Telpa, vide un cilvēki, kas atstāj nospiedumu

„Te ir daudz tādu vietu, kas reizē ir ļoti skaistas un ārkārtīgi sāpīgas. Vietas, kas pašas rāda, kā tās gadu desmitos mainās – kas notiek, kad cilvēki tās pamet,” tā par Gudeniekiem saka māksliniece Laura Feldberga, kura studējusi grafiku, taču tagad izpaužas dažādos žanros. Viņas darbnīca ir Rīgā, taču darbi top arī šajā suitu pagastā, kas ir kā otrās mājas. Viņa vēl dziedGudenieku suitosun darbojas katoļu draudzē. Ceļi bieži ved arī uz Pedvāles mākslas parku, kuru uztur Lauras tētis, tēlnieks Ojārs Feldbergs.

Iesaista cilvēkus no malas

L.Feldberga savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) beigusi grafikas nodaļu, bet šajā žanrā darbojusies maz: „Pateicoties Pedvāles mākslas parkam, bija iespēja strādāt trijās dimensijās – ainavā, veidot objektus un instalācijas, un uzreiz sapratu, kāds spēks ir telpai un ainavas saspēlei ar telpu. To arī daru tagad un šos darbus papildinu ar performanci, pievienojot cilvēka klātbūtni, kustību un iesaisti, arī pati ar dabu varu mijiedarboties. Tad tas kļūst bagātīgs, veidojas interesanti iespaidi, tēli, emocijas. Katrs darbs maina arī autoru, jo notiek daudz kā negaidīta.

Mans iepriekšējais lielais projekts, kas mazās devās vēl turpinās, ir Bezgalīgās zilās debesis. Tas man joprojām ir nozīmīgs. Trīs gadus veidoju zilas debesu krāsas aizsargtīklus, kas pagājušajā vasarā bija izlikti arī Kuldīgā, 1905. gada parkā. Aicināju iesaistīties arī auditoriju – pīt tos kopā ar mani. Tas bija saistīts ar Krievijas karu Ukrainā, ar cilvēku būšanu kopā stresa un pat izmisuma brīžos. Tīkla pīšana kļuva par mierinošu, rituālu darbību, deva cerību un spēku. Jo vairāk cilvēku piedalās, jo tas kļūst spēcīgāk. Tīkli bija izstādīti arī ārpus Latvijas. Ar tiem man ļoti palīdzēja Gudenieku cilvēki, jo tie bija tik lieli, ka, lai sagatavotu apstrādei, bija vajadzīgas lielas telpas. Lūdzu Gudenieku kultūras namu vai pat baznīcu, lai tos var izklāt un apstrādāt.”

Ko stāsta un mūsos raisa ainava

Māksliniece bieži uzturas galvaspilsētā, jo trešo gadu LMA studē doktorantūrā un Rīgā ir darbnīca, taču viņa strādā arī Gudeniekos: „Uz Kurzemi iznāk braukt ļoti bieži – gan uz Gudeniekiem, kur ir manas otras mājas, gan pa ceļam uz Pedvāles mākslas parku, ko jau gadu desmitiem veido mans tētis Ojārs Feldbergs. Pedvālē top viens no maniem galvenajiem doktorantūras radošajiem darbiem. Tas veltīts ļoti skaistam ainavas fragmentam, un nosaukums ir Gravas darbi. Dziļa grava līdzās Firkspedvāles muižai tagad ir diezgan aizaugusi, bet savulaik aktīvi izmantota mākslas darbiem. Dažādu pārmaiņu dēļ tā vairs netiek izmantota kā pastaigu taka un ekspozīcijas daļa. Bet tieši tur to pētu no dažādiem aspektiem, sākot ar vizuāliem un beidzot ar emocionāliem: kā ainavas fragments iedarbojas uz cilvēku, kā tas dažādu spēku un apstākļu ietekmē laikā mainās. Visticamāk, vasarā varēšu jau aicināt cilvēkus šai darbā iesaistīties, pašiem ainavu izdzīvojot.”

Arī Gudenieku apkaime mākslinieci iedvesmo: „Te man ir līdzīga sajūta kā pie jūras, jo var redzēt ļoti tālu. Ir fantastiski skati, kas iedvesmo. Kādās manu darbu formās un estētikā tas prieks un apbrīns par lielajiem tālumiem parādās. Esmu domājusi, kā to parādīt mākslas valodā.”

Spēka punkti kopienā

Māksliniece domājusi arī par performanci Kuldīgas novadā: „Skaistu vietu ir ļoti daudz. Savulaik ar dzīvesbiedru Gunti Kalniņu mēģinājām tādu ideju attīstīt pie Gudenieku skolas. Apkārtnē mājas lielākoties ir tukšas un tādas jau bija tad, kad šeit ierados. Par to man daudz jādomā. Protams, to ietekmē lielās politiskās un ekonomiskās pārmaiņas, un brīžiem tas rada skumjas, bet tie laikam ir dabiski cilvēces attīstības procesi, kam esam liecinieki. Gudenieku skola noteikti ir viens no objektiem, par ko gribētos pastāstīt, ka tā nav tikai aizejoša pagātne un ka ēkai ir sava vērtība.

Vēl viens spēka punkts ir Gudenieku baznīca, kas izpilda gan garīga centra, gan kultūrtelpas funkcijas. Maza, bet svarīga Gudenieku daļa tur svētdienās tiekamies, un tas ir tāds spēka brīdis. Man ļoti patīk šī nelielā, bet, manuprāt, spēcīgā draudze. Daudz esam domājuši, vai te var pievienot kādu mākslas elementu.” Vairākus gadus L.Feldberga dzied etnogrāfiskajā ansamblī Gudenieku suiti: „Arī tas ir viens no veidiem, kā būt kopā ar šejienes cilvēkiem un apgūt suitu kultūras mantojuma dārgumus, iesaistoties un palēnām šajā tradīcijā ieaugot. Tas ir viens no maniem spēka punktiem.”

Instalācija, vienai otru atbalstot

L.Feldberga gatavojas izstādei Micēlija. Organiskie savienojumi, kas Jūrmalā, Dubultu Mākslas stacijā, tiks atklāta 16. oktobrī.

Līdzās būs vēl citu tādu autoru darbi, ar ko viņa sadarbojas jau gadiem: „Piecas mākslinieces ir no Vācijas, galvenokārt Minhenes, un piecas no Latvijas. Es šai grupā iesaistījos pirms pandēmijas, kad mani paaicināja mākslas kuratore Diāna Popova. Mēs viena otru atbalstām, iedvesmojam, radoši izpaužamies, tādēļ izstādei tāds nosaukums. Līdzīgi kā micēlijs varam augt, izplesties un izstādīties dažādās vietās, kādu posmu aktivizēt. Izstādes bijušas arī Vācijā, un tēmas, kuras risinām, ir sadarbība, brīžiem arī kopīga radīšana, jo dažkārt no citu idejām ļoti iedvesmojamies. Tāpat ir vide, ekoloģija, feminisma tēmas – viss, kas saistās ar atbalstu, ko sieviete sievietei var dot.”

Šī būs lielākā kopīgā izstāde, kurā visas rādīs jaunākos darbus: „Rokraksts katrai ir ļoti atšķirīgs. Būs glezniecība, instalācijas, videodarbi, performanču dokumentācija, kas pārvērsta video, un kopā tas veidos vienu vidi, jo izstādi var tvert kā vienu lielu instalāciju. Man būs vairāki lieli darbi, kas galvenokārt būs redzami ārpusē: divi baneri uz ēkas fasādes un divi gaismas objekti.”