„Ja ir aktīvi cilvēki, kas mīl savu vietu, pagasts plaukst”

AGNESE BUKA, Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektora vietniece, atbild par pagastu un Skrundas saimniecisko dzīvi: teritoriju un ēku uzturēšanu, saziņu ar iedzīvotājiem. Raidierakstā Kurzemnieks runā spriežam par pagastu pārvalžu vadītāju un kultūras darbinieku noslodzi, skolēnu transportu un atbrīvojušos skolu ēku nākotni.

Sāksim ar to, kādi ir izpilddirektora vietnieces galvenie pienākumi.

Man ir ļoti konkrēta joma, par ko atbildu, – par Kuldīgas novada pagastiem, Skrundas pilsētu un to saimniecisko darbību. Mans darba lauks ir pašvaldības īpašumu apsaimniekošana, teritorijas uzturēšana un arī saziņa ar iedzīvotājiem. Bieži viens jautājums ietver vēl kādu citu, un tad atbildības spektrs paplašinās. Bet tiešajos pienākumos galvenais ir teritoriju saimniecība un iedzīvotāju labklājība no dzīves vides viedokļa.

Pašvaldības darbības jomas ir arī izglītība, kultūra, sociālā aprūpe, vides aizsardzība un attīstība. Vai pagastos tev jārūpējas arī par tām?

Tās jomas saplūst. Jā, atsevišķos jautājumos, ja no izpildvaras vajag iedziļināties un piešķirt lielāku svaru, arī tajās iesaistos. Esmu pilnvarota strādāt tā, lai pagastu un Skrundas iedzīvotājiem visas jomas tiktu atrisinātas. Mans uzdevums ir, ja vajag, paskatīties plašāk. Tostarp darbs saistīts ar jaunatni – skatāmies, lai pagastu jauniešiem būtu, ar ko nodarboties, lai viņu intereses tiktu pārstāvētas. Tāpat skatos energoefektivitāti: lai saimniecība būtu energoefektīva un mēs saimniekotu ļoti atbildīgi.

Cik bieži iznāk būt pagastos? Kāda ir saziņa ar tiem?

Pagastus ļoti labi jūtu, jo darbs ar vadītājiem notiek katru dienu. Braucu pēc vajadzības, bet reizi nedēļā pilnīgi noteikti ir nepieciešamība kaut kur būt. Pati reizi pa reizei labprāt kādu nedēļu gadā aizvietoju kādu pagasta vadītāju viņa prombūtnes laikā. Tas palīdz saprast reālo darbu.

Uz vairākiem pagastiem ir arī viens vadītājs. Vai tāda tendence turpināsies, un vai tas vienmēr ir ieguvums? Vai redzi arī mīnusus tajā, ka vienam ir divi vai trīs pagasti?

Pagastu vadītājiem bija ļoti plašs darba lauks – viņi atbildēja arī par kapitālsabiedrību jomām, tostarp ūdenssaimniecību, māju apsaimniekošanu. Tagad tās ir kapitālsabiedrību pārraudzībā. Tieši tāpat, novadam apvienojoties, spēcīgāks kļuvis sociālais dienests, un tā joma kļūst arvien specializētāka. Pamazām radusies situācija, ka pagastu vadītājiem dažas funkcijas ir mazāk aktuālas. Tas nenozīmē, ka viņi nepārzina savu saimniecību, – pārzina gan ūdenssaimniecību, gan māju apsaimniekošanas nianses. Iedzīvotājiem nav jāzina visu iestāžu, kapitālsabiedrību vai nodaļu vadītāju tālruņi. Jābūt vienam uzticamam cilvēkam, pie kā vērsties, un tie ir pagastu vadītāji. Bet par tiešo izpildi un plāniem – daudzējādā ziņā to dara kapitālsabiedrības. Pagasta vadītājs ir kā vidutājs: savu pagastu zina, jomu virza, bet nav vairs tīri praktiski viss jādara pašam.

Bet vadītājs nevar vienlaicīgi atrasties trīs pagastmājās. Kad viņš tur aizbrauc, tur ir viņa darbavieta?

Jā, sadalīts tā: ja ir ļoti mazs pagasts, tad vienu dienu nedēļā, bet citādi divas dienas vadītājs ir uz vietas. Mūsu vadītāji neskatās stingri – šodien esmu konkrētā pagastā un risinu tikai tā lietas. Iedzīvotājam nav jādomā, kurā dienā vadītājs būs pie viņa. Vadītāji pagastos ir pieejami konkrētās dienās, bet telefoniski un e-pastā saziņa notiek katru dienu. Saimniecība novadā kļūst sakārtotāka un paredzamāka, ikdienas jautājumu ir mazāk, un tie ir atrisināmi arī tad, ja vadītājs ir divos pagastos.

Pavisam noteikti varu piekrist, ka darbs divos pagastos ir grūtāks nekā vienā. To pārrunājam ar kolēģiem un saprotam. Bet mūsdienu situācija prasa apvienot visu. Augot vadītāju atalgojumam, pieaug arī slodze, un tam jābūt līdzsvarā, lai nekļūst par grūtu un viņš paliek sasniedzams.

Zinām, ka ir tādi pagasti, kuros iedzīvotāji ir aktīvāki un darbojas biedrības, bet citos cilvēki ir savrupāki. Nesen bija gadījums, kad ieceltais vadītājs no darba Alsungā un Gudeniekos aizgāja. Vai tā ir sarežģītāka vieta, vai bija citi iemesli?

Nē, gribu teikt, ka tas ir cilvēcisks faktors. Darbs ar cilvēkiem un saimnieciskajiem jautājumiem nepavisam nav vienkāršs. Jābūt emocionāli ļoti stabilam, inteliģentam un vienlaikus saimnieciski pieredzējušam. Viens ir komunikācijas prasmes, kas dod daudz, bet tikpat būtiska ir praktiskā pieredze. Tās ir atšķirīgas lietas, un mēdz gadīties, ka kādam iet mazliet grūtāk. Tas nenozīmē, ka pagasts būtu smags vai vadītājs nepiemērots, – tīri cilvēcīgi kādā brīdī paliek par grūtu.

Kā ar kultūras darba reformu novadā? Ir tādi kultūras organizatori, kas strādā vairākos pagastos, un daži darba attiecības pārtraukuši. Vai situācija visur ir atrisināta, un vai šis modelis attaisnojas?

Līdz galam nav atrisināta. Šonedēļ (saruna notika 14. oktobrī – red.) bija intervijas, jo divos pagastos kultūras darbinieku meklējam. Sapratām, ka vienam ikdiena jāatvieglo. Veidojot sistēmu, dažbrīd jāveic korekcijas. Viens ir tas, ko izplānojam, bet ne vienmēr tas strādā. Laikus jāpamana, ka process nestrādā, un jābūt elastīgiem. Liela priekšrocība ir tā, ka pagastu vadītāji ir atsaucīgi un atklāti. Esmu par to, lai godīgi saka, kā ir, ja kaut kas par grūtu, lai mēs varētu meklēt risinājumu.

Kuros divos pagastos notiek pārrunas par jauno darbinieku?

Padurē un Pelčos. Viens darbinieks apvienoja Ēdoli, Īvandi un Paduri, atnāca pie vadības un pateica, ka ir par grūtu. Situāciju izvērtējām un slodzi pārdalījām. Pelčos kolēģis mainīja darbavietu, tāpēc iznāca divi piepilsētas pagasti, kas kultūras darbinieku varētu dalīt.

Kultūras darbinieku skaitu ietekmē iedzīvotāju samazināšanās, tas skar arī skolas. Slēdzot skolas, rodas autobusu jautājums. 17 skolēnu autobusi brauc 34 maršrutos. Sarežģīta loģistika – esam braukuši līdzi un redzējuši gan agros rītus, gan gaidīšanu autoostā, gan pārsēšanos, piemēram, Laidos. Cik bieži uzklausi vecākus un skolas, lai maršrutus koriģētu?

Tiklīdz ir zvans, tā uzklausu. Tie ir zvani reizi divās nedēļās, citkārt vairāki nedēļā. Esmu pateicīga kolēģiem par maršrutiem – raugoties uz kopējo loģistiku, tie ir ļoti veiksmīgi. Rītos un vakaros pārvadājam 900 bērnu. Ieguldām lielus resursus, lai aizgādātu, cik vien tuvu mājai var. Daudzi novadi rēķina, ka bērns var vairāk par kilometru iet ar kājām, un izlaiž visus vienā punktā, bet mēs cenšamies piebraukt tuvu mājas ceļgalam, lai maza bērna vecākiem nebūtu nedrošības par grants ceļiem. Vienlaikus piekrītu, ka ir vietas, kur var meklēt vēl ko labāku.

Kuri ir lielākie izaicinājumi?

Ēdolē ir mazliet, jo parādās klāt bērni. Viens ir skaitlis augusta beigās, cits – gada griezumā, jo sākumā vecāki bērnus ved paši, bet tad izvēlas izmantot skolēnu autobusu. Mainās bērnu skaits un adreses – tas maršrutu pamaina. Risinām arī tos gadījumus, kad vienā ģimenē bērni apmeklē dažādas nodarbības un vecāki laika gaitā loģistikas plānus maina. Skatāmies, lai autobusā bērni nepavadītu ilgu laiku un neceltos pārāk agri. Vietas bērniem ir, un, ja rodas jautājumi, vecāki aicināti vērsties pārvaldē vai zvanīt man. Ēdoles gadījumā risinājums tika atrasts.

Vai kāda skola vēl ir zem riska tikt slēgtai skolēnu skaita dēļ?

Ieraugot septembra skolēnu skaitu, esmu ļoti priecīga. Mūsu skolas ir enerģijas pilnas: ja ir simts bērnu un vairāk, tās pulsē citādāk. Redzēju to 1. septembrī vecāku un bērnu acīs. Direktoriem esmu lūgusi radīt apstākļus, lai bērniem pēc stundām būtu, ko darīt, piemēram, lai ir pulciņi un sports. Alsungā runājām par stadionu un futbolu. Skatīsimies uz transportu, lai pagastu bērni saņemtu tādas pašas iespējas kā pilsētā.

Kas notiek ar slēgto skolu ēkām Kabilē un Ēdolē?

Tas ir sarežģīts jautājums, par ko domāts jau sen. Kabilē situācija atrisinājusies – ēku ilgtermiņā īrē uzņēmējs, kurš veido senioru namu un sociālās aprūpes centru. Tur jau notiek remontdarbi. Mums bija svarīgi, lai uzņēmējs nodarbinātu vietējos, un tas notiek. Savukārt Ēdolē tiekamies ar aktīvo iedzīvotāju kopienu. Tur cilvēki spēj domāt plašāk. Aktīvo jauniešu koordinators ir iesaistījies arī kā sporta organizators, ēdolnieki sporto, un tas dod cerību. Esam sākuši sarunas, lai telpas izmantotu sportisti, biedrības un uzņēmēji. Galvenais tehniskais jautājums ir apkure, bet esam raduši līdzekļus sistēmas uzlabošanai. Divas galvenās ēkas – jaunā skola un sporta zāle – darbosies, un tad meklēsim risinājumu abām mazajām skoliņām ielas pretējā pusē.

Vai katrā pagastā iedzīvotāju padome ir obligāta, vai dzīve notiek arī bez tās?

Novadā ir 18 pagastu, katrs ar citu raksturu. Mūsu pagasti pierādījuši, ka var darboties bez nevienas padomes. Ja tur ir aktīvi cilvēki, kas mīl savu vietu, pagasts plaukst. Padome ir tikai instruments, kas var iedrošināt mazliet dusošos paust viedokli. Ikviens aktīvais, arī neesot padomē, var pieteikt ideju līdzdalības budžetam. Pašvaldība pa šiem kanāliem iegūst vairāk veidu, kā sarunāties. Bet tas ļoti atkarīgs no pārvaldes darbiniekiem: vadītājiem, lietvežiem. No tā, cik esam atvērti un spējam ar pieņemošu attieksmi visu izskaidrot. Ikviens, atnākot uz pagastu un spējot pamatot savu domāto lietu, dod vadītājam būtisku signālu. Tāpēc atbalstu arī iedzīvotāju sapulces.

Kāpēc sapulcēs iedzīvotāji reizēm ir dusmīgi?

Tas nozīmē, ka bijis par maz sarunu no pašvaldības puses. Šādās reizēs paklusēju un ieklausos, lai saprastu, kur kļūdījāmies. Ja cilvēkiem viss būtu izstāstīts, neapmierinātības būtu mazāk.

Kas svarīgs vēl jāpaspēj līdz gada beigām?

Liels uzdevums ir sekmīgi palaist apkures sistēmas un sakārtot ēkas, kuras nupat esam pārņēmuši. Citu ēku apsilde jau sākusies. Otrs liels darbs ir ceļu greiderēšana pirms ziemas, lai iedzīvotāji var droši pārvietoties. Tāpat strādājam pie nākamā gada budžeta. Šoruden gaidām arī jauno iedzīvotāju padomju pārvēlēšanu – jaunas būs Īvandē un Vārmē. Ar padomēm vēlamies strādāt vairāk, saliedēt tās un uzlabot komunikāciju.

Par kādu tēmu iesaki mums runāt nākamajos raidierakstos?

Maģistrantūrā studēju lielo datu analītiku, un maģistra darba tēma būs darbinieki, iedzīvotāji un viņu labbūtība. Mani ļoti interesē, cik labi pašvaldībā darbinieki jūtas un cik pašvaldība ir atvērta. Novada kontekstā mani ārkārtīgi interesētu noskaidrot, cik labi jūtas mūsu cilvēki, kas viņus iepriecina, kas sniedz gandarījumu un kas būtu uzlabojams. Un galvenais – atrast instrumentus, kā pašsajūtu uzlabot vēl vairāk.