„Nav viss jādara vienai – vadības komanda ir lieliska”

Kuldīgas Centra vidusskolas jaunā direktore INDRA TĪRUMA darbu tur sākusi pirms apaļiem 30 gadiem. Visu laiku vienā darbavietā visvairāk noturējušas labās attiecības ar kolēģiem un iespēja dažādos virzienos profesionāli pilnveidoties. Viņa bijusi skolotāja, direktores vietniece, novada sākumskolu metodiķe un arī pasniedzēja Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē.

Vai kāds iepriekšējais amats jūs mainījis vairāk nekā pārējie?

Profesionālajā pilnveidē tie bijuši līdzvērtīgi. Es nevarētu būt laba metodiķe, ja nebūtu ikdienā praktizējoša skolotāja. Studentiem varu iedot vairāk tāpēc, ka pati daru to, ko mācu. Direktores vietniece biju aptuveni pirms desmit gadiem – tad pirmoreiz skolu ieraudzīju no vadības līmeņa pozīcijām. Bet, salīdzinot to laiku ar šodienu, ir izmaiņas gan tajā, kā strādā skolas vadība, gan tajā, kā vispār skatāmies uz izglītību un mācību procesu.

Vai lēmums pieteikties direktores amatam bija viegls?

Šis amats nav viegls, līdz ar to lēmums nebija sasteigts. Ļoti to pārdomāju, tāpēc pirmajā konkursā nepieteicos. Lai šo darbu darītu, vajadzīga 100% pārliecība. Vismazāk uztraucos par mācību saturu, vairāk bažījos par saimnieciskajām un budžeta lietām, finansēm.

Kas palīdzēja bažas pārvarēt?

Tā doma pamazām auga, un kolēģi mudināja pieteikties. Ir patīkami, ka cilvēki tevi novērtē, bet labi apzinājos, ka visi ar skolu saistītie lēmumi būs jāpieņem man kopā ar vietniekiem, savukārt attīstības virziens būs tikai manā pārziņā. Laikam tā doma un sajūta beidzot nogatavojās. Brīdī, kad ieraudzīju, ka direktora vakance izsludināta atkārtoti, sapratu: jā, tagad man tiešām ir 100% pārliecība. Tā ir ļoti laba sajūta.

Nupat pagājis mēnesis, un pa šo laiku bijis daudz tādu situāciju, ko negaidīju piedzīvot jau tik ātri. Piemēram, no rīta brokastoju, un pēkšņi ienāk vietniece: „Koridorā iekārto griestu posms nogāzies, jo lietusūdens kaut kur pilējis un krājies.” Es uzreiz domāju: „Kas man jādara?” Tad vēl skolas medmāsai ilgstoša slimības lapa, un pēkšņi arī virtuvē darbinieks paņēmis slimības lapu – kā visu to sakārtot? Ja man nebūtu pilnīgas pārliecības pirms stāšanās amatā, es noteikti kādā brīdī padomātu: „Ko es izdarīju – kur esmu iepērusies?” Bet godīgi varu teikt, ka tādas domas nav bijušas par spīti sajūtai, ka darba apjomu vairs nekontrolēju – tas jau valda pār mani. Man palīdzējusi apziņa, ka viss nav jādara vienai, jo vadības komanda ir lieliska – katrs zina savus pienākumus un īpaši sākumā mani mierināja: „Neuztraucies, to mēs izdarīsim. Dari, kas tev darāms!”

Mācību gada pirmajā sanāksmē kolēģiem teicu, ka šis būs gads, kurā noskatīt līderību un iniciatīvu. Jūtu, ka viņi to sadzirdējuši, un ārkārtīgi priecājos, ka viņos ir vēlme darboties, lai skola taptu labāka.

Kādas pārmaiņas ar laiku vēlaties ieviest?

Gribētu pamazām pārveidot sistēmu, kādā darbojamies, – lai ir norunāti soļi dažādām situācijām, lai ir skaidrs, kā saņemam un tālāk nododam informāciju, kādas darbības seko. Cik ar kolēģiem ir runāts, tas radītu drošības izjūtu. Man šķiet svarīgi ne tikai izvirzīt mērķus, bet arī tos papildināt ar konkrētu plānu pa soļiem, kā līdz tiem nonākt, iezīmējot termiņu. Tas iedod sajūtu, ka mēs nevis tikai parunājām, bet tiešām darīsim.

Par ko izglītībā jūsu viedoklis desmit gados ir mainījies visvairāk?

Esmu pārliecinājusies: ja gribu pārmaiņas skolēnos, man jāsāk ar domāšanas maiņu sevī. Man uzrāviens domāšanas maiņā bija brīdī, kad piekritām būt par pilotskolu kompetenču projekta ieviešanā. Lai kā mēs noniecinātu šo pieeju un norādītu uz trūkumiem, kurus nevar noliegt, ir arī ļoti daudz labu lietu, kas ienākušas mūsu ikdienā. Kaut vai stundas struktūras organizācija, caurviju prasmes – bez tām pedagoga ikdienu un mācību satura pasniegšanu vairs nevaru iedomāties.

Kas ir caurviju prasmes?

Mācot jebkuru priekšmetu, jādomā par sadarbību, skolēna patstāvīgo mācīšanos, digitālo prasmju pilnveidi un to, kā iekļaut kritisko domāšanu, – tās ir caurviju prasmes. Saliekot visu kopā, es teiktu, ka ar šīm prasmēm mēs skolēniem mācām, kā vieglāk apgūt mācību vielu. Šī pieeja mani kā pedagogu ļoti pilnveidojusi un radījusi sajūtu, ka varu daudz drosmīgāk izmēģināt dažādu metodoloģiju, meklēt, kas vislabāk der konkrētiem skolēniem, un redzēt, kā tas maina manu skolēnu ikdienas motivāciju un prasmes, veicina izaugsmi. Aptuveni pirms desmit gadiem sākās pirmie semināri, kuros runāja par kompetenču pieeju. Tas nozīmē uz mācību saturu paskatīties kompleksi: ne tikai pasniegt konkrēto priekšmetu, bet arī iepludināt tajā caurviju prasmes, mudināt skolēnu saskatīt, kā vienā stundā apgūtās zināšanas var lietot citā.

Kā mūsdienīgā skolā novilkt robežas tehnoloģiju izmantošanai?

Šis ir smags jautājums, jo mēs kā sabiedrība vairs nespējam savu ikdienu iedomāties bez viedierīcēm. Jāprot tehnoloģijas izmantot savā labā un jēgpilni, nevis bezjēdzīgi, bezmērķīgi. Skolā ierīču izmantošanai jau valstiskā līmenī ir noteikumi. Es domāju: robežas palīdz noturēt izpratne par to, kas mācību apguvē der un kas traucē, kas ir atbilstošs saturs un kas nav. Tas ir izglītošanas uzdevums ne tikai skolai, bet visai sabiedrībai. Nav vairs noslēpums, ka liela daļa vecāku viedierīces uztver kā palīgus bērnu audzināšanā, jo tas ir ērti – tajos brīžos mājās ir kārtība, bērni klusi un prātīgi sēž, netraucē vecākiem darīt savas lietas, nav jādomā, kā viņus nodarbināt.

Kas svarīgāk: iemācīt pareizās atbildes vai uzdot pareizos jautājumus?

Es vienmēr esmu par jautājumu uzdošanu. Ja neuzdosim pareizos jautājumus, tad neparādīsim, ka pie pareizās atbildes var tikt dažādos veidos. Jautājumi un tas, kā to izdarām, rosina domāt.

Kādas īpašības jūs gribētu redzēt skolotājos un skolēnos?

Es gribētu, lai viņi ir atbildīgi par savu darbu, sev uzticētajiem pienākumiem, lai ir laipni, cilvēcīgi cits pret citu. Tas ļoti uzlabo spēju komunicēt un veidot labvēlīgu darba un mācību vidi. Ja ir droša, labvēlīga vide, tas veicina emocionālu piesaisti, un tā ir laba augsne tam, lai saprastu, kāpēc jāuzņemas atbildība par to, ko runā.

Kā jūs raksturotu sevi ārpus darba?

Esmu dārzniece. Dārznieki ir tāda īpaša cilvēku kategorija – dārzs ir viņu aicinājums, miera osta, relaksācija. Esmu ceļā uz savu daiļdārzu. Saku to jau daudz gadu, jo acīmredzot sajūta, kā tam jāizskatās, vēl ir tikai veidošanas stadijā, lai gan dārzs man ir jau ļoti ilgi. Man patīk to veidot un pārveidot. Par to tāpat kā par lielām pilsētām var teikt, ka tas nekad nebūs gatavs. Vēl, protams, ļoti labprāt pavadu laiku ar ģimeni: vīru Andri un meitu Paulu. Mēdzam doties kopīgos atpūtas braucienos. Paula jau pieaugusi – dzīvo un strādā Rīgā. Vēl mums ir ģimenes mīlulis – sunīte Vika.

Man jāiemācās nedēļā ieplānot konkrētu laiku tikai sev. Pagaidām nesanāk, jo vēl jāpierod pie jaunā darba, bet gan jau pienāks brīdis, kad būšu, piemēram, ceturtdienas vakarus atvēlējusi trenažieru zālei.

Kas palīdz no darba atslēgties?

Vienkārši būšana mājās starp savējiem. Vēl grāmatu lasīšana. Tas kompensē to, ka ikdienā tik daudz esmu ar cilvēkiem. Gan grāmatu, gan filmu izvēlē esmu absolūta kriminālžanra cienītāja – tas palīdz atpūtināt prātu. Šobrīd lasu vienu no Roberta Galbraita jaunākajām grāmatām – Iezīmēto vīru. Man patīk lasīt grāmatu sērijas, kurās galvenie varoņi ir vieni, bet mainās notikumi, piemēram, Daces Judinas darbus par Annu Elizabeti. Esmu aktīva bibliotēkas kliente, jo pērku tikai tādas grāmatas, par kurām zinu, ka vēlēšos pārlasīt. Viena no tādām bija Pītera Meila Gads Provansā, kas iedvesmoja uz turieni aizceļot. Provansā ar kolēģi nonācām Erasmus+ projektā. Tas patiešām bija baudījums. Man ir četras šī autora grāmatas, ko ik pa laikam pārlasu.

No seriāliem mājās topā ir Policijas iecirknis 31 un Vera. Man ļoti patika arī Leldes Kovaļovas ekranizētie Nelūgtie viesi. Nebiju redzējusi, kamēr to rādīja televīzijā pa sērijai. Kad sāku skatīties, skolā bija brīvlaiks – noskatījos abas sezonas uzreiz. Tā ievilka, ka gadījās pie ekrāna sēdēt līdz diviem trijiem naktī. Priecē, ka arī mums, latviešiem, ir kriminālromānu ekranizācijas entuziasti, kas rada labus darbus. Priecājos latviešu aktieru profesionalitāti ieraudzīt pilnīgi citā ampluā.

Kas jūsu dzīvē ir svarīgākā vērtība?

Laipnība. Daudzkārt esmu pārliecinājusies, cik ļoti tā atvieglo komunikāciju. Neko taču nemaksā, piemēram, braucot palaist kādu, lai viņš var izbraukt no sava pagalma. Ikdienā sabiedrībā jau tā pietiek negāciju, lai tās vēl apzināti kultivētu.

Esmu pasākusi katru dienu izvēlēties iedvesmojošu teicienu, kas pielikts pie sienas. Atzīšos: esmu tā, kura skolotāju istabā katru dienu to nomaina. Kolēģi to nezina, bet nu jau atklāsies. Man šķiet jauki citiem pateikt labus vārdus tāpat vien, bez īpaša iemesla.