kapitulācijas nonāca gūstekņu nometnē Bavārijā, kur 1945. gadā tapa pirmie dzejoļi. Pēc kara no gūsta atbrīvotais latvietis smagi bojāto plaušu dēļ bija spiests ilgāku laiku ārstēties sanatorijā. Kad bēgļu nometnes likvidētas, viņš ar sievu Edu, meitu Selgu, dēliem Andri un Jāni apmetās uz dzīvi Zalcburgai tuvajā Bavārijas robežpilsētiņā Freilasingā, kur 1982. gadā aizgāja mūžībā, Latvijas brīvības rītu tā arī nesagaidījis.”

ENDZELĪNS UN BITES

Savulaik Rīgā biškopības kursos apgūto bijušais saimniekdēls licis lietā, dzimtenē atstāto dravu vietā trimdā izveidojot itin prāvu bišu saimi. Pavasaros tā bagātīgi mielojusies no tēva dārzā paņemtā spraudeklīša uzpotētajos ābeļu zaros. Tā kā M.Kalnu interesējusi latviešu valoda, viņš kā brīvklausītājs apmeklējis profesora Jāņa Endzelīna lekcijas un līdz mūža beigām arī trimdā lietojis šo pareizrakstību un leksiku. Ar mīļajām bitēm dravnieks laiku pa laikam mēdzis sarunāties bērnībā ierastajā tāmnieku mēlē.

TŪRISMS, PASTMARKAS, FOTOGRAFĒŠANA

Kā bijušo tūrisma sekcijas vadītāju M.Kalnu sevišķi interesējusi vēsturisku vietu un notikumu izpēte. To viņš darījis izbraucienos ar zilo Volkswagen vabolīti. Plaša bijusi kaislīgā filatēlista sarakste ar pastmarku krājējiem visā pasaulē (viņš bijis trimdas žurnāla Latviešu Filatēlists līdzstrādnieks), un brīvās Latvijas pastmarku kolekcija izstādēs atkārtoti izpelnījusies godalgas. Tā kā jaunākais brālis Alberts beidzis Jaņa Rozentāla mākslas skolu, Mārtiņam bijusi arī dzīva interese par mākslu. Daudzus gadus saistījusi draudzība ar Zalcburgā dzīvojošo gleznotāju Kārli Neili. Vēl viena M.Kalna aizraušanās – fotogrāfija. Mūža sapņa piepildījums bijis 1971. gada ceļojums pie meitas radiem uz tālo piekto kontinentu Austrāliju, kur viņš ar fotokameru centies iemūžināt pasaules gaistošo skaistumu.

SAPŅU PIEPILDĪJUMS

Selga Silkalna piebilst, ka tēvs visus trimdas gadus dzīvojis ar sapni par Latviju. ,,Pārnākšu, kaut miris mājās pārnākšu,” tā rakstījis kādā dzejolī. Vest uz Latviju apglabāt Segļu kapos Kurmālē nav izdevies, bet tēva sirds tik un tā piederot šai zemei. Meita sen lolojusi sapni izdot tēva dzejoļu grāmatu, un tagad tas izdevies ar bērnu atbalstu. Nosaukums Nīcības gaismā esot paša autora izvēlēts, jo krājums skaudri attēlo kara laukā ievainotā un nežēlīgos gūsta apstākļos izdzīvojušā Kurzemes aizstāvja traģisko likteni, trimdas gadus vadot cerībā uz Latvijas neatkarības atgūšanu, par ko viņš cīnījies, bet pašam nav bijis lemts piedzīvot. Dziļā nospiestībā aizritējušo laiku palīdzējusi pārdzīvot patveršanās dzejā.

KĀ DVĪŅI

Mūsu novadnieks, ārsts, Siguldas Opermūzikas svētku organizators un grāmatu autors Dainis Kalns saka: „Šī grāmata ir pārsteigums, jo kādreiz likās, ka tēvabrālis Mārtiņš rakstīja dzeju vien sev un tuviniekiem, bet izrādās, ka tā publicēta daudzos preses izdevumos. Mārtiņš bija sabiedriski aktīvs. Ar manu tēvu Albertu bija tikai 15 mēnešu starpība, un viņiem bija tāda saikne kā dvīņiem. Grāmatā ir tādas rindas: „Aiz trejdeviņām robežām bērnu dienu zemē es būtu laimīgāks.” Atceros: man bija ap 20 gadu, un mēs ar tēvu, kurš bija atgriezies no Sibīrijas, remontējām ūdens trieci. Pēkšņi tēvs teica, ka esot par brāli laimīgāks: lai gan saimniecība atņemta un bijis jāizcieš izsūtījums, viņš tomēr ir mājās.”

SAIKNE NEKAD NEZUDA

D.Kalns atceras, ka saikne nav zudusi ne mirkli arī atšķirtības gados un tā bijusi ne tikai emocionāla vien. Padomju Latvijā trūcīgi bijuši gan pēckara, gan vēlākie gadi. Kad trimdiniekiem dzīve stabilizējusies, M.Kalns centies par brāļa ģimeni parūpēties materiāli. „Pirms tam skolā mums pat aizrādīja, ka izskatāmies tādi nabagi, bet vēlāk ar Mārtiņa gādību varējām iet labā apģērbā gandrīz kā ārzemnieki,” pasmaida brāļadēls.

„Lasot Mārtiņa dzeju, aizdomājos par dzimtenes mīlestību. Šķiet, ka šodien daudziem tā ir sveša. Šos dzejoļus vajadzētu dot vidusskolēniem, lai saprastu, ka nekur nav tik labi kā dzimtenē. Un vēl: daudziem šķiet, ka nāve ir kas šausmīgs. Mārtiņš parāda, ka cilvēks var sevi tai sagatavot un aiziešana mūžībā nav jāuztver kā traģēdija, ja mūžs piepildīts ar labiem darbiem. Segļiem raksturīgi tas, ka atšķirībā no citām lauku mājām mums nebija tradicionāli plašā puķudārza, toties bija pilni grāmatu skapji. Gandrīz ģenētiski veidojās tieksme uz kultūru un mākslu, un, pateicoties tam, pasaulē noticis daudz laba.”

MAZBĒRNI ATCERAS

No trim M.Kalna bērniem dēls Jānis trimdā pāragri aizgājis mūžībā, bet Andris ar diviem dēliem pilnībā iesakņojušies vācu zemē. Vienīgi meitai Selgai ar ģimeni mūža otrajā pusē laimējies atgriezties Latvijā. Pēc neatkarības atgūšanas senču dzimtenē pirmā ieradusies Austrālijā dzimusī Selgas meita Solveiga, kurai darbs diplomātiskajā dienestā liek daudz laika pavadīt ārvalstīs, taču par mājām viņas ģimene uzskata vienīgi Latviju. Arī vīram, kurš pēc izcelsmes ir brits, Solveiga iemācījusi mīlēt Latviju. Viņu meita Kaija Rīgā skolu beigusi, dēls Kārlis vēl mācās Rīgas 1. ģimnāzijā. Savukārt Selgas dēls Nilss pēc mūzikas studijām Zalcburgā kopš 1995. gada ir vijolnieks Tiroles simfoniskajā orķestrī Insbrukā. Viņa sieva Anda ir latviete, un arī dēls Larss audzis latviskā vidē, lai gan senču dzimtenē iznāk tikai ciemoties. Nilss stāsta: „Kad vecāki strādāja Minsteres skolā, ik vasaru un Ziemassvētkos braucām pie vecātēva un vecāsmātes, un man no tā laika palikuši ļoti jauki iespaidi. Mēdz jau teikt, ka otrā paaudze kādus talantus un īpašības manto. Iespējams, kaislīgā aizraušanās ar fotogrāfiju ir no vecātēva.”

KUSTĪBAI UN GARA VINGRINĀJUMIEM

Arī Solveigai ir mīļas atmiņas no brīvdienu braucieniem pie vecvecākiem Vācijā: „Kā jau no bērnības tās vairāk ir kā bildes un smaržas. Joprojām atceros medus un ābolu smaržu pie omas un opja mājās. Mārtiņam Kalnam vienīgajam no radiem bija auto. Kad tur ciemojāmies, braucām ekskursijās pa Bavāriju. Pateicoties viņa mobilitātei, tik daudz ko redzējām! Tas ceļotprieks, interese vienmēr skatīt ko jaunu laikam pārmantots. Interesanti, ka nekad nedzirdēju vecotēvu runājam vāciski, lai gan Vācijā viņš bija integrējies un valodu labi prata. Vecumdienās viņam uz naktsgaldiņa bija latīņu valodas grāmata – to viņš izmantoja smadzeņu vingrināšanai. Tāds bija viņa moto: jāvingrina gan ķermenis, gan gars. Tā kā biju bērns, par Kuldīgu, Latviju nerunājām kā pieaugušie. Bet dzimtenes mīlestība, tiekšanās pēc mājām un saknēm, piederība Latvijai trimdā bija ļoti jūtama. To esmu pārmantojusi.”

Atbildēt