Ar rokmūziku pret okupāciju

Velta tam savu dzimšanas dienu
I.Ķergalvis stāsta: „Idejas autori ir visi mūsu grupas dalībnieki. Kad karš Ukrainā sākās, mums tieši bija pirmais mēģinājums. Sanācām, domājām par koncertiem, jo tuvojas grupas lielā dzimšanas dienas tūre. Domājām, vai tagad būtu pareizi to taisīt, jo par situāciju Ukrainā jutāmies nedaudz apjukuši. Pagāja nedēļa, mēģinājām, un spēlējot šī doma arī atnāca – jātaisa koncerts Ukrainas atbalstam. Sākumā nedomājām, ka tas izvērtīsies tik liels, necerējām, ka sanāks tik daudz cilvēku. Bet atmosfēra izdevās grandioza. Ļoti paveicās, ka organizēt palīdzēja Cēsu “Fonoklubs”, kur tagad ir “Oranžo brīvdienu” bāze. Kluba saimnieks Marts Sildniks spēlē mūsu grupā.”

Sadoties rokās
Koncertā izskanēja dziesmas “Sacirsta sirds” pirmatskaņojums: „Tā tapusi jau pagājušajā ziemā, un to plānots izlaist līdz maijam. Dziesmu “Sadosimies rokās” spēlējām jau agrāk, gribējām ierakstīt pagājušajā pavasarī, taču pandēmijas dēļ daudz kas netika izdarīts, un tagad uz “ātro” palaidām tautā. Beigās viss izdevās labi. Dziesma “Sadosimies rokās” nav tapusi šībrīža politiskās situācijas dēļ, taču, kad karš Ukrainā sākās, sapratām, ka tā ļoti labi atbilst šīlaika emocijām. Līdzīgi ir ar “Sacirsto sirdi”, pie kuras vēl strādājam. Jaunās dziesmas ir mūsu, mūziķu, pienesums tam, lai palīdzētu cilvēkiem mazināt spriedzi un trauksmi. Gan pēdējās, gan vecākajās dziesmās pamata ideja ir pasaulē veicināt mieru. “Sadosimies rokās” ir tapusi, vairāk domājot par pandēmiju, kad ilgu laiku to darīt nebija iespējams. Ikdienā jau ir daudzas lietas, kuru dēļ vajadzētu sadoties rokās, ne tikai pandēmija un karš.” Savas 22. gadskārtas turneju grupa sāka vakar Rīgā, kafejnīcā “Leningrad”, šodien spēlē Jelgavā, klubā “Balerija”, ceļojums beigsies rīt Liepājas klubā “Fontaine Palace”. 14. maijā paredzēts lielkoncerts Cēsu tirgus paviljonā.

Uzņem no kara bēgošos
Ints stāsta: „Mēs ar ģimeni pašlaik uzņemam bēgļus no Kijivas – mammu ar diviem bērniem, tēvs palicis Ukrainā karot. Tikko bēgļi sāka braukt, aizpildīju anketu un pieteicos uzņemt.
Paši dzīvojam pie sievas vecākiem, mūsu dzī- voklis stāvēja tukšs, un izdomājām kādu izmi- tināt. Atbraukušās sievietes māsa mums dzīvo kaimiņos, strādā zivsaimniecībā. No paziņām viņa uzzināja, ka esam pieteikušies palīdzēt, un mūs atrada.” Saksofonists Nauris Bruņinieks ar grupas busiņu vedis palīdzību uz Polijas robežu, atklāj Ints. Pagaidām tas darīts vienu reizi, jo braucamo nevarot apsildīt, taču siltākā laikā plānots, ka grupas dalībnieki uz maiņām brauks vēl.