Tuvplānā – Turlava

Ar draugiem turpinām Kuldīgas novada pagastu apceļošanas pārgājienus. Pētot karti iedvesmai, atskāršam, ka pie kuršu ķoniņiem neviens no mums nav bijis. Tātad pošamies uz Turlavu. Atkal esam nelielā kompānijā, bet šoreiz mums pievienojas arī maza, bet lepna un skaļa jorkšīriete Deizija.

Uz kartes uzvelkam iešanas plānu, kas izskatās loģisks aplis ap 8 km garumā, ietverot pagasta centru un gājienu gar šoseju uz kuršu ķoniņu ciemu, bet atpakaļ uz centru cauri nelielam mežiņam. Auto atstājam centra stāvlaukumā pie neliela parka ar vairākiem gleznainiem dīķīšiem. Turpat arī krietni pabalējusi apkārtnes karte, bet galvenos apskates objektus var saburtot. To ir gana daudz, bet šoreiz izpētīsim centru un Ķoniņciemu. Parkā var spēlēt disku golfu, brīnāmies tikai, ar ko lai spēlē. Vēlāk izrādās, ka blakus pagasta pārvaldes ēkai ir disku novietne. Jauki! Cerams, ka turlavnieki šo iespēju arī izmanto.

Mūsdienu Turlavas centrs vēsturiski veidojies ap Lipaiķu mācītājmuižu. Tās dzīvojamā māja joprojām pastāv, un tajā atrodas kultūras nams. Arī bijusī kalpu māja saglabājusies, un tajā pašlaik atrodas pagasta pārvalde un bibliotēka. Ēkas glīti remontētas, tāpēc senatnes elpa nav tik nolasāma. Plāksnīte vēsta, ka bijušajā mācītājmuižā ir izveidota Karla Ferdinanda Frīdriha Amendas piemiņas istaba. Amenda bija Ludviga van Bēthovena draugs un dzimis Lipaiķos. Tik interesanti atrast saikni šādai mazai apdzīvotai vietai ar vienu no pasaules mēroga dižgariem! Tā kā mums plānots pagarš pārgājiens, piemiņas istabā iekšā neejam – lai Amenda neņem ļaunā.

Izstaigājam centru, ko pamatā veido padomju laika apbūve, bet viss tik sakopts un ziedošu puķu dobju ieskauts, ka rada ļoti mājīgu iespaidu. Īpaša uzslava Turlavas dārzniekiem – patiesi krāšņās dobes fotografēju no dažādiem rakursiem. Man īpašs prieks par daudzajiem mazajiem tiltiņiem, visvairāk tādēļ, ka var iedomāties vēlēšanos, pirmo reizi ejot tiem pāri. Katram dots savs nosaukums. Deiziju visvairāk ieinteresē Mistēriju tilta apakša.

Pie vienas daudzstāvenes satiekam… lāčus! Laikam te dzīvo kāds koktēlnieks, jo pie mājas soliņa satupusi lāču ģimene, turpat netālu arī citi zvēri un putni. Cilvēku daudz nemana kā jau darbdienas vidū. Bet daži ir – novēršu Deizijas uzmanību no raiba suņa, kurš tiek lepni vizināts ķerrā. Laikam tīrā prieka pēc, jo vēlāk to satiekam omulīgi rikšojam pa ceļu pretī.

Gar Lipaiķu baznīcu, kuru apskatām no ārpuses, dodamies ārā uz šosejas Ķoniņciema virzienā. Tikko izejam no centra aizvēja, tā nepatīkams pārsteigums – tik stipras vēja brāzmas un draudoši mākoņi, ka domu par pārgājienu gar šoseju atmetam. Braucam pie kuršu ķoniņiem ar auto.

Tur mums ļoti palaimējas – sētā satiekam, kā izrādās, pašu aktīvāko kuršu ķoniņu mantojuma pētnieci un popularizētāju Initu Peniķi, kas slavenajā Peniķu dzimtā ieprecējusies. Laika gaitā Ķoniņciemu vairākkārt postījusi uguns un citas nelaimes, tāpēc no vēsturisko ciemu apbūves ēku saglabājies maz. Bet mēs tiekam laipni aicināti Atālmauļu mājās iekārtotajā, rūpīgi veidotajā muzeja telpā, kur Inita stāsta par ķoniņu vēsturi un aktivitātēm sava īpašā kultūras mantojuma sargāšanā.

Kuršu ķoniņu stāsts mani vienmēr fascinējis – gadsimtiem ilgi, kad lielākā daļa mūsu senču vergoja vācu un citu tautu muižniekiem, te tiem izdevās saglabāt brīvību un savu zemi apsaimniekot pašiem. Vārda ķoniņi izcelsme, protams, tiek saistīta ar vārdu ķēniņi. Nu, karaliski! Man ziņkārība – pirms kāda laika, gūglē meklējot informāciju par sava suitu dzimtas uzvārda Burmeisters izcelsmi, atradu, ka kuršu ķoniņiem burmeisters bijis amats – ciema pārvaldnieks jeb vecākais. Inita to apstiprina.

Nospriežam, ka ķoniņiem ar Initu Peniķi ļoti paveicies – katrā tādā nelielā kopienā tik aktīvs cilvēks ir zelta vērtē. Inita smej, ka īstie ķoniņi, kā izrādās, mūs diez vai būtu tik laipni uzņēmuši – esot raksturā noslēgti un svešos tā nepieņemot. Nu, gandrīz kā suiti!

Mums paveicies visādā ziņā: tieši tikmēr, kamēr esam telpās, nolijis īss, bet pamatīgs lietus. Bija plāniņš atrast intriģējošu objektu – garīgās prakses vietu kaut kur netālu mežmalā, bet kājas samērcēt, brienot pa pielijušu pļavu, nevienam negribas. Braucam centra virzienā ar domu pa ceļam uzmest aci Ķoniņciema Elku birzij. Neatrodam, bet, kā vēlāk, skatoties kartē, atskāršu – esam to meklējuši pie cita ceļa. Tā arī gadās.

Mājupceļā piestājam Lipaiķu pilskalnā, kur seni kapi. Mūsdienās te aizgājējus vairs neglabā, kā izskatās. Īpaša vieta – pilnīgi apaļais pakalns ar sakritušajiem krustiem un apaugušajām kapu kopiņām rada sirreālu sajūtu. Nez vai daudzviet Latvijā kapi kādreiz ierīkoti pilskalnos? Līdzīgas vietas nenāk prātā.

Neparedzēto laikapstākļu dēļ mūsu solīšu plāns nav izpildīts. Bet nu jau laiks brīnišķīgi saulains, tad nu mājupceļā piestājam iemīļotā vietā Īvandē – izejam Dzirnavezera pastaigu taku, salasām sēnes un saēdamies mellenes. Tad gan laime pilnīga.