Būt mīlētai, mīlēt un tapt rūdītai kā tērauds

20. oktobrī 35. jubileju svinēja Kuldīgas kultūras centra amatierteātris – viens no aktrises, režisores, rakstnieces, mācītājas, daudzbērnu mammas un vecmāmiņas DACES PRIEDES lolojumiem. Daudzi Daci iepazinuši kādā daļēji autobiogrāfiskajā romānā, sastapuši kultūras centrā uz skatuves vai aizkulisēs, vai ārpusē ar sētnieces slotu rosāmies, dzirdējuši lasām dzeju, uzklausījuši Dieva vārdus Sv. Annas baznīcā vai kādā lauku draudzē, tostarp kristībās, laulībās vai izvadot mūžībā. Citiem atmiņā vairāk palikušas ainas no viņas piedzīvojumiem indiāņu rezervātā Amerikā, no gliemežu audzēšanas vai bez pajumtes palikušo mājdzīvnieku glābšanas. Vēl kādam mājās ir kaut kas no Daces rokdarbiem: grāmatzīmes, adījumi, zāļu smaržu spilventiņi, pinduļi.

Ja tavas nodarbes un sūtības būtu jāsaraksta prioritārā secībā, kas būtu saraksta augšgalā?

Ja man visu citu atņemtu, tad es gribētu tikai rakstīt, jo tad es pazūdu citā dimensijā. Jau esmu teikusi, ka šī pasaule man par smagu – es to negribu. Tāpēc cenšos izdarīt visu, lai Tas Kungs mani atpakaļ nesūtītu. Lai mana karma būtu salabota un nevajadzētu atgriezties. Kad rakstu, es pazūdu citā pasaulē. Arī režisūra man patīk. Lugu meklēšana, iestudēšana ir līdzīga rakstīšanai, jo vispirms tā iestudējas man galvā, un tad cenšos uzlikt uz skatuves. Bet teātrī mēdz būt traucēkļi: vienam aktierim nepatīk tas, otram vēl kas. Nepārtraukti jāpieņem blakus lēmumi, kas traucē manu redzējumu realizēt.

Nesen gribēju ieiet veikalā un nopirkt sev elegantu mēteli. Prātā paskatījos uz sevi tādā apģērbā un teicu nē. Esmu bijusi un laikam arī nomiršu kā pašpuika. Nekad neesmu bijusi dāma, lai gan manas meitenes vēlējušās mani tādu redzēt: hūtē, garā mētelī, ar baltu šalli. Tad es viņām atsmēju: „Kā gan es tāda iešu ar slotu slaucīt ielu?” Pieliekšu galvu – hūte iekritīs peļķē! Iespējams, tas ir kā protests pret šo pasauli, pret jaunības kultu. Ja kādreiz esi tā kārtīgi izbridies pa dubļiem un vircu, tad nemaz vairs negribas to balto mēteli. Man ir mednieku jaka, kurā ļoti labi jūtos, un lietus netraucē (ciest nevaru lietussargus) ne uz ielas, ne mežā, ne pirms pasākuma.

Nekad neesmu bijusi dāma, lai gan manas meitenes vēlējušās mani tādu redzēt: hūtē, garā mētelī, ar baltu šalli.

Vai pašpuika ir arī dvēselē vai tikai apģērbā?

Būtībā esmu Žaks (viens no centrālajiem tēliem viņas romānā Saule špagas asmenī – aut.). Bērnībā augu ar diviem vecākiem brāļiem, ar kuriem bija diezgan sarežģītas attiecības. Mamma žēlojās: „Gribēju skaistu, mīļu meitenīti puķainā kleitiņā, lokainiem matiņiem, bet tās vietā vakarā mājās atnāk dragūns, kas ož pēc zirga!” Bet arī kaut kas no gēniem nostrādā – ir manī arī aristokrāti. Vectēvs (no tēva puses) bija dārznieks pie barona. Mammas mātes vīrs Ādolfs Ģērsons bija žurnālists, tulkotājs, rakstīja rakstus. Vecmāmiņa nestrādāja – Latvijas brīvvalsts laikā sievas gaidīja vīru mājās ar siltām pusdienām, zupu pasniedza terīnē. Nedzīvoja pārbagāti, bet bija tāds smalkums. Šim vectēvam tēvs bijis ar zilajām asinīm no vācu baroniem fon Gersoniem. Tā manī samaisījušies gēni no revolucionāriem un aristokrātiem. Mamma strādāja Emīļa Melngaiļa Tautas mākslas nama teātra nodaļā par redaktori un korektori, tātad no tēva mantojusi rakstniecības iemaņas, un tās nonākušas arī man.

„Gribēju skaistu, mīļu meitenīti puķainā kleitiņā, lokainiem matiņiem, bet tās vietā vakarā mājās atnāk dragūns, kas ož pēc zirga!”

Tomēr pēc vidusskolas aizgāji uz Latvijas konservatorijas Teātra fakultāti.

Mamma stāstīja, ka es jau no trīs gadu vecuma esot lallinājusi, ka būšot aktlīze. Turgeņeva romānā Mēnesis uz laukiem ir frāze: „Ona vospitana na francuzskih romanah*.” Kādus 60–70% pasaules romānu, vismaz vairāk nekā pusi, noteikti esmu izlasījusi. Līdz ar to arī literatūra mani veidojusi. Bez tā, ka man patika piedzīvojumu grāmatas, saindējos ar rakstnieka Džeralda Darela uzburto dzīvnieku pasauli. Jau kopš bērnības un jaunības man patika būt vienai, patika mežs, zalkši. Mums bija vasarnīciņa, kurai apkārt daudz grāvju. Pavasaros vardes tur salaida kurkuļus, spārēm bija kāpuri. Kad grāvji sāka izžūt, es gāju tos glābt – ar karotīti sasmēlu trīslitru burkā un nesu tur, kur vēl bija ūdens. Stundām varēju skatīties, kā no tā kāpura iznāk spāre. Pēc tam bija lielāki kustoņi: zirgi, govis un citi. Skolas gados gribēju kļūt par ķirurgu, bet aizgāju uz anatomikumu, kur sapratu, ka nevarēšu. Manī bija tik drausmīgs žēlums, ka sapratu: ja miršu kopā ar katru pacientu, ārsts no manis nesanāks. Bet aktiera profesijā var spēlēt veterinārārstu un cilvēku dakteri, var būt karalis un pēdējais ubags.

Pavasaros vardes tur salaida kurkuļus, spārēm bija kāpuri. Kad grāvji sāka izžūt, es gāju tos glābt – ar karotīti sasmēlu trīslitru burkā un nesu tur, kur vēl bija ūdens.

Es visu mūžu neesmu varējusi novaldīt savu garo mēli un esmu teikusi, ko domāju. Studēt gāju ar domu, ka teātrī būšu tāda, kāda esmu. Taču kā aktrisei nācās dzirdēt aizrādījumus, kur lienot, vai nevarot paklusēt. Tad sākās rakstniecība, kurā varēju teikt visu, ko domāju, un pasaule bija tāda, kādu es gribu. Rakstot jūtos gandrīz kā Dievs Tas Kungs, liekot savam varonim nomirt un augšāmcelties. Varu nogalināt rupji un varu aizlaist arī skaisti.

Vai tev nepatīk tēlot, ja varoņa teiktais vai rīcība neatbilst pašas uzskatiem?

Ikvienā tēlā mēģinu atrast ko labu. To mācu arī aktieriem. Pat tad, ja jāspēlē pēdējais maita, jāatrod attaisnojums, kāpēc viņš tāds ir. Neviens nepiedzimst kā ļaundaris – pat slepkava piedzimst kā nevainīgs bērniņš, bet tad viss sagriežas tā, ka viņu nemīl un viņš nemāk mīlēt. Arī tagadējie krievu vai palestīniešu teroristi nepiedzima kā slepkavas. Tādus viņus laika gaitā padarīja pieaugušie. Mana pārliecība: Dievs pasauli radīja labu, tikai mēs to sacūkojām.

Uz lielās skatuves neiznāca būt ilgi. Kāpēc?

Par Jaunatnes teātri var izlasīt Špagā – tur mani nepaturēja. Tad nokļuvu Operetes teātrī, kur satiku nākamo vīru, un tālāk viss raiti ripoja kā akmens no kalna. Arī tas laiks romānā izlasāms. Nesen piezvanīja dēls Svens un jautāja, vai varu izstāstīt pašus skaistākos mirkļus, kas ar viņiem (bērniem) saistās. Attiecībā uz Svenu tā neapšaubāmi ir viņa piedzimšana. Ir jau ļoti daudz skaistu kopīgu brīžu, bet tā triumfa sajūta nav atkārtojama. Tā bija sestdiena, visu laiku šausmīgi lija, man nežēlīgi sāpēja, nogāja ūdeņi, un ar ātrajiem mani aizveda uz Saldus slimnīcu. No sāpēm un drūmā laika divpadsmitos dienā biju nesaprašanā un tumsā. Tad piedzima Svens, un pēkšņi no loga spilgts saules stars iedur man taisni sejā! Mokas beigušās! Saules gaismā redzu tikko dzimušo puiku – savu dēlu, kas nāks mani nomainīt. Tāds padarīta darba triumfs! Ar meitenēm bija citādāk. Arī Žanete piedzima Operetes teātra laikā, un abus maziņus ņēmu līdzi uz darbu. Bet tad direktors aizliedza bērnus teātrī ievest.

Vai tas bija iemesls pārcelties tālu uz laukiem Rudbāržos?

Vīram tur bija radi, iedeva labu inženiera vietu. Tāda īsta pārtraukuma starp teātriem nav bijis. Es kādu laiku strādāju benzīntankā. Jau Operetes teātra laikā smējos, ka maizi nopelnu ar dziedāšanu, bet gaļu pieadu klāt: adīju baletniecēm getras, mēteļus, šalles. Diezgan daudz pierullēju klāt. Rudbāržos piecus gadus biju arī lopkopēja, līdz 1988. gadā pārcēlāmies uz Kuldīgu un tika izveidots amatierteātris. Bet jau pirms tam iznāca spēlēt teātri, bērniem rīkojām pulciņus.

Jau Operetes teātra laikā smējos, ka maizi nopelnu ar dziedāšanu, bet gaļu pieadu klāt: adīju baletniecēm getras, mēteļus, šalles.

Pārnākšana uz Kuldīgu un teātra dibināšana sakrita ar Atmodas laiku. Kā tas sasaistījās?

(Smejas). Sāku no nulles un ar diezgan lielu pompu – sarkanbaltsarkano karogu un Aspazijas Sidraba šķidrautu! Manī ierunājās tā revolucionārā asins daļa. Pirmais iestudējums jaundibinātajā teātrī bija mana iekšējā romāna vizualizācija. Es spēlēju Gunu – viņa man bija svarīga: „Es savu gaismu pārdevu par skūpstiem, par vīra skūpstiem! Zini, kas ir sieva? Nē, nē, tu esi neglīts radījums. Bet es – es tāda sieva biju, es… Kā vilku ābele es ziedēju, no savas smaržas pati apreibusi.” Man vajadzēja dabūt ārā to, kas ilgi slāpēts. Tā es šķaidījos ar savu sarkano šķidrautu, izlikdama visu, ko mācēju. Līvija Akuratere paklusām noteica: „Tev jau nebija jāspēlē – tu jau esi Guna.” Vispār jau arī aitiņu varētu nospēlēt, ja vajadzētu. Jaunībā nemaz tāds stiprais tēls nebiju – tādu mani padarīja dzīve, sākot ar nepārtraukto cīņu ar brāļiem, ar skolu. Un pavisam satrieca, kad paliku viena ar trim bērniem. Tad bija jautājums: vai nu izdzīvošu, izvilkšu bērnus un padarīšu par cilvēkiem, vai arī neizcīnīšu šo cīņu, un tādā gadījumā būs jāņem saujiņa tabletīšu…

Jaunībā nemaz tāds stiprais tēls nebiju – tādu mani padarīja dzīve, sākot ar nepārtraukto cīņu ar brāļiem, ar skolu.

Vai drīkst jautāt, kas toreiz notika?

Vīrs bija mākslinieks, ar mākslinieka dvēseli. Viņam ar mani bija par grūtu. No vienas puses, nevaru vainot. No otras – laikam biju viņā saredzējusi savu varoni, sapņu princi baltā zirgā. Vai tādam vajag slaucēju ar trim bērniem? Padsmit gadus skatījos viņam acīs un darīju, kā teica. Līdz vienam brīdim, kad viņš tika uzaicināts atpakaļ uz Operetes teātri, bet man būtu jāpaliek lauku dubļos. Aizcirtu durvis un aizskrēju. Ja nebūtu bērnu, diez vai atgrieztos, bet mātes atbildība guva virsroku. Ne jau dzīve laukos mani nolauza, bet tā nodevība.

Vai mātes atbildība, sūtība ar mākslu grūti savienojama?

Gandrīz nesavienojama. Viens otrs manējais vēl tagad piemin, ka es varēju būt labāka mamma, ja nekāptu uz skatuves. Jā, varēju lielāku uzmanību pievērst bērniem, vadāt uz mūzikas skolu, jo viņi ir ļoti talantīgi. Gēni strādā, ka klaudz! Tajā pašā laikā man vajadzēja ģimeni uzturēt par 15 latiem mēnesī. Mūzikas skola maksāja trīs latus. Tomēr tas spītīgums arī bērnos ir – ar visām tām dzīves grūtībām viņi izauguši, viņiem ir laba izglītība, un viņi ir nodrošināti, varētu pat teikt, biezi.

Ko viņi tagad dara?

Svenam pieder divas IT firmas, sieva ir juriste. Desmit gadu vecumā viņš teica, ka gribot sev tik gudru sievu kā es un smuku kā māsa Žanete. Atsmēju, ka smukās nav gudras, un otrādi. Bet dzīvē iznācis, ka viņam taisnība. Žanete joprojām ir klasiski skaista, gudrību arī nevar noliegt – viņa ir uzņēmēja, vada kafejnīcu Rezidence Cafe Venta. Ance ir citādi skaista un interesanta. Viņa ir tā, kas kļuvusi par aktlīzi, bet šobrīd nodarbošanās ir būt par māmiņu.

Vai mazotnē viņi nebija greizsirdīgi – jau tā grūti, un mammas uzmanības par maz, bet ģimenē tiek pieņemti vēl trīs sveši bērni?

Vienmēr esmu teikusi, ka svešu bērnu nav. Alitu viņi pieņēma diezgan ātri, varbūt vairāk laika vajadzēja Daigai, bet Inese ienāca tad, kad viņi bija paaugušies. Greizsirdības scēnas es nebūtu pieļāvusi. Reiz, kad feisbukā bija pieredzes apmaiņa, ko tik bērni nesadara, pārsūtīju savējiem ar jautājumu, kāpēc viņi tā nedarīja. Atbildēja, ka neesot uzdrošinājušies. Nebiju maiga mamma, jo zināju, ka nevaru atļauties kacināties. Kā mans gudrais Svens tagad saka: „Mamma, ja tu nebūtu mūs turējusi tādā cietā kulaciņā, kas zina, kur mēs tagad būtu.”

Reiz, kad feisbukā bija pieredzes apmaiņa, ko tik bērni nesadara, pārsūtīju savējiem ar jautājumu, kāpēc viņi tā nedarīja. Atbildēja, ka neesot uzdrošinājušies.

Kad pievērsies kristietībai?

Man kā pāremocionālam bērnam bija tā sauktās nakts bailes. Tādas iracionālas jūtas. Mammas mamma teica, lai iemācos Tēvreizi, tad pāries. Bet tā nopietni pievērsos tad, kad paliku viena ar bērniem un sapratu, ka nav neviena, kas varētu aizstāvēt.

Dzīvojām kultūras nama telpā, kur tagad tualetes un foajē. Bezspēka brīdī izgāju vakarā laukā un ieraudzīju baltu krustu Annas baznīcas tornī. Un tas kā stars atkal trāpīja man pa pieri. Tik dumja jau nebiju, lai ietu un uzreiz prasītu Dieva aizstāvību. Biju izlasījusi Jauno Derību, kaut ko no Vecās. Tad pienāca 1988. gada 18. novembris. Zīmīgi, ka mans darba līgums ar kultūras namu uzrakstīts Annas baznīcā uz rūtiņu lapas pēc Lūcijas Garūtas Dievs, tava zeme deg atskaņojuma. Emocijas bija tik augstas, ka toreizējā direktore Baiba Leināte, kas koncertā sēdēja blakus, teica, ka pieņem mani darbā. Vēlāk aizgāju pie mācītāja Modra Plātes un atzinos, ka vairs nespēju – kaut kas jādara. Nokristījos, iesvētījos. Es neko Plātem neprasīju, bet viņš man palīdzēja izķepuroties: pieņēma par apkopēju, viendien pēkšņi ieradās ar humānās palīdzības kasti, pēc tam vēl vairākas reizes sagādāja pārtiku.

Mēdz teikt, ka Dievam nejaušību nav.

Tā bija dievjaušība – man patīk šis apzīmējums. Nav jau tā, ka Boss no augšas nebūtu uz mani visu laiku skatījies. Tas stars no krusta bija tikai aicinājums, lai atjēdzos un beidzu spīdzināties. Tad Plātes vietā nāca Dace Rubļevska (tagad Dolace – aut.), Ralfs Kokins. Es tīrīju baznīcu, un izveidojās ciešāka saite ar mācītājiem. Dace vienubrīd pie mums arī dzīvoja – kultūras nama tualetēs, gulēja uz matracīša. Mēs par daudz ko runājām, es tajā laikā daudz lasīju. Piestrādāju par mēteļu pasniedzēju garderobē, laiks man bija. Draugiem bija ļoti slima meitiņa, un es piedāvājos nekavējoties aizbraukt nokristīt – Dace to bija iemācījusi. Viņi atteica, jo gribot svinības ar baltu kleitiņu. Meitiņa nomira… Bērēs vecāki lūdza pakristīt, diemžēl mirušus vairs nekrista. Tad viņi lūdza nomainīt laicīgo izvadītāju. Dace iedeva talāru, un es izvadīju. Pēc tam ilgu laiku gulēju gultā un raudāju tik ļoti, ka Ance aizskrēja pēc mācītājas. Prasīju, vai viņa arī mirst pēc katrām bērēm. Dace atbildēja, ka tā ir tāpēc, ka par maz zinu. Tikko bija sākušies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas evaņģēlistu kursi, un viņa mani tur iekārtoja.

Kā mācītājas pienākumu izpildītāja kalpojāt 20 gadus, bet tagad vairs ne?

Kad pēc kursiem bija jādod solījums un citi teica jā, es apsolīju, ka centīšos. Es arī centos līdz 60. dzimšanas dienai, kā biju teikusi. Draudzes bija vairākas: kalpoju Annas baznīcā, Lipaiķos, Īvandē, Rudbāržos un Antuļos, kur attāluma dēļ neviens negribēja braukt. Savā ziņā pielikt punktu palīdzēja 23. Sinode**, bet publiski to nestāstīšu. Pārstāju kalpot institūcijai, bet ne Dievam. Palīdzēšu, ja kādam mācītājam mani vajadzēs. Neatteikšu ne kristībās, ne bērēs.

Te mēs varam atgriezties pie teātra. Savulaik Plāte teica, ka mācītājs ir kā aktieris: viņam ne tikai jāprot uzrakstīt sprediķi, bet arī jāpasniedz tā, lai klausītājam aiziet caur visām miesām līdz sirds dziļumiem. Lai kvintesence būtu vieglāk uztverama, tā tiešām ir kā mazītiņa izrāde. Katoļu priesterim Andrim Vasiļevskim reiz pasūdzējos: „Priekš kam Dievam vajadzēja mani izdzīt caur tik daudzām ugunīm?” Viņš atbildēja: „Lai tev būtu, ko cilvēkiem pateikt. Tev ir šī lielā pieredze, tāpēc tu vari rakstīt un stāstīt.”

* Krievu val. – viņa ir audzināta ar franču romāniem
** Augstākās garīdzniecības sapulce

View this post on Instagram

A post shared by Kurzemnieks (@jaunais_kurzemnieks)