Piektdiena, 14. februāris
Vārda dienas: Malda,  Melita

Reinis Pozņaks – šā gada Eiropas cilvēks Latvijā

Raksta autors: Līga Gabrāne

11:56 - 29.12.2022

Reinis Poznaks
Reinis Pozņaks Kijivas centrā. Reiņa Pozņaka arhīva foto

Par 2022. gada Eiropas cilvēku Latvijā atzīts tviterkonvoja veidotājs Reinis Pozņaks. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Pozņaks aicināja cilvēkus palīdzēt un ziedot automašīnas Ukrainas aizstāvjiem.

Gada Eiropas cilvēka Latvijā tituls tiek noskaidrots sabiedrības balsojumā un piešķirts cilvēkam, kurš ar saviem darbiem ir devis būtisku ieguldījumu Eiropas kopējo vērtību stiprināšanā Latvijā un Latvijas vārda spodrināšanā Eiropā.

Asaras acīs atstāj dziļu nospiedumu

Leģendārās atbalsta kustības – tviterkonvoja – aizsācējs Reinis Pozņaks nesen viesojās Kuldīgā, kur piedalījās Demokrātijas kafejnīcā. Tās tēma bija Solidaritāte. Ar savu darbību visvairāk viņš apliecina tieši šo vērtību. Tviterkonvojs Ukrainā nogādājis jau vairāk nekā 900 Latvijas iedzīvotāju ziedoto automašīnu.

Latvijas iedzīvotāji noziedojuši lielu daudzumu automašīnu. Vai pārsvarā ziedotāji ir turīgi cilvēki?

Lielākā daļa nav, bet cilvēki ziedo, jo uzskata, ka tas ir svarīgi. Ir arī daudz uzņēmumu, kuri ziedo. No Kurzemes puses īpašu paldies gribu teikt SIA Kurekss no Ventspils. Esmu jau medijiem stāstījis, ka tas bija kā brīnums un pat radās sajūta, ka visu regulē augstāki spēki, kosmoss. Viena ukraiņu specvienība – izlūki – man zvanīja un teica, ka viņiem vajag ļoti labus, uzticamus džipus – pikapus. Es atbildēju, ka tādu mums nav un nepirksim arī, jo vienas tādas mašīnas vietā varam iegādāties piecas vienkāršākas, kuras parasti sūtām. Pabeidzu sarunu, un gandrīz vai tajā pašā brīdī sētā iebrauca Kurekss pārstāvji un atdeva atslēgas diviem tādiem pikapiem, kas piekrauti vēl ar degvielu un konserviem. Un tu vienkārši netici, ka tā var būt!

Novembra beigās bija jau otrs tāds gadījums. Man zvana no Kurekss, ka atvedīs mašīnas. Viņi atved busu – tieši tādu, ko bija prasījuši izlūki, un ļoti specifisku pikapu – džipu ar vienu sēdekļu rindu un ļoti garu kravas kasti. Tieši tāda mašīna bija nepieciešama, lai varētu vest laukā ievainotos, un tādu nevarējām līdz tam atrast.

Kur Rīgā ir tā sēta, uz kuru ved mašīnas? Vai jums tur ir savs birojs?

Biroja gan mums nav. Atrodamies Jaunmārupē, tur ir mana drauga Ali Jansona uzņēmums Vāģi Racing, kur ir iespējams novietot saziedotās automašīnas. Ali ir tas, ar kuru viss sākās. Viņš pamanīja sociālajā tīklā Facebook ierakstu, ka ukraiņiem ir nepieciešamas mašīnas. Ali pats arī apmēram mēnesi aktīvi ar to darbojās, taču viņam nācās paiet malā, jo bija jāpabeidz būvēt militārā apvidus transportlīdzekļa prototips VR-1 FOX,kas tika izgatavots Latvijas armijas vajadzībām.

Vai ir viegli atrast brīvprātīgos, kuri nogādā mašīnas līdz Ukrainai?

Tā nekad nav bijusi problēma. Cilvēki grib palīdzēt. Esmu arī novērojis, ka šoferi, atdodot mašīnu, iepazīstas ar ukraiņiem un sāk paši atsevišķi organizēt palīdzību. Tas izplatās kā vīruss. Pirmajā braucienā uz Ukrainu mani pašu visvairāk ietekmēja trīs faktori. Pirmais – satiku tos cilvēkus, kuriem mēs mašīnas atdevām. Redzēju, kā viņi to novērtē un kāda ir viņu apņēmība cīnīties. Viņi nāk pretī, un tu redzi asaras viņu acīs. Tas atstāj dziļu nospiedumu. Ukraiņi man ir arī teikuši, ka ir domājuši, ka būs vieni savā cīņā, bet saņemtais atbalsts aizkustina arī viņus. Otrs – pirmajā braucienā pa ceļam benzīntankā sastapām ukraini Sergiju, kurš atstāja Rīgā savu biznesu, ģimeni un devās aizstāvēt savu dzimteni. Tā bija ceturtā vai piektā kara diena, un neviens viņam nelika tur braukt, viņš varēja te mierīgi skatīties ziņas un pārdzīvot, ziedot naudu. Taču viņš to uzskata par pienākumu – aizstāvēt savu zemi. Trešais – piedzīvotais uz robežas. Atdevām mašīnas, jātiek atpakaļ. Bēgļu rindas uz robežas, un tu jau zini no ziņām, ka viņi uz Ukrainas–Polijas robežas gaida 30 stundas… Iekāpjam autobusā, kas ved pāri robežai. Izrādās, ka tas brauc no Sumiem, kurus sākumā ļoti stipri bombardēja. Autobuss bija pilns ar sievietēm un bērniem. Un tas viss bija jūtams gaisā… tās sieviešu acis… tās šausmas. Līdz tam dzīvē nekad agrāk nebiju jutis, ka emocijas vienkārši ir gaisā. Un tu skaties uz bērniem un domā par to, ka pirms nedēļas viņi dzīvoja tāpat kā mani bērni – gāja uz skolu, viss bija labi. Un tagad viņi sēž autobusā, brauc nez kur, nez kā. Kad izkāpām no autobusa, mēs klusējām. Pēc tam apstājāmies pirmajā benzīntankā, nopirkām daudz alkohola.

Cik reizes kopš kara sākuma pats esi bijis Ukrainā?

Trīs reizes esmu bijis tādos garākos braucienos pa Ukrainu. Vienu reizi biju līdz Kijivai, divas reizes – līdz Harkivai. Otrajā Harkivas braucienā biju arī Izjumā, Pokrovskā, Dnipro. Šādi braucieni palīdz saprast to, kā varam efektīvāk un labāk palīdzēt.

Uzsākot šo brīvprātīgo kustību, jums nācās aiziet no pamatdarba sabiedrisko attiecību jomā. Cik daudz tas vispār no jums prasa?

Tas varbūt izklausīsies mulsinoši, bet patiesībā es jūtos laimīgs. Ir tāds īstums visā. Un kad tas ir, tad naudai, materiālām vērtībām zūd nozīme. Un ir daudz vieglāk dzīvot. Naudai vienīgi nozīme ir tajā, ka par to var nopirkt džipus, ko aizsūtīt uz Ukrainu.

Droši vien mazāk laika iespējams pavadīt kopā ar savu ģimeni.

Pirmo mēnesi vai divus bija tā, ka nebiju mājās arī nedēļas nogalēs. Tagad laika ziņā tas ir iegājies faktiski normālā darba režīmā. Darba diena šad tad īsāka, šad tad garāka, nedēļas nogalēs pārsvarā esmu mājās. Vienīgi es jūtu to, ka kara dēļ es esmu drusku citā pasaulē.

Cik jums ir bērnu?

Trīs. Vecākais jau studē, mazākajiem ir septiņi un vienpadsmit gadi.

Vai mazākie arī interesējas par to, ko tētis dara? Kā viņi to saprot?

Jā, viņi interesējas, un es arī nemēģinu viņus no tā distancēt. Bija tāda epizode… Pirmajās kara dienās visu laiku mājās bija ieslēgtas ziņas un, cik vien varēju, es sekoju līdzi tam, kas notiek. Un tad pienāca pirmdiena, kad bija jāved pirmās astoņas mašīnas un es biju piekritis braukt kopā ar citiem. Tas viss notika ļoti ātri. Bija tā, ka es stāvu jau saģērbies ar bērniem mājās, gaidu, kad piebrauks sieva, lai varu doties. Sieva ienāk, viņa neko nezina, un es viņai saku, ka es braucu uz Ukrainu un tas nav apspriežams, jo tā vajag. Es jau izskrienu laukā, un tad sieva mani atsauc atpakaļ, jo mazais puika raud. Es ieeju un redzu, ka viņš raud, jo tās četras piecas dienas bija ziņas par karu un tagad tētis brauc uz Ukrainu. Es viņam paskaidroju, ka iekšā Ukrainā nebraukšu, ka tikai aizvedīšu mašīnas līdz robežai. Viņš bija nobijies, un es sapratu, ka ir bērniem vairāk jāstāsta un jāskaidro.

Vai pirms kara jums jau bija kontakti ar ukraiņiem Ukrainā?

Jā, es nodarbojos kādreiz ar autosportu, un pāris rallijus mēs braucām Ukrainā. Jau tad man tā zeme ļoti iepatikās. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man tā kļuva ļoti tuva. Es to izbraucu krustu šķērsu.

Kā jūs raksturotu ukraiņus kā tautu?

Galvenais, kas viņiem ir, ir tas, ka viņi ir īsti. Ja viņi ir kretīni, tad īsti kretīni. Ja viņi ir brīnišķīgi, tad patiesi brīnišķīgi. Viņi neliekuļo. Protams, ka tur ir gan slikti cilvēki, gan labi cilvēki, bet tas ir īsti, redzami un atvērti. Rietumu civilizācijā ir pieņemts kaut kā izlikties, ievērot visādas normas. Miera laikos varbūt viss ir kārtībā, bet tiklīdz ir sarežģīta situācija, tas, kurš tev visu mūžu ir smaidījis un izlicies par draugu, var izrādīties kretīns. Ukrainā tā nav. Īstums var izrādīties arī sāpīgs un nepatīkams, bet, manuprāt, tā ir vērtība.

Kādas bija izjūtas, par savu darbību saņemot no Latvijas valsts Triju Zvaigžņu ordeni?

No vienas puses, forši, ka valsts novērtē, no otras puses, jūtos neērti, jo esmu jau tikai aisberga redzamā daļa. Ja nebūtu cilvēku atbalsta, es jau tikai labas domas varētu sūtīt uz Ukrainu.

Vai tviterkonvoja kodolā ir vēl kāds bez jums?

Jā, ir ukraiņu meitene, kas komunicē ar ukraiņiem. Tad ir cilvēks, kura atbildība ir atrast šoferus. Un tad ir cilvēks, kas kārto visu nepieciešamo ar Ukrainas vēstniecību. Ir vēl citi. Mēs patiesībā esam platforma, kurai var pievienoties ikviens, kurš grib kaut ko darīt. Mans galvenais nopelns tajā visā ir tas, ka es netraucēju notikt tam, kas notiek.

Kas ir tas, ko tviterkonvojam var piedāvāt? Vai tikai mašīnas?

Noteikti arī ģeneratorus. Pie mums var vērsties arī tad, ja vajag kaut ko uz Ukrainu nogādāt. Par pastu mēs gan negribam kļūt, bet, ja ir kādas būtiskas lietas, kas ir jānogādā kādam Ukrainā, mēs varam palīdzēt.

Kādā stāvoklī jābūt automašīnai, ko ziedo?

Tādu auto, kas nebrauc, gan nevajag. Jāatceras, ka mums jāpalīdz ar transportu, nevis jānosūta problēmas. Taču ir daudzas mašīnas, kurām, piemēram, nevar iziet tehnisko apskati rūsas dēļ. Tādas Ukrainā ļoti labi der, jo rūsa tur nevienu neinteresē. Ukrainā, starp citu, nav tehniskās apskates kā tādas. Ja vien mašīna brauc vai tai ir nepieciešams neliels, saprotams remonts, tad mēs to varam sakārtot. Mašīnas marka var būt jebkura. Ideāli, protams, ja tas ir apvidus auto, bet der jebkura. Apvidus automašīnas mēs arī pērkam par naudu, ja cena ir saprātīga. Apvidus automašīnas ir tās, kas der nulltajā frontes līnijā, bet visās pārējās der jebkurš auto. Un ir ļoti daudzi cilvēki, kam tās ir vajadzīgas. It sevišķi tagad atbrīvotajās teritorijās. Tur jau nekā nav, viss ir jābūvē no nulles. Tur noder jebkura mašīna gan tiem, kas piegādā pārtiku un pirmās nepieciešamības preces, gan ārstiem un veterinārārstiem.

Ko īsti nozīmē nulltā frontes līnija, un kādas ir pārējās?

Nulltā līnija it tā, kur notiek tiešas kaujas, kur šauj un lido lādiņi. Tad ir otrā līnija, kas ir tupat aizmugurē, no tās tiek piegādāta munīcija nulltajai līnijai, uz to tiek evakuēti ievainotie, tiek  nodrošināta karavīru rotācija. Trešajā līnijā ir tālākas munīcijas un pārtikas noliktavas. Un līdzīgi arī ceturtajā un piektajā līnijā. Ja skatāmies no auto viedokļa, tad ar vecu golfiņu tu vari aizvest munīciju no piektās līnijas līdz trešajai vai otrajai. Tālāk to aizvedīs ar auto, kas var braukt pa pļavu vai mežu. Tāpēc jebkurš transports tur atradīs savu vietu.

Kā tapa tviterkonvojs

Viss sākās ar to, ka Reiņa Pozņaka draugs Ali Jansons ceturtajā kara dienā pamanīja sociālajā tīklā Facebook ierakstu, kurā kāds ukraiņu puisis meklēja 4×4 automašīnas.

Piektajā kara dienā Reinis kopā ar citiem jau devās no Latvijas uz Ukrainu, lai nogādātu 8 mašīnas. Viņš bija pieaicināts kā šoferis.

Pēc redzētā Ukrainā, bija skaidrs, ka ir nepieciešamas vēl automašīnas. Reinis ierakstīja aicinājumu tviterī ar cerību, ka varbūt vismaz vienu mašīnu kāds vēl ziedos. Taču atsaucība bija neiedomājami liela – gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi ziedoja gan naudu, gan mašīnas un dara to joprojām.

Tviterkonvojs saņem daudz pateicības no Ukrainas par to, ka ziedotās automašīnas ir palīdzējušas izglābt cilvēku dzīvības.

Par konvoja aktivitātēm R.Pozņaks saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Atbildēt