Kuldīgas pils stāsts atgriežas grāmatā

Kuldīgas novada muzejā atvērta mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa grāmata Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils. Tajā pierakstīta pirms trim gadiem Mākslas namā lasītā lekcija par pils vēsturi, hercogu galmu un greznību, kāda savulaik Kuldīgā bijusi. Grāmata ļauj iztēloties zudušo pili un liek domāt par to, kas vēl varētu būt atrodams.

Piektdienas pēcpusdienā muzejā pulcējās neierasti daudz cilvēku. Pie ieejas bija izveidojusies gara rinda – daudzi vēlējās I.Lancmaņa grāmatu iegādāties, satikt autoru un iegūt autogrāfu.

Muzeja direktors Eduards Dambergs norādīja, ka Bangertu villa atrodas līdzās vietai, kur kādreiz atradusies grāmatā aprakstītā pils. Sākotnēji tā bijusi vācu ordeņa pils, vēlāk – hercogu, un savulaik šī vieta bijusi pats pilsētas centrs.

PĒC VIDEOIERAKSTA

Izdevuma pamatā ir 2023. gadā Kuldīgas Mākslas namā I.Lancmaņa lasītā lekcija. Toreiz viņš vairāk nekā trīs stundas stāstīja par Kurzemes hercogu laiku un Kuldīgas pili. Bija iespēja dzirdēt bagātīgu informāciju un redzēt plašu vizuālo materiālu, kas palīdzēja iztēloties tālaika spožo varenību, kad Kuldīgā atradās grezna hercogu rezidence. Tuvākā vieta, kur to var apjaust mūsdienās, ir Rundāles pils. Kuldīgā varam balstīties tikai izpētē un pagātnes liecībās.

Māksliniece Katrīna Vasiļevska ir grāmatas idejas un dizaina autore. Savukārt Ieva Rupenheite, kura strādā Ventspils muzejā, uzņēmās lekcijā dzirdēto pēc videoieraksta pierakstīt un pārveidot grāmatas tekstā. Saglabāts autora stils, runas maniere, intonācija un aizrautība. „Ir grāmatas, kas tiek uzrakstītas pēc piedzīvojumiem, un ir tādas, kas piedzīvojumos aizved. Šī ir tieši tāda,” atklāšanā sacīja I.Rupenheite.

NE SLIKTĀKA KĀ CITUR EIROPĀ

I.Lancmanim Kuldīga nav sveša. Pirmo reizi viņš šeit ieradies 1962. gadā kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studiju biedriem Maiju Tabaku, Juri Pudānu un Bruno Vasiļevski, lai gleznotu Kuldīgu un Alekšupīti. Jau toreiz zinājis, ka pilsētā kādreiz atradusies hercogu pils. Bija redzējis attēlus un gravīras, un viņu pārsteigusi doma, ka vietā, kur savulaik atradusies varena hercogu rezidence, tagad ir tukšums.

„Jaukās Kuldīgas mājas, par kurām varu teikt tikai labāko, ir uzceltas no pils materiāliem, to nojaucot. Vai, vai, vai, ak, jūs, kuldīdznieki, ko jūs esat izdarījuši! Nolīdzinājuši varenu hercogu rezidenci līdz ar zemi! Bet tāds ir liktenis,” puspajokam sacīja I.Lancmanis.

Rundāles pils arhīvā viņš atradis Kuldīgas pils inventāra aprakstus no 1653., 1656. un 1699. gada. Tur detalizēti aprakstītas durvis, eņģes, atslēgas, logi un rūtis, telpu iekārtojums un daudzas citas detaļas. „Tie dod iespēju iztēloties, kā te bija,” viņš stāstīja. „Lasot aprakstus, domās var uzkāpt pa kāpnēm, nonākt galerijā, ieiet hercoga apartamentu priekštelpā, guļamistabā un audienču kabinetā. Pils bijusi grezna – ne par matu sliktāka kā Eiropā.”

NO VILHELMA LĪDZ KAZIMIRAM

Pirmais ordeņa pili apdzīvojis hercogs Vilhelms. Pēc hercogistes sadalīšanas viņam tikusi Kurzeme ar galvaspilsētu Kuldīgu. Nākamais uzplaukuma periods saistīts ar hercogu Jēkabu. Ap 1640. gadu pils interjers kļuvis arvien greznāks un izsmalcinātāks. Inventāra apraksti ļaujot saprast arī pārmaiņas. Piemēram, 1653. gadā kādā telpā minēts spogulis, bet trīs gadus vēlāk tas jau bijis sadauzīts. Zviedru postījumi pili skāruši smagi, tomēr tā atjaunota. Saglabājušies līgumi ar māksliniekiem un amatniekiem, kas liecina, ka tur regulāri strādājuši podnieki, gleznotāji un zeltītāji.

1699. gadā pils greznību papildinājis hercogs Kazimirs. Inventāra aprakstos parādās Ziemeļvācijas baroka ietekme. Guļamistabas alkovs jeb padziļinātā niša bijusi rotāta ar kokgriezumiem, hercoga ģerboni un sudrabotu balustrādi – pēc tālaika modes Francijā un Vācijā. Kuldīgas pilī sakrājušās neiedomājamas bagātības, tomēr tās spožums nav bijis mūžīgs.

Ziemeļu kara laikā sākusies pils bojāeja. 1700. gadā hercogs Ferdinands licis vērtīgās lietas sapakot un aizvest uz Vāciju. Noņemtas zeltītas ādas tapetes, saritināti gobelēni, aizvesti audumi un citi dārgumi.

Viens no galma dekoratoriem, francūzis Armāns Silo ar sievu Kuldīgas pilī apmeties. Viņa uzdevums bijis visu vērtīgo pa gabaliņam sapakot un sagatavot transportēšanai. Ar šo brīdi, pēc I.Lancmaņa stāstītā, sākusies pils bojāeja.

Vēlāko laiku inventāra aprakstos lasāms, ka jumts iebrucis. Arī tas, kas vēl saglabājies pils baznīcā, vēlāk pazudis. 19. gadsimta sākumā kuldīdznieki ēku materiālus izmantojuši māju būvēšanai, un dažus gadu desmitus vēlāk no pils gandrīz nekas neesot palicis.

Pēdējais pastāvēšanas posms 1800. gadā dokumentēts vietējā amatnieka Vēbera zīmējumā. Tas ir ļoti precīzs, jo lietota kamera obskura – kaste ar mazu caurumiņu un uz matstikla vai spoguļa iegūts attēls. Zīmējums sadalīts kvadrātos. Tur redzamas drupas, vairākas pils sienas ar visiem logiem vēl stāv, bet puse jau nobrukusi vai drīzāk nojaukta. Tajā laikā mākslinieki, zīmējot to, ko redz, grēkojuši ar proporcijām. „Piemēram, Johans Kristofs Broce kā zīmētājs ir bezcerīgs. Uzzīmē baznīcas torni divreiz tievāku un augstāku – pilnīgi nerēķinās ar proporcijām!” emocionāli piebilda I.Lancmanis.

ZEM ZEMES VĒL VAR BŪT

Taču I.Lancmanis uzskata, ka stāsts ar to nav beidzies. Viņu pārsteidz fakts, ka pils vietā nav bijuši arheoloģiskie izrakumi. Pirms kara skolotājs Valfrīds Fromholds-Treijs (kopš 1930. gada strādājis Kuldīgas pamatskolā), rokot stabu, zemē atradis pils krāsns podiņus. Svarīgas liecības joprojām varētu būt saglabājušās. „Tas nozīmē, ka zem kājām ir vesela bagātību krātuve – kā senā Troja vai Pompeji!”

Jau pirms trim gadiem, savu lekciju Kuldīgā beidzot, viņš aicināja atsegt to, kas zem zemes vēl atrodas: „Tas ir jautājums par pagātni, tagadni un nākotni.” Viņš uzsvēra, ka Kuldīga savu vietu pasaules kultūras telpā kā UNESCO mantojums ir ieguvusi pelnīti un kuldīdznieku pienākums būtu atsegt un parādīt arī šo pilsētas vēstures daļu: „Pat iedomāties nevaru, kas tur nāks ārā!”

DĀRGUMI AIZCEĻOJUŠI, BET NAV PAZUDUŠI

Pils interjera detaļas liecina, cik nozīmīga bijusi hercogu rezidence. Muzejā saglabājušies divi fragmenti no daudzkrāsainām krāsnīm, kas inventāros aprakstītas kā baltas, rotātas ar zeltu un krāsām. Pēc I.Lancmaņa teiktā, tādu krāšņu nevienā citā Latvijas muzejā nav. Viņš arī pieļauj, ka daudzi pils dārgumi nevis gājuši bojā, bet pēc aizvešanas nonākuši citviet Eiropā. Ja tos izdotos atrast, pils vismaz virtuāli varētu atdzimt. Tad varētu teikt: šī glezna, šis gobelēns vai cits priekšmets nāk no Kuldīgas.

Par vienu atradumu I.Lancmanim jau ir ziņas. Četrus mēnešus pēc lekcijas viņš saņēmis vēstuli no Zviedrijas: kolekcionāram Jergenam Knutsonam mājās esot priekšmets ar Kuldīgas zeltkaļa zīmi, tā dēvēto Katrīnas ratiņu. Tas ir Nautilus pokāls – grezns galda dekors ar Nautilus tipa gliemežvāku sudraba ietvarā. I.Lancmanis uzskata, ka tas pasūtīts hercoga Kazimira pilij Kuldīgā: „Tā ir pirmā bezdelīga, un jāturpina meklēt.”

GALMS DEVA DARBU AMATNIEKIEM

Hercoga galma atrašanās Kuldīgā ietekmējusi arī pilsētas amatniecību. Galmam bijuši vajadzīgi sudrabkaļi, citi amatnieki, mākslinieki un telpu dekoratori. Arī vietējie muižnieki, piemēram, Bēri no Ēdoles, amatniekiem pasūtījuši dažādus interjera priekšmetus. I.Lancmanis uzskata, ka hercoga galma klātbūtne ir viens no iemesliem, kāpēc vairākas lietišķās mākslas nozares Latvijā sasniegušas augstu līmeni.

Galma dzīve bijusi ļoti krāšņa. 1697. gada rudenī Kuldīgā noticis zirgu balets – divu dienu pasākums, kuram vajadzīgi labi dresēti zirgi un speciālisti no Anglijas. Izlietots simtiem sveču, tas bijis dārgs prieks. Hercoga galma kapelā darbojušies itāļi un francūži.

NO VECAJĀM SKICĒM LĪDZ JAUNAJAI GRĀMATAI

I.Lancmanis atzīst, ka pirms trim gadiem, lasot Kuldīgā lekciju, domājis, ka tā tas arī paliks. Tagad grāmatu šķirsta ar prieku: „Uztveru to kā scenāriju filmai – attēli kārtojas viens aiz otra, un doma attīstās kopā ar vārdiem.”

Ar Kuldīgu viņu saista senas atmiņas. 1967. un 1968. gadā Kuldīgas muzejs rīkojis pilsētas inventarizāciju, un I.Lancmanim saglabājušies pieraksti un skiču lapiņas. Viņš zīmējis mājas un to detaļas: durvju eņģes un vērtnes, logu stūrenīšus, māju dzegas. Toreiz kopā ar citiem arī fotografējis senās durvis, un daļa no tām vairs nav saglabājusies: „Bet, cerams, kaut kas no Kuldīgas greznības atdzims.”

ATGĀDINA PAR PILSĒTAS MANTOJUMU

Grāmatas nozīmi uzsvēra arī lasītāji. Ināra Rozentale pirms trim gadiem I.Lancmaņa lekcijā bijusi un atceras, ka toreiz jutusies ļoti ieinteresēta un sajūsmināta. Grāmatu viņa jau izlasījusi un pāršķirstījusi vairākas reizes. „Man patīk tas, ka Lancmaņa kungs vēsturiskajā stāstā dažādas lietas saliek pa plauktiņiem – kļūst saprotamas hercoga Jēkaba dzīves un dzimtas sakarības. Domāju, ka grāmata Kuldīgai ir nozīmīga. Ceru, ka mūsu vietējā vara kopā ar arhitektiem un arheologiem panāks to, ka šeit tiešām kaut kas tiks izpētīts,” viņa sacīja.

Arhitekte Anita Orniņa šo izdevumu iegādājusies trīs eksemplāros, lai dāvinātu bērniem: arī viņiem jāzina dzimtās pilsētas bagātīgais vēstures un kultūras mantojums. „Grāmatā ir daudzas lietas, ko zinājām, bet ir arī daudz nezināma. Atceros – lekcijā bija sajūta, ka varu klausīties vēl un vēl. Laiks tik ātri ritēja! Labi, ka tagad viss ir apkopots grāmatā.”

Māksliniece K.Vasiļevska stāstīja, ka katru gadu cenšas kaut ko paveikt Kuldīgai. Saikne ar pilsētu aizsākusies bērnībā, kad šaipusē pavadītas vasaras, jo vecāki braukuši te gleznot. Bet pati pirms 20 gadiem Maņģenē iegādājusies māju. Tieši lekcija pirms trim gadiem rosinājusi domāt, ka I.Lancmaņa bagātīgais stāstījums un ilustratīvais materiāls nedrīkst pazust. Kuldīgas bibliotēka visu lekciju bija nofilmējusi, un I.Rupenheite, balstoties ierakstā, varējusi to pārrakstīt. „Gribējās, lai tekstā būtu Lancmaņa klātbūtnes efekts un tas nebūtu sauss, akadēmisks darbs,” piebilda K.Vasiļevska.