Kad eksperiments negaidīti izvēršas

Zviedru mūzikas producentam MĪKAELAM LANDENAM Kuldīga kļuvusi par ģimenes mājām un vietu, kur realizēt profesionālo ieceri – ierakstu studiju Hallen Kaļķu ielas kvartālā. Sākotnēji nelielā telpa paša darbam izaugusi par vietu, kurā ierakstīt mūziku ierodas arī Latvijā pazīstamas grupas, tostarp Carnival Youth un Sudden Lights.

Pēc divarpus gadiem viņu šeit saista ne vien iespēja radīt mūziku īpašā akustikā, bet arī pilsētas nesteidzīgais ritms un kopības izjūta. Mīkaels pats uzaudzis Lundsbrunnā – mazā ciemā, kurā ir 900 iedzīvotāju un kas atrodas Zviedrijas dienvidos starp Gēteborgu un Stokholmu.

Iemācītais noderējis

Kā kļuvi par mūzikas producentu?

Mūzika mani aizrauj visu mūžu. Esmu spēlējis grupās, radījis un ierakstījis savu mūziku. Tas sākās ap 2003. gadu, kad datorā atradu iespēju ierakstīt skaņu. Kopš tā laika viss attīstījās, līdz mūzika kļuva par pamatnodarbi, un tas notika tikai pirms kādiem pieciem gadiem. Līdz tam strādāju dažādus blakusdarbus, cenšoties vairāk laika saglabāt mūzikai.

Kas bija tie blakusdarbi?

Mūziķim ir labāk strādāt fiziski nogurdinošu darbu, nevis tādu, kas prasa lielu garīgo koncentrēšanos. Ja dienas darbā esi izsmelts garīgi, vakarā ir grūti radīt mūziku. Esmu strādājis rūpnīcās, braucis ar kravas automašīnu, piegādājis pārtiku un citas preces. Vairākus gadus strādāju ar cilvēkiem, kam ir invaliditāte, pavadot ar viņiem laiku un palīdzot ikdienā.

Ar laiku sāku saņemt darbu audio jomā. Vispirms tie bija raidieraksti, vēlāk arvien vairāk pievērsos mūzikai. Sāku eksperimentēt ar mierīgiem ritmiem un fona mūziku (angliski lo-fi beats – red.). Tāds žanrs kļuva populārs un joprojām tāds ir. Vairākus gadus tam pievērsos intensīvi un radīju 300–400 skaņdarbu. Tie guva labus panākumus un kļuva par vieniem no maniem labāk pelnošajiem darbiem. Pēc tam aizrāvos ar nopietnāku mūziku, ar citu mākslinieku skaņas miksēšanu, ierakstiem un producēšanu. Mana muzikālā gaume ir ļoti plaša.

Vai tev ir muzikālā izglītība?

Kad biju bērns, mācījos spēlēt klavieres, vēlāk sāku spēlēt ģitāru, jo brālis to spēlēja un man tas šķita forši. Kad sāku ierakstīt savu mūziku, sapratu, ka visvairāk man patīk dažādas lietas izmēģināt. Tāpēc nolēmu apgūt pa druskai no daudziem instrumentiem, nevis pilnībā specializēties vienā. Domāju, ka tas bijis noderīgi.

Zviedrijā trīs gadus mācījos mūzikas ģimnāzijā, vēlāk pārcēlos uz Stokholmu un apmeklēju kursus, kuros lielāka uzmanība tika pievērsta popmūzikai. Esmu mācījies arī mūzikas tiesības un divus gadus studējis mūzikas biznesu. Tolaik jau gandrīz samierinājos ar domu, ka pelnīt iztiku, radot mūziku, neizdosies, tāpēc gribēju vismaz strādāt šajā industrijā. Taču tieši tad, kad studijas pabeidzu, sāku pelnīt ar mūziku. Viss, ko biju apguvis, tomēr ir noderējis.

Latvija kultūras ziņā tuvāka

Kā tu šeit nonāci?

Mana sieva Edīte ir no Latvijas, un iepazināmies Zviedrijā. Kopš 2015. gada katru vasaru braucām uz Latviju, un Kuldīgā esam bijuši ļoti bieži. Viņa gan nav no šejienes, bet mums šī pilsēta vienkārši ļoti patika. Sākumā pārcelšanās uz Latviju bija drīzāk izmēģinājums. Kādu laiku dzīvojām gan Stokholmā, gan Rīgā, mēģinot saprast, kur vēlamies palikt. Kuldīgā esam divarpus gadus.

Kā ar sievu iepazināties?

Viņa studēja Londonā un pēc tam pārcēlās uz Gēteborgu, kur tolaik dzīvoju arī es. Sākām pavadīt laiku kopā, sadraudzējāmies, vēlāk attiecības kļuva nopietnas: pārcēlāmies uz Stokholmu, bet sieva dabūja darbu Rīgā. Es jau biju sācis pelnīt ar mūzikas un audio projektiem, kuros var strādāt attālināti. Man patīk Latvijas kultūra, un jūtos kultūras ziņā šeit tuvāk mājām nekā Zviedrijā. Manā ģimenē jau ir Baltijas saknes – vecmāmiņa ir no Igaunijas.

Un Kuldīgā tu atvēri ierakstu studiju.

Tas bija diezgan negaidīts eksperiments, kas pamazām izvērtās par ko daudz lielāku, nekā biju iedomājies. Kad te pārcēlāmies, Kaļķu ielas kvartālā sāku īrēt ap 30 kvadrātmetru telpu – nelielu studiju manām vajadzībām. Pārējā vieta bija tukša, un lielās telpas vēl nemaz nebija. Vēlāk uzņēmējs Toms Egle piedāvāja īrēt visu. Sākumā domāju, ka tas ir pārāk ambiciozi. Taču kādu dienu paņēmu kabeļus un instrumentus, ienesu lielajā, tukšajā telpā un pamēģināju ierakstīt mūziku. Tad sapratu, ka te ir kaut kas īpašs: telpas akustika ir ļoti laba – ierakstā rodas atvērta, dabiska skaņa. Mazās studijās skaņa var būt pārāk noslēgta, it kā nāktu no kastes. Tas ir īpaši svarīgi, ierakstot akustiskās ģitāras un bungas. Tāpēc ar sievu sākām domāt, ka telpu var piedāvāt arī citiem mūziķiem.

Ikdienā tā ir mana darbavieta, bet esam sākuši to attīstīt kā komerciālu ierakstu studiju. Joprojām to uztveram kā eksperimentu un skatāmies, kā viss izvērtīsies. Vēl pat nebijām izveidojuši mājaslapu, kad te jau paspēja ierasties vairākas Latvijā pazīstamas grupas: ziņas par studiju izplatās no mutes mutē. Te bijušas tādas grupas kā Polifauna, Carnival Youth un Sudden Lights.

Ar kādiem mūziķiem tev patīk sadarboties?

Esmu gatavs šeit uzņemt ļoti dažādus, taču telpa ir īpaši piemērota dabiskai, dzīvi spēlētai mūzikai. Te mūziķi var spēlēt kopā, un akustika kļūst par daļu no ieraksta. Man patīk arī interesanta tehnika un pašdarināti risinājumi – esmu mēģinājis būvēt savas ierīces un efektu pedāļus. Man patīk meklēt jaunus veidus, kā iegūt atšķirīgu skanējumu.

Producenta loma mainījusies

Ko dara mūzikas producents? Kā tu raksturotu savu darbu?

Dažkārt sevi saucu par ierakstu inženieri ar ievērojamu radošo ieguldījumu. Man patīk ļaut grupām savas idejas attīstīt pašām – negribu vienkārši teikt, kas jādara. Tas nav tik vienkārši, kā varētu šķist, jo producenta loma gadu gaitā ir mainījusies. 60. un 70. gados tas vairāk pārraudzīja kopējo procesu, rūpējās par noskaņu grupā un palīdzēja darbu ievirzīt. Līdz ar datoru ienākšanu mūzikas radīšanā producenta darbs kļuva ciešāk saistīts ar tehnoloģijām, ar darbu pie datora.

Mūsdienās šīs lomas pārklājas, un dažādi cilvēki ar vārdu producents saprot ko atšķirīgu. Es par producentu sevi saucu tad, kad mana ietekme uz dziesmas raksturu ir būtiska. Tomēr robeža starp producenta un ierakstu inženiera darbu ne vienmēr ir skaidra. Arī pats vēl mācos saprast, kuros gadījumos būtu sevi jānorāda kā producentu.

Kā mūziķi nonāk līdz studijai Kuldīgā?

Pirmā grupa, kas mūziku te ierakstīja vēl pirms tam, kad studija bija pilnībā iekārtota, ir Polifauna. Liela daļa mana darba rodas, pateicoties instagramam un tam, ka cilvēki cits citam iesaka. Kad dzīvoju Rīgā, bieži apmeklēju džeza klubu M/Darbnīca – tur iepazinos ar cilvēkiem no mūzikas vides. Viņi sāka manam darbam sekot līdzi, un saiknes pamazām veidojās pašas no sevis.

Ko esi paveicis kopā ar Latvijā pazīstamiem mūziķiem?

Te ir strādājusi grupa Carnival Youth. Jaunākā albuma Labākā doma pasaulē ierakstā esmu piedalījies kā ierakstu inženieris septiņām dziesmām. Ir svarīgi precizēt, ka albuma tituldziesma nav ierakstīta šeit, tāpēc nevēlos, lai klausītāji to kļūdaini saistītu ar mūsu studiju. Tas būtu negodīgi pret to cilvēku, kurš pie tās strādāja. Dziesma, ar kuru īpaši lepojos, ir Viriditas, jo tajā man ir lielāks radošais ieguldījums.

Grupa Sudden Lights studiju īrēja un strādāja kopā ar savu producentu. Puišiem ļoti patika telpas skanējums, un arī producents, kurš nozarē ir pieredzējis, jutās pārsteigts par akustiku. Vēl sadarbojos ar grupu Ziedi, kuru izveidoja Kašers (multimākslinieks, īstajā vārdā Kaspars Blūms-Blūmanis kopā ar ģitāristu, dziesmu autoru Ati Ozolu – red.).

Vai sadarbojies arī ar Zviedrijas mūziķiem?

Jā. Viens projekts, kurā pēdējā gada laikā esmu ieguldījis daudz darba, ir mākslinieces De Clair albums Veta Begas, kas tik tikko iznācis. Esmu to pilnībā miksējis šeit, un sešas septiņas dziesmas viņa te studijā arī ierakstīja. Daļa jau ir izdota kā singli.

Ko ierakstā nozīmē miksēt?

Vienkāršākais skaidrojums – miksēt nozīmē visas ierakstītās skaņas līdzsvarot tā, lai kopā skan labi. Agrāk, kad ierakstīja ar vienu mikrofonu, skaņu inženierim bija jāizlemj, cik tālu no mikrofona katram mūziķim jāatrodas. Ja bungas bija pārāk skaļas, bundziniekam vajadzēja atkāpties tālāk, bet dziedātājam būt tuvāk, lai balss ir priekšplānā. Mūsdienās var ierakstīt simtiem skaņas celiņu un katru kontrolēt atsevišķi. Taču pamatprincips ir līdzīgs: jāpanāk, lai visi instrumenti un balss cits citu papildina un veido vienotu skanējumu. Tas var izklausīties vienkārši, bet patiesībā ir ļoti sarežģīti, un vienmēr ir, ko mācīties.

Ar ko atšķiras ierakstu inženiera darbs?

Ierakstu inženieris vairāk rūpējas par pašu procesu: izvēlas katram instrumentam piemērotu mikrofonu, pareizi to novieto, izvēlas pastiprinātājus un citus tehniskos rīkus, lai iegūtu vajadzīgo skaņu. Es bieži ierakstu vairākas viena un tā paša instrumenta vai balss versijas, izmantojot atšķirīgus mikrofonus vai skaņas ieguves paņēmienus. Dažkārt vienu balss izpildījumu ierakstu ar sešiem dažādiem mikrofoniem, lai var izvēlēties piemērotāko skanējumu.

Kādu tehniku tu izmanto?

Man patīk 60. un 70. gadu tehnika, reizēm arī 80. gadu ierīces. Daudzi tālaika aparāti bija ļoti izturīgi, un skanējums tiem ir siltāks. Vecus lampu pastiprinātājus var lietot gadu desmitiem, bet mūsdienu ierīcēm reizēm drīz vajadzīgs remonts.

Kāds tev iespaids par mūziku Latvijā?

Šeit atklāju, ka man patīk džezs. M/Darbnīcā esmu klausījies daudz improvizētas mūzikas – tā mani patīkami pārsteidza.

Kuldīga kā pasaka

Kā esi pie mums iejuties?

Uz šejieni pārcēlāmies arī tāpēc, ka mums ir bērni un vēlējāmies dzīvot mazākā pilsētā. Kuldīga ir īpaša vieta, kurā ir aktīva kultūras dzīve. Kaļķu ielas kvartāls ir ļoti jauks. Viens no brīžiem, kas mani par šo pilsētu pārliecināja, bija tas, ka atbraucu līdzi Edītei darba braucienā (tolaik viņa strādāja dizaina studijā Overpriced, kas arī atrodas Kaļķu ielas kvartālā – red.). Uzzināju, ka šajā kvartālā uzstāsies kāds vācu pianists, tāpēc nolēmu aiziet paklausīties. Man ļoti patika visa atmosfēra: vieta, ēdiens, dzērieni, mūzika un skaņas kvalitāte. Tad pirmoreiz nopietni aizdomājāmies, ka varētu šeit dzīvot. Kuldīga ir skaista. Man īpaši patīk tajā iebraukt pa ķieģeļu tiltu, jo rodas sajūta, it kā iebrauktu pasakā vai filmā. Redzama Ventas rumba, vecais tilts un senās ēkas – viss kopā rada ļoti īpašu iespaidu.

Kādu iespaidu tev radījuši vietējie?

Šeit ir patīkama kopienas sajūta, un es tiešām jūtos kā tās daļa. Esmu uzaudzis mazākā vietā, bet vēlāk daļu dzīves pavadīju lielākās pilsētās. Bērnībā biju pieradis uz ielas sasveicināties ar cilvēkiem, kurus pazinu, taču, dzīvojot lielpilsētās, no šī ieraduma atradinājos. Tagad Kuldīgā to atkal mācos no jauna, jo bieži satieku cilvēkus, kurus pazīstu.

Jā, tas joprojām ir process. Cenšos neatpalikt no meitas, kura valodu apgūst ļoti ātri. No bērniem var iemācīties daudz, tāpēc arī man ikdienā ir iespēja mācīties.

Kā tev visvairāk pietrūkst no Zviedrijas?

Droši vien grupas, kurās spēlēju, un, protams, ģimenes. Man ir saikne ar divām grupām – viena ir Stokholmā, otra Gēteborgā. Esam vienojušies, ka, iespējams, kādreiz atkal spēlēšu kopā ar viņiem, taču, ja grupa uzstājas koncertā, kurā es nevaru piedalīties, viņi var spēlēt arī bez manis. Mani vecāki mūs apciemo diezgan bieži. Zviedrija tomēr ir diezgan tuvu.

Bērni liek apstāties

Pastāsti par savu ģimeni!

Mums ar sievu Edīti ir divi bērni: meitai ir trīs gadi, bet dēls piedzima maijā. Meita tikko sāka iet bērnudārzā. Viņa pārsvarā runā latviski, bet saprot arī zviedru valodu. Ierakstu studiju veidojam kopā ar sievu. Iepriekš viņa strādāja citā darbā, bet pirms gada nolēmām šo ieceri attīstīt kopā. Nedēļu vēlāk uzzinājām, ka gaidām otro bērnu.

Vai tev patīk doma, ka bērni aug Latvijā?

Jā, man tas ļoti patīk. Ir sajūta, ka cilvēki šeit daudzējādā ziņā ir tuvāk dabai un atvērtāki garīgām un kultūras vērtībām. Vienlaikus, ja ģimene ir starptautiska, nekad nav viegli izlemt, kur īsti ir mājas.

Vai plānojat te palikt ilgi?

Vismaz tuvākajā laikā noteikti. Taču nevaru apgalvot, ka uz visiem laikiem. Mums ar sievu ir savāds paradums – apmēram reizi divos gados pārcelties uz citurieni. Šī ir pirmā reize, kad kaut kur esam nodzīvojuši ilgāk par diviem. Bērnu ienākšana ģimenē liek uz tādiem lēmumiem skatīties citādi.

Ar ko nodarbojies pašlaik?

Turpinu strādāt ar grupām, vienlaikus pabeidzu pats savu mūziku. Sen rakstu dziesmas un tekstus, bet ne vienmēr tām pievēršos tik nopietni, cik gribētos. Tagad mēģinu savākt veco materiālu un pabeigt, lai dziesmas nepaliktu datorā un nepazustu.

Šo gadu saucam par eksperimentu. Viens no iemesliem, kāpēc izveidojām studiju, ir vēlme strādāt ar to, kur svarīga cilvēku klātbūtne un praktiska sadarbība. Mākslīgais intelekts jau spēj radīt mūziku un skaņdarbus miksēt, un tas ietekmē arī tādus darba veidus, ar kuriem naudu esmu pelnījis iepriekš, piemēram, fona mūziku. Vēl viena iecere ir ciešāka saikne ar Zviedrijas mūzikas vidi. Apsveram iespēju piedāvāt ne tikai studiju, bet arī naktsmājas, lai mūziķi var atbraukt uz Kuldīgu un jaunradei veltīt vairākas dienas.