„Gribu pretendēt uz kaut cik labu amatniecību”

Mākslinieci, grāmatu dizaineri KATRĪNU VASIĻEVSKU pirmoreiz satieku Kuldīgas novada muzejā Imanta Lancmaņa grāmatas Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils atklāšanā.

Tikšanās mums norunāta redakcijā. Bet ir saulains, silts rudens rīts, un Katrīna ierosina doties uz netālo parku. Tur saruna notiek blakus strūklakai.

Kā nonācāt līdz grāmatu dizainam?

Tallinas Mākslas institūtā esmu mācījusies interjera mēbeļu dizainu. Kad studijas pabeidzu, bija 90. gadu sākums un interjera jomā bija diezgan skarbi. Atmodas laikā ar Amerikas latviešu atbalstu varēja tikt pie pirmajiem makiem (makintošiem jeb Apple datoriem). No tā brīža pievērsos lietišķajai grafikai. Kādu laiku strādāju reklāmas aģentūrā RBR Media pie leģendārā Vlada Goldberga. Pēc tam pārgāju uz poligrāfiju.

Vai grāmatu dizainu kaut kur mācījāties?

Nē, tajā laikā nebija, kur mācīties. Ja ir pamati mākslas izglītībā, tad dizainā nav lielas atšķirības, vai tās ir mēbeles vai grāmatas.

Mākslinieks, kurš grāmatu veidojis, paliek ēnā, nemanāms.

Jā, jā, tas man ļoti patīk (smejas).

Par grāmatu iespiešanu jāzina daudz kā specifiska.

Jā, tehnoloģijas. Viens ir datoru daļa, otrs – ražošana, tehniskā daļa.

Kā izdomājat, kāds būs makets?

Ziniet, tas ar gadiem iestrādājies – jau jūtu un zinu, kā. Ir variants, kad dizainers rāda visu, ko spēj, cik pārzina pasaules tendences, kas pašam tajā brīdī liekas interesanti, nerēķinoties ar saturu. Man liekas, ka grāmatas būtība tomēr ir teksts. Saturs un mērķauditorija ir pamatakmeņi, un mēģinu atrast tādu formu, kas atbilstu saturam. Vēl diezgan svarīgi ir izdevumu mākslīgi nesadārdzināt tehnoloģiski. Maksimāli cenšos, lai grāmatas ir nopērkamas, jo tās jau tāpat dārgas. Var sataisīt bezgala skaistus tehnoloģiskos risinājumus – pašreiz poligrāfijā iespējas ir vienreizējas. Bet tad tie, kuri šo grāmatu gribēs, nevarēs nopirkt, un tie, kuri varēs, nopirks un vaļā neatvērs (smejas).

Kā grāmatu dizains laika gaitā mainījies?

Visvairāk mainījušās poligrāfijas tehnoloģijas, arī papīra izvēle ir liela. Vairāk izmantojam skandināvu papīru.

Cik ilgi pie viena darba strādājat?

Tas atkarīgs no pārējā kolektīva – no izdevniecības, autora, kurš dažkārt nevar izšķirties par pabeigtības stadiju, no redaktora, tulkotāja.

Avīzē uz papēžiem min termiņš.

Zinu, kā tas ir. Biju žurnāla Kapitāls galvenā māksliniece. Esmu strādājusi arī Bilancē un 90. gados pirmajā krāsainajā avīzē Fokuss, ko izdeva Andrejs Ēķis. Grāmatai laika ierobežojums mērāms mēnešos, ne diennaktīs.

Par grāmatu dizainu esat saņēmusi Zelta ābeles balvu.

Ir vairākas. Pirmā bija par Gunta Bojāra grāmatu Zīda čūska (Zelta ābele 2010 kategorijā Proza, māksliniece K.Vasiļevska, ilustrācijas – Aivars Vīlipsons – aut.). Pagājušogad par Miervalža Poļa tulkoto Dāņu princi Hamletu. Ar šo grāmatu darbojos divus gadus. Man jāizdod arī Miervalža Poļa manuskripts Kas notika Elsinorā?, ko esmu mantojusi.

Vai zināt, cik grāmatu esat noformējusi?

Dīvainā kārtā – jā! Pirms pāris mēnešiem saņēmos uzrakstīt Autortiesību aģentūrai. Tās, kas atrodas bibliotēkās, sanāca 86, bet noteikti ir vēl kādas. Pārsvarā strādāju ar izdevniecībām un muzejiem, bet, ja ir kāda, kas ļoti iepatīkas, tad izdodu pati.

Kā nonācāt Kuldīgā?

Vispār esmu no Rīgas: rets gadījums – rīdziniece vairākās paaudzēs. Bet no bērnības cieši saistīta ar Kuldīgu. Mans paps (gleznotājs Bruno Vasiļevskis – aut.) vasarās gribēja gleznot laukos. Viņš draudzējās ar Kuldīgas gleznotāju Valdi Līcīti, un Valdis mums atrada lauku mājas, kur vasarās palikt. Tā ilgus gadus no maija līdz septembrim dzīvojām te apkārtnē. Bet Kuldīgā bijām reti: mājas bija desmit kilometru no pilsētas, bet mašīnas nebija. Mēs šeit atvilkām arī Miervaldi Poli, kurš bija papa draugs. (Smejas.) Pirms 20 gadiem iegādājāmies māju Maņģenē. Sākumā tā bija vasaras māja, tagad te esam pa īstam.

Kurš ir pirmais izdevums saistībā ar Kuldīgu?

Valda Līcīša pasteļu grāmata. (Valdis Līcītis. Kuldīga. Kurzeme – gleznu reprodukcijas, 2018.) Ļoti gribēju grāmatu par Valdi – viņa pasteļtehnika ir ļoti sarežģīta un smalka. Tagad neviens vairs neņemas neko tādu darīt, jo vienkārši neprot. Gribējās saglabāt paliekošā formā.

Lai cik nebūtu jocīgi, šis laiks ir interesants, jo grāmatniecība ir gandrīz vienīgā lieta, kas saglabāsies nākotnē. Digitalizācija ir jauka, bet pat 2000. gadā radītās lietas, kas saglabātas tikai digitāli, kļuvušas gandrīz nepieejamas – tehnoloģijas mainījušās. Esam informāciju saglabājuši tādos datu nesējos, kuru vairs nav. Konstatēju, ka skaistas bildes ir līdz kādam 2000. gadam, kad vēl bija papīra un filmiņu formāts. Nemaz nerunājot par skaistajiem, vecajiem laikiem, kad tās saglabāja uz platēm. Tad, lūk, no divtūkstošā ir pilnīgs bezceļš – viss digitāls. Tās jūklī nav iespējams atrast vai aizgājušas zudībā. Tādēļ grāmatas ir būtiskas – tās saglabās vismaz kādu laikmeta liecību, nonāks bibliotēku fondos, un tas zināmā mērā ir droši.

Jūsu jaunākais veikums ir grāmata ar Imanta Lancmaņa lekciju. Kā radās šī iecere?

Tā kā es te dzīvoju un Kuldīga man mīļa kopš bērnības, gribas reizi gadā izdot kaut ko veltītu Kuldīgai. Pirms diviem gadiem biju uz stāvgrūdām pilno lekciju sinagogā. Zināju, ka bibliotēka vai pašvaldība to ir ierakstījusi. Pierunāju Ievu Rupenheiti, kas man mīļi palīdzēja un izdarīja zvēra darbu – videolekciju pārveidoja tekstā. Grāmata būtu šīgada veltījums Kuldīgai.

Atklāšanā bija ļoti daudz cilvēku – tā te nenotiek bieži.

Jā, rēķinājāmies ar 30–40, domājām – būs mazas viesības. Taču viss izvērtās brīnišķīgi. Imants Lancmanis bija ļoti laimīgs, un grāmatas parakstīt viņam nācās kādu stundu. Grāmatā ir plašs ieskats Kurzemes hercogistes vēsturē, un tas attiecas ne tikai uz Kuldīgu vien. Mums ar Ievu bija ideja lekcijas stilistiku saglabāt, jo, būsim godīgi, mūsdienās cilvēkiem grūti lasīt akadēmiskus vēsturiskus tekstus, bet šādā formā tas ir vienkārši un viegli. Tie, kas jau lasījuši, ir teikuši, ka pilnīgi mierīgi var izlasīt vienā vakarā.

Kas vēl aizņem jūsu laiku?

Vienlaikus man iestājies izstāžu periods – par to priecājos, jo arvien grūtāk paliek stundām sēdēt pie datora (smejas). Pirms kovida Rundāles pilī iekārtoju izstādi Kurzemes princese ceļo. Fanijas Bīronas akvareļi un zīmējumi. Pēc tam – lielu izstādi Durvis uz vēsturi, kas stāstīja par darbu, ko no 50. gadiem Rundāles pils kolektīvs paveicis ārpus Rundāles, proti, visu baznīcu un muižu apskate, uzmērīšana, restaurācija. Pēdējā izstāde bija Mežotnes pilī – Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās. Skaistas, senas, ļoti asprātīgas karikatūras, akvareļi. Karikatūrām bija īss deponējuma periods, tāpēc pēc oriģinālu došanās atpakaļ uz Posteršteinas muzeju, aizstājām ar labām reprodukcijām. Ziemā izstāde ceļos uz Ventspils muzeju.

Nupat Rīgā beidzās Imanta Lancmaņa gleznu izstāde kultūrtelpā Ola. Sākumā iekārtojot biju sabijusies par apaļajām sienām un lielo bilžu formātu. Bet mēs tā smuki tur iespiedāmies, un iznāca konceptuāli. Tehniskais iekārtojums tur labs un ļoti laba gaisma.

Esmu veidojusi filmām plakātus. Ar studiju VFS Films sadarbojos kādus 25 gadus, kopš to izveidoja. Man patīk latviešu dokumentālais kino. Pēdējā, kurai taisīju plakātu, ir Lailas Pakalniņas filma Putnubiedēkļi.

Strauji attīstās mākslīgais intelekts. Vai ir kādas bažas?

Ir, ir! Varu pastāstīt brīnišķīgu joku. Pirms dažiem mēnešiem iznāca manis gatavota Kristīnes Ogles monogrāfija par Margrietu Celmiņu, Purvīša skolas gleznotāju. Viņas tēvs bija pirmais latviešu baņķieris, vecākais dēls – korporāciju kustības ieviesējs Latvijā, jaunākais – organizācijas Pērkoņkrusts dibinātājs, viena no māsām – literatūrzinātniece un kritiķe. Kino vērta ģimene!

Tad, lūk, man bija Margrietas Celmiņas akvarelis, kas pārfotografēts no padomju laika žurnāla. Es fotošopā (apstrādes programmā – aut.) ķibinu, mēģinu nedaudz uzlabot. Vienā brīdī nodomāju: nē, pietiek mocīties – iedošu mākslīgajam intelektam. Rakstu, lai uzlabo minimāli. Zināt, ko viņš izdara? Štrunts, ka pārglezno – to vēl varētu pieciest, bet akvareli paraksta, nevis uzrakstot burtus, bet ar Purvīša parakstu! (smejas).

Sadzīvei tas ir izcili noderīgs rīks, profesionālajai darbībai pagaidām ne. Bet tas attīstīsies, arī kādi smalkumi nāks klāt.

Atceros diskusiju Kurzemniekā par to, kas ir māksla.

Māksla ir tad, kad tā izsaka filozofisku vai garīgu domu un sniedz barību prātam un garam. Tad nāk pārējais – tas, ko vecos laikos saucām par amatniecību. Man šis vārds patīk. Mūsdienās to saucam par dizainu, bet man tomēr gribas palikt pie tā, ka māksla ir garīga lieta. Neuzskatu, ka dizains ir mākslas joma.

Kas tad – amatniecība?

Jā, gribētu, lai tā būtu. Vienmēr esmu to apbrīnojusi. Laba amatniecība ir simtreiz labāka par štruntīgu mākslu. Vēlētos pretendēt uz kaut cik labu amatniecību (smejas).

Kas jūs iedvesmo?

Mana baznīca ir mežs. Esmu mega meža mīļotāja. Bērnībā pusgadu pavadījām laukos. Man nav ne brāļu, ne māsu, vecāki bija aizņemti ar sevi, un es dzīvojos pa mežu.

Katrīnas noformētās grāmatas Kuldīgai

● Valdis Līcītis. Kuldīga. Kurzeme (2018)

● Indriķis Zeberiņš. Kuldīga. Kurzeme (2020)

● Jānis Lauva. Skrunda. Kuldīga. Liepāja (2022)

● Visas manas dižas drānas (2023) par ģērbšanās tradīcijām Kuldīgā 19. gs. un 19.–20. gs. mijā

● Dāņu princis Hamlets (2025), mūspusē dzīvojušā gleznotāja Miervalža Poļa tulkojums

● Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils (2026), Imanta Lancmaņa lekcija