Nemērīt citus pēc savas mērauklas

Mums visiem ir tiesības darīt, ko vēlamies. Bet kur beidzas mūsu brīvība un sākas citu cilvēku tiesības?

Ar šo jautājumu bieži nākas saskarties gan privātajā, gan publiskajā telpā. Šķiet, nereti cilvēkiem grūti saprast, ka viņi nav mēraukla, pēc kuras mērāma pārējā sabiedrība. Kādam nerada diskomfortu veikalā vai uz ielas telefonsarunas laikā ieslēgt skaļruni, bet tas nenozīmē, ka šīs sarunas piespiedu klausīšanās sagādā prieku citiem. Dzīvnieki arvien vairāk ienāk ne tikai mājokļos, bet, apkārtējo viedokli neprasot, tiek ievesti arī publiskajā telpā. Iepriekšējā Kurzemnieka numurā kolēģe runāja par tiem saimniekiem, kuri suņus pastaigā ved bez pavadas. Piekrītu katram viņas vārdam un pievienoju savu sāpi par dzīvniekiem kafejnīcās, pasākumos un sabiedriskajā transportā. Autobusā vai tramvajā vēl var aizvirzīties tālāk no cita cilvēka četrkājainā drauga, bet lidmašīnā nav, kur sprukt. Pēc noteikumiem dzīvnieks jāpārvadā speciālā kastē, taču pazīstama stjuarte stāstīja gadījumus, kad īpašnieki savu mīluli no tās izlaiž un nav pierunājami ievietot atpakaļ ne ar labu, ne draudiem.

Ņemot vērā mājdzīvnieku skaita pieaugumu, veikalos, kafejnīcās un izklaides vietās ir pieņemts norādīt, ka tie ir dzīvniekiem draudzīgi. Bet vai tā tie ir draudzīgi cilvēkiem? Kāds, kurš atļaujas iebilst, ka no sveša suņa blakus baidās vai ēdot nevēlas sajust tā aromātu, ir īpatnis bez sirds vai „vienkārši pārspīlē”.

Manuprāt, sabiedrībai jāattīstās abos virzienos: ja ir dzīvniekiem draudzīgas vietas, jābūt arī nedraudzīgām. Vai līdzīgi kā laikā, kad telpās varēja smēķēt, jānodala zonas vieniem un otriem. Citu zonējumu pēdējos gados pamanu, palaikam ar draudzeni aizbraucot uz spa centriem. Ir tādi, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem, un tādi, kuros bērni nav gaidīti. Mana draudzene, divu sev ārkārtīgi mīļu bērnu mamma, vienmēr pieskata, lai izvēlamies pēdējo. Gan sevis, gan manis dēļ – lai varam atpūsties klusumā. Kaimiņiem daudzdzīvokļu ēkā ir tiesības paaicināt ciemiņus un savu reizi mūziku paklausīties skaļāk, tikai varbūt ne katru nedēļu un, iepriekš nepabrīdinot, visu nakti.

Man šķiet, ka šie stāsti runā par vienu: sabiedrībā vieta ir mums visiem, tikai varbūt ne visur vienlaikus. Apkārtējiem kaut ko uzspiežot, cilvēka viedokli vai izjūtas drīzāk nevis mainām, bet gan līdz tam neitrālu pozīciju pārvēršam radikālā.