Lielās patiesības nav prātam aptveramas

„Dievs ar Kristus dzīvi vēstī ne tikai par Sevi, bet arī par mums, un tā ir atslēga jēgpilnai, auglīgai un piepildītai dzīvei – to dvēseliski izjūtam gavēņa laikā pirms Lieldienām,” saka Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Kuldīgas iecirkņa prāvests GUNTIS APRIĶIS. Pašlaik viņš pilda arī Sv. Katrīnas draudzes virsmācītāja pienākumus, līdz amatu pārņems jauns garīdznieks.

Pirms diviem gadiem Katrīnas baznīcā tikāt svinīgi ievests iecirkņa prāvesta amatā, bet jau divus gadus šos pienākumus pildījāt. Vai pilsēta pa šo laiku labi iepazīta?

Ar Kuldīgu saistās vairāki svarīgi notikumi. Pirms vairāk nekā 20 gadiem šeit piedzima meita. Ir vēl senākas atmiņas no bērnības. Mammīte nāk no Latgales – viņas bērnība pagājusi skaistā vietā pie Rāznas ezera. Tētis ir kurzemnieks – dzimis un audzis Nīkrāces pagastā kādus trīs kilometrus no Dzeldas. Mammu pēc augstskolas atsūtīja strādāt Nīkrāces skoliņā. Abi vecāki ir pedagogi: tēvs mācīja darbmācību, mamma – matemātiku. Satikās cilvēki no diezgan atšķirīgām vietām, un manī iedzimusi liela mīlestība gan uz Latgali, gan Kurzemi.

Uzaugu Tukumā. Kad bērnībā braucām uz tēva mājām Skrundas pusē, vienmēr piestājām Kuldīgā.

Blakus Katrīnas baznīcai bija brīnišķīga kafejnīca (Vāverīte – aut.). Vecāki ikreiz nopirka garšīgu šokolādes smalkmaizīti – tādu kā bumbiņu.

Tie ir pirmie iespaidi par pilsētu, kurā esmu sūtīts kalpot.

Vai toreiz iegājāt baznīcā, kas vēl nebija atguvusi dievnama misiju?

Vecāki nāk no ticīgām ģimenēm, bet padomju laikos to neuzsvēra. Pirmoreiz ar reālu kristietību saskāros 1989. gadā – tas bija būtisku pārmaiņu laiks. Iepriekš autoritāte bija māsasvīrs, mans krusttēvs. Viņš mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā, tagad Tehniskajā universitātē. Katram jaunietim ir svarīgi redzēt ideālu, no kura ņemt piemēru. Es gribēju sekot krusttēvam.

Bet 1989. gadā dzīve sagriezās kājām gaisā. Tiku kristīts Valtaiķu baznīcā māsas laulību dienā. Par ticību neko nezināju – mums bija Bībele vecajā drukā, un, kad vecāku nebija mājās, ar lielu interesi to šķirstīju. Kristību mirklī man bija 12 gadu un nezināju, kas ar mani notiek. Tukuma vidusskolā mūsu klasē katram

Ziemassvētkos tika uzdāvināta Jaunā derība. Sākot lasīt, piedzīvoju lielu iekšēju rezonansi. Biju pārsteigts: intelekta līmenī neko nesapratu, taču dvēseliski viss šķita pazīstams. Mazā, zilā grāmatiņa pēkšņi kļuva par durvīm, pa kurām pats Visuma Radītājs ar mani runā.

Trešais gadījums bija tad, kad mamma ieveda Tukuma luterāņu baznīcā. Sajūta līdzīga: esi iegājis jaunā, svešā pasaulē, kurā vienlaikus viss ir pazīstams, it kā es būtu atgriezies mājās. Atklāsme, ka Dievs nav nekas tāls un nekonkrēts, bet ir konkrēta persona, mani transformēja.

Vai tehniskās zinības vairs neinteresēja?

Līdz vidusskolai biju sapratis, ka uz Politehnisko institūtu neiešu, un pievērsos humanitārajām zinībām. Astronomijas un fizikas skolotājs ļoti noskuma, jo biju labs skolnieks: mums joprojām ir sirsnīgas attiecības. Aizgāju uz Latvijas Universitāti studēt teoloģiju, pēc tam Lutera akadēmijā maģistros, sāku kalpot Pūres draudzē, tad vēl citās Tukuma apkaimes baznīcās. Tā bija pirmā nozīmīgā pieredze, taču vēl ilgi nebija pārliecības, ka esmu mācītāja aicinājumam piemērots.

Ko tad darījāt?

Kalpoju tikai kā evaņģēlists. Darbdienās strādāju uzņēmumā Tukuma straume, jo biju precējies, vajadzēja uzturēt ģimeni. Darīju vienkāršus, fiziski smagus darbus un biju Dievam pateicīgs, jo varēju nodoties garīgām pārdomām. Mana darbavieta bija lielas celtnes pašā augšā, lielākoties tur biju viens, dažbrīd parunāties uznāca darbabiedri. Tādas pastorālas sarunas. Arī man pēc teoloģijas studijām tās bija ļoti noderīgas. Daudziem šķiet: esmu augstskolu pabeidzis un nu visu zinu.

Fiziski smagais darbs un sarunas ar vienkāršiem, patiesiem cilvēkiem deva reālu skatu.

Mācību iestāde sniedz izglītību un sagatavo intelektuāli, bet darbs un saskarsme palīdz saprast to, ko augstskolā nevar iemācīties.

Kad guvāt pārliecību, ka ordinēta mācītāja misijai tomēr esat gatavs?

Mūsu cilvēciskajai patībai jeb esībai gribas redzēt spilgtu apliecinājumu tam, uz ko Dievs aicina. Man nav bijis spēcīgu vīziju, bet ir bijusi transformējoša pieredze: galva, tas ir, prāts, īsti nesaprot, bet dvēsele jeb psihe atpazīst un saka: „Tu esi tam radīts.” Rodas pārsteigums, ko vienmēr esmu uztvēris kā Dieva darbību. Prāts nav vienīgais rīks, kā varam visu uzzināt. Imanuels Kants savulaik atzina, ka prātam ir robežas. Lietojot tikai galvu, sevi ierobežojam – Bībele māca ne tikai Dievu, bet arī otru cilvēku, realitāti piedzīvot caur dvēseli.

Vairākkārt tika jautāts, kad kļūšu ordinēts mācītājs. Vienmēr atbildēju, ka nejūtos gatavs, neesmu tā cienīgs. Kad pabeidzu maģistrus, draudze pat uzrakstīja baznīcas vadībai: „Kas ar to Gunti īsti ir?” Saņēmos un pieteicos. Jau nākamajā dienā pēc ordinācijas piezvanīja arhibīskaps: ir nodoms mani sūtīt uz Saldus Svētā Jāņa draudzi. Biju pārsteigts, jo draudze liela, iepriekš tur kalpojušas spēcīgas personības. Un bija jāatstāj mīļās Tukuma lauku draudzes, kas tik ļoti gribēja mācītāju. Tā jau vairāk nekā 20 gadus esmu Svētā Jāņa draudzes mācītājs, kalpoju arī Remtē, Blīdenē un Gaiķos, bet kā prāvests esmu atbildīgs par 25 draudzēm Kuldīgas iecirknī.

Kā ir ar pārliecības noturību?

Luters rakstījis apmēram tā: „Tu esi cienīgs būt par garīdznieku tāpēc, ka jūties necienīgs.” Man tas ir trāpīts desmitniekā. Bībelē ir daudz paradoksālu līdzību, jo lielās patiesības nav prātam aptveramas. Kā teikts Jesajas grāmatas 5. nodaļā: „Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs. Jo, kā debesis ir augstākas nekā zeme, tā Mani ceļi ir augstāki nekā jūsu ceļi un Manas domas nekā jūsu domas.” To var labi redzēt Jēzus Kalna sprediķī. Ja šis teksts mūsos nerada šoku, tad neesam to lasījuši uzmanīgi. Jēzus norāda: laimīgi ir tieši tie, kam ir bēdas, slimības vai kaut kā pietrūkst.

Kāpēc tik grūti saprast tālāko apsolījumu, ka cilvēki tiks iepriecināti?

Mēs dzīvojam pasaulē, kas uzskata: laime ir tad, ja ir nauda, mantība, karjeras un finanšu iespējas. Ja tu dzīvo zemē, kurā nekaro un kurā valda pārticība. Tiek iegalvots, ka tikai tādā pasaulē var būt pa īstam laimīgs. Bet tā tas nedarbojas. Jēzus saka: laimi izjūtam tad, kad mums kaut kā trūkst.

Kāpēc tā? Ja visi sapņi piepildītos un būtu viss, ko gribam, tad paši varētu būt Dieva vietā. Bībele parāda, ka Dievs radīja tādu būtni, kas nevar būt pašpietiekama. Ja mums kā pietrūkst, tad dvēsele ir atvērta visvairāk.

Dieva attālums līdz mums ir nemainīgs – Viņš nav kristiešiem tuvāk kā citiem. Bet no mūsu puses attālums līdz Dievam atšķiras atkarībā no katra vēlmes nokļūt tuvāk.

Visvairāk tas apliecinās bēdīgās situācijās. Ja esam saslimuši vai tuvs cilvēks ir uz nāves gultas, esam patiesāki. Jēzus vārdi paskaidro: ja kaut ko zaudējam, būtībā iegūstam daudz vairāk. Tā ir evaņģēlija būtība: Jēzus dzīve nav tikai stāsts par Dievu – ar to tiek stāstīts par mums.

Pārrunājot to dievkalpojumos, atklājam atslēgas, ko nozīmē būt tādam cilvēkam un kas ir dzīves galvenā pieredze. Jēzus ceļš pretī krustam nozīmē to, ka visu, kas uz zemes, varam pazaudēt. Ik pa laikam ir sajūta, ka mirstam. Imants Ziedonis labi sacījis, ka mūsu dzīve līdzīga sinusoīdai – viļņveidīgai līknei, pa kuru virzāmies augšā un lejā. Tas ir krusta ceļš ar prieka un laimīgas apziņas brīžiem, kas mijas ar bēdu ielejām. Bet evaņģēlija priecīgā vēsts ir tā, ka nepaliksim kapā. Tāpēc Kristus augšāmcelšanās svētki ir vieni no priecīgākajiem.

Kopš Pelnu dienas, kas šogad bija 14. februārī, sācies Ciešanu jeb gavēņa laiks. Kā cilvēki Lieldienām gatavojas?

Pirms dažām dienām sarunājos ar vīrieti, kurš nopircis jaunu jaku. Esot aizrādīts, ka viņš astoņus gadus staigā vecā. Ārējam dažkārt pievēršam pārāk lielu uzmanību. Līdzīgi ķermenis ir tikai čaula, kas nodilst un būs jāatstāj. Gavēnis atgādina, ka Zemes dzīves laiks ir ierobežots, bet mēs neesam tikai jaciņa. Esam arī dvēsele un gars.

Nav jāpaveic 100 vai 1000 lietu – pa īstam jāizdara tikai dažas, lai dzīve būtu bijusi jēgpilna.

Jāatrod aicinājums, un jāizmanto tās dāvanas, ko Dievs devis. Man daudzi pat 80 un vairāk gadu vecumā teikuši: „Mācītāj, ja es būtu zinājis, ka dzīve paies tik ātri…”

Gavēnis nenozīmē to, ka jākļūst nelaimīgiem. Tas ir nevis mērķis, bet līdzeklis, lai saprastu lielās patiesības. Vienu Jēzus izstāsta līdzībā, ko saprot visas mātes. Kad sieviete dzemdē, viņa ir noskumusi, jo iet caur lielām sāpēm it kā mirstot. Kad bērniņš piedzimis, viss aizmirsts, jo pasaulē nākusi jauna dzīvība. Prieks ir nesalīdzināmi lielāks par fiziskajām un emocionālajām sāpēm, kurām iziets cauri dzemdībās. Tāds ir arī gavēņa laiks: šis process būtībā līdzinās mūsu dzīvei. Gavēnis palīdz nonākt pie prieka, fiziskas vajadzības apzināti ierobežojot, lai Dieva klātbūtnē pabarotu dvēseli.”