Vecpilsētas svētki – plusi un mīnusi

Diskusijā piedalās Kuldīgas novada pašvaldības kultūras pārvaldes vadītāja Krista Vīndedze, kultūras projektu vadītāja un domes deputāte Antra Grīnberga, tūrisma attīstības centra vadītāja Jana Bergmane, kultūras centra vadītāja Inta Burnevica, Senioru skolas pārstāve Indra Gaile, aktīva pensionāre Dzintra Freimane un māksliniece, mākslas telpas Studija rezidences dalībniece Ilga Leimanis.

Kā, jūsuprāt, noritēja Vecpilsētas svētki – vai tas ir centrālais gada notikums kultūrā vietējiem iedzīvotājiem un viesiem?

Antra Grīnberga (A.G.): – Programma tika izstrādāta un īstenota veiksmīgi, kā plānots. Arī no drošības viedokļa lielas problēmas nesaskatām. Kā mums ziņoja policija, svētki aizvadīti mierīgi, un tas mums ir ļoti svarīgi. Apmeklētāju skaits bija liels, precīzus ciparus gan nezinām. Mans subjektīvais viedoklis – vasarā varbūt tas ir centrālais notikums, bet gada garumā mums ir vēl ļoti daudz citu pasākumu, kas pilsētai gan piesaista viesus, gan iesaista vietējos.

Krista Vīndedze (K.V.): – Svētki bija viens no uzdevumiem, kas kultūras pārvaldei bija uzdots un jāīsteno Kuldīgā šī gada budžeta ietvaros, protams, sadarbojoties gan ar daudzām iestādēm, kas atvēra savas durvis, gan sadarbības partneriem un uzņēmējiem.

Vai varat nosaukt nozīmīgākos ieguvumus un lietas, pie kurām turpmāk jāpiestrādā?

A.G.: – Manuprāt, nozīmīgākais ir tas, ka tā ir visiem pieejama kultūra, jo daudzi pasākumi gan bērniem, gan pieaugušajiem bija bez maksas. Tas ir ieguvums pilsētas iedzīvotājiem. Otrs noteikti ir tūristu pieplūdums. Kā redzējām Booking. com un citās vietnēs, vietu vairs nebija. Tūristu pieplūdums ir gana liels finansiālais pienesums pašvaldībai. Vēl par ieguvumu var uzskatīt veiksmīgo sadarbību ar uzņēmējiem, ko īstenojam jau trešo gadu. Uzņēmēji pie sevis rīko dažādus pasākumus, ko mēs iekļaujam pro-grammā, kā arī vairākus no tiem dāvina iedzīvotājiem. Pie jebkura pasākuma vienmēr var piestrādāt vairāk un kvalitatīvāk, bet kādu konkrētu nosaukt nevaru.

K.V.: – Varu papildināt, ka Bērnu ielejā bija brīnišķīgi daudz apmeklētāju. Nākamgad mēs noteikti domāsim par to, kā piedāvāt vēl vairāk gan meistarklašu, gan darbnīcu, gan visu pārējo.

Jana Bergmane (J.B.): – Naktsmītnes nedēļas nogalē, kad notika svētki, bija pilnībā piepildītas, un jau agrāk bija vērojama tendence tās rezervēt ļoti laicīgi. Vasara Kuldīgā vienmēr ir diezgan noslogota – naktsmītņu noslogojums sasniedz pat 80%. Galvenais, ko tūristi svētkos vērtē, ir pasākumu saturs un drošība. Viņiem svarīgi, lai būtu pieejama vajadzīgā informācija, piemēram, angļu vai kādā citā biežāk lietotā svešvalodā. Šajā ziņā labi strādā digitālais formāts. Daudzi brauc atkārtoti ik vasaru. Ir arī tādi, kuri speciāli brauc uz Vecpilsētas svētkiem, jo citur nav tādu svētku, kuros uzsvars likts tieši uz vecpilsētu.

Dzintra Freimane (Dz.F.): – Programma bija plaša un lieliska – atlika tikai izvēlēties, kurp doties, jo visur vienlaikus nevarēja tikt. Viena problēma – skatītājiem visur bija par šauru. Ja uz katru pagalmu neaizej pirmais, lai apsēstos, vai netiec stāvēt vismaz pa vidu, tad jāskatās ekrānā. To tikpat labi var darīt mājās YouTube. Skaists koncerts bija pirmajā vakarā Pārventā, bet daudz par skaļu – nevarēja izbaudīt instrumentu skanējumu. Līdzīgi bija arī pagalmos. Kopkoris noslēgumā bija brīnišķīgs, bet atkal – vieta skatītājiem par šauru. Kāpēc nevarēja izmantot estrādi? Etnopagalms bija vienīgā vieta, kur apskaņošana bija laba. Taču daudzi, kas stāvēja tālāk, aizgāja prom.

Pārventā laukums bija plašāks, bet senioriem nebija viegli turp nokļūt. Nopriecājos par grupu Rahu, jo bija rakstīts, ka būs tautisko danču vakars un seniori varēs izdancoties. Bet mūzika bija ļoti ātra – tikai jaunieši varēja izlēkāties. Mans priekšlikums – turpmāk vairāk padomāt par senioriem. Šos svētkus visi gaida. Kādreiz Dzīres Kuldīgā bija citādākā formātā, bet arī ar daudzveidīgām norisēm. Tagad pasākumi izkaisīti pa visu Kuldīgu, un pietrūka agrākās kopības sajūtas. Žēl, ka netiek izmantota Alekšupīte. Kādu vienu pasākumu varēja tur sarīkot. Man vairāki cilvēki jautājuši, kāpēc tur nekā nebija.

Indra Gaile (I.G.): – Pirms diskusijas izsūtīju mūsu senioriem aptauju un apkopoju atbildes. Ir ļoti daudz pozitīvu lietu. Liels paldies par daudzveidīgo piedāvājumu, gaumīgumu un kvalitāti, īpaši uzņēmējiem par bezmaksas pasākumiem. Patika, ka Liepājas ielā nebija nenormālas burzmas – varēja mierīgi pastaigāties, apsēsties un paklausīties mūziku. Bērniem bija lielāks piedāvājums, bet šajā ziņā neesmu īstā vērtētāja, jo mazdēls jau ir liels. Ļoti pozitīvi novērtēta katoļu kvartāla izmantošana saistībā ar klasisko mūziku. Arī svētku noformējums, dekorējumi – viss kopā tiešām bija skaisti.

Senioru skolā ir cilvēki vecumā no 65 līdz 92 gadiem. Daudziem ir pārvietošanās grūtības, tāpēc uz Pārventu grūti tikt. Tāpat viņi nevar koncertos ilgstoši stāvēt kājās, bet sēdvietu trūka. Jā, pie Adatu skatuves tiešām ir par šauru tādiem pieprasītiem koncertiem. Nav jau vienmēr jāsēž, varbūt pat labāk ir stāvēt kājās, taču jāņem vērā, ka daļa publikas ir seniori.

Atsauksmēs jautāts, vai vispār bija kāds pasākums, kas domāts vidējai paaudzei un senioriem, jo daļai šķita, ka piedāvājums vairāk bija paredzēts jauniešiem un kopumā orientēts uz ciemiņiem, nevis iedzīvotājiem. Dažiem bijusi sajūta, ka viņi neiederas šajā formātā.

Dz.F.: – Bija ļoti daudz pārvietojamo skatuvju. Tās taču maksā diezgan pieklājīgu naudu! Kas to finansē – pašvaldība vai uzņēmēji? Vēl no citu atsauksmēm – ne tikai senioriem, bet arī jaunākiem cilvēkiem – dzirdēju piezīmes par apskaņošanu. Mūzika no visām skatuvēm saplūda kopā. Traucēja politiskās partijas – tām nevajadzēja šajos svētkos reklamēties.

K.V.: – Es to aizliegt nevaru, viņiem ir tiesības pa pilsētu staigāt.

A.G.: – Varējām neļaut to darīt tajās teritorijās, kur notika pasākumi. Partijas iesniedza pašvaldībā lūgumu, un mēs piedāvājām Pilsētas laukumu.

I.G.: – Pozitīva tendence ir kvartālu izmantošana tirdziņiem, tāpat iekšpagalmu norises. Tomēr par estrādi jāpiekrīt – lielākiem koncertiem to varētu izmantot. Tur ir soli, slīpums uz leju, skatuve labi pārskatāma. Varbūt var atjaunot arī pasākumus pie Māras dīķa – šobrīd tur ir sakārtots un skaisti izskatās. Pozitīvi novērtētas ir ekskursijas pa pilsētu. Varbūt turpmāk tās var paplašināt ar citiem stāstiem, piemēram, par arhitektūru. Mums taču ir interesantas durvis un vēl citas Kuldīgai raksturīgas nianses.

Dz.F.: – Un beigās visi saiet estrādē, ir kopkoris, pēc tam dejas visām paaudzēm. Tā, kā kādreiz bija Dzīrēs.

K.V.: – Trīs komentāri par iepriekš teikto. Katrai grupai brauc līdzi savs skaņotājs, kurš zina, kādas ir mākslinieku prasības un nepieciešamā jauda. Tautumeitu vai Dagambas skaņotāji ir Latvijā vieni no labākajiem profesionāļiem. Nezinu, varbūt saplūda tajā leņķī, kurā jūs atradāties.

Par Kuldīgas kopkori – tajā varēja pieteikties brīvprātīgi, un dalībnieku mums bija ap 60, kuri estrādi vienkārši nevarētu piedziedāt. Bet visiem tiem skatītājiem, kas sanāca uz Dagambu un Tautumeitām Pārventā, estrādē būtu par maz vietu. Jāskatās turpmāk, kādu programmu tur piedāvāt. Katrā ziņā tie nebūtu lieli koncerti.

Reizi gadā rīkojam kultūras aptauju. Programmu veidojot, vadījāmies arī pēc tā, ko cilvēki bija rakstījuši. Mums bija ap 400 atbilžu. Priecāsimies, ja seniori aizpildīs aptauju arī nākamā gada janvārī, lai zinām, ko izvēlēties senioru programmai.

Kādas bija izmaksas par skatuvēm? Vai budžetā varējāt tās atļauties?

A.G.: – Pirmkārt, tie bija tikai divi vakari, un skatuves salīdzinoši bija mazas. Ja tā būtu viena liela skatuve, izmaksas būtu tieši tādas pašas. Turklāt programma būtu jāsaspiež. Esam izvēlējušies tādu variantu, lai dažādi koncerti pēc kārtas notiktu uz vairākām mazām skatuvēm.

K.V.: – Vai jums neliekas lieliski, ka cilvēki iet no vienas skatuves uz otru un pa ceļam nevilšus apmeklē mūsu uzņēmējus – ieiet, paēd, nopērk varbūt kādu suvenīru, ierauga atkal kaut ko pavisam jaunu? Man tas liekas lieliski! Arī no masu pārvaldības un drošības aspekta tas ir labi – tā ir plūsmu regulēšana, kad cilvēki ilgi nekoncentrējas vienā vietā.

Dz.F.: – Ir vēl viens priekšlikums – iesaistīt svētkos pašdarbniekus. Senāk Dzīrēs gan bērni, gan pieaugušie dejoja un dziedāja. Tas piesaistītu vairāk vietējo iedzīvotāju. Man šķiet, ka cilvēki no laukiem vispār nebrauc uz Kuldīgas svētkiem šādā formātā.

Inta Burnevica (I.B).: – Kādreiz kultūras centrs varbūt bija kā virsvadība, bet tāpat organizēšanā strādāja kopā visas iestādes un uzņēmēji. Tā matrica jau nav izdomāts jauns divritenis. Taču es negribētu salīdzināt, jo tie tomēr ir divi dažādi uzstādījumi, vienalga, kādā pārvaldībā to dara.

Savulaik tiešām bija uzstādījums, ka svētkos jāatrod vieta pilnīgi visiem kolektīviem, kuru vadītāji saņem atalgojumu vai citādā veidā tiek atbalstīti no pašvaldības. Vecpilsētas svētkiem ir cits uzstādījums – vairāk domāt nevis par svētkiem vecpilsētā, bet tieši par šīs vecpilsētas svētkiem. Protams, Dagamba vai citi profesionāļi uzstāsies perfekti jebkurā pilsētā. Tomēr galvenais uzdevums ir akcentēt Kuldīgas vecpilsētu, tātad meklēt vēl kādu īpašo odziņu.

Kultūras centrs šogad iesaistījās vairāk ar materiāltehnisko nodrošinājumu. Nevaru izteikties par norisi, jo šogad tieši šajā laikā ar braucošajām klavierēm mēs bijām Salacgrīvas novada svētkos. Pārskatot programmu, man prieks par Liepājas ielu, ka tur tik ļoti nepulcējas tirgotāji. 1996. gadā, kad sāka notikt pilsētas svētki, tirdziņš bija tikai Rātslaukumā, tad tas izauga līdz Malvīnei un arvien tālāk, līdz sasniedza to kapacitāti, kad tirgotāju ir par daudz.

Tas pats ir arī ar pagalmiem. Tikko apritēja 39 gadi, kopš sāku strādāt Kuldīgā kultūras jomā, un varu teikt, ka pilsēta jau izsenis bijusi izslavēta ar saviem mazajiem kamerpasākumiem. Pūtēju orķestru, tautas teātru salidojumi un vēl neskaitāmas norises, kas iedzīvinājušas šos pagalmiņus. Tā bija arī 1992. gadā, kad pilsēta svinēja 750 gadu jubileju. Kaut kad pienāk tas brīdis, kad tiek sasniegta kapacitāte un pagalmiņā vairs nav vietas. Kāpēc daudzas norises mēs likām paralēli? Cilvēks kļūst ļoti neapmierināts, ja aiziet uz koncertu, bet netiek tajā iekšā. Mums ir vajadzīgs smaidīgs, apmierināts, priecīgs apmeklētājs, kas aizbrauks no Kuldīgas, un arī vietējais, kas guvis baudu no svētkiem.

Nevienu pasākumu nevar vērtēt pēc sevis. Organizatoriem jāmāk tā empātiski uztaustīt, kā jutīsies dažādi cilvēki: mamma ar mazu, apkārt skraidošu bērnu vai bērnu ratiņiem, jaunieši, pusaudži un seniori. Jādomā, kas katram no viņiem vajadzīgs, lai mēs nevienu neatstumtu un svētki visiem būtu pieejami.

Ko tagad saka pašdarbnieki – vēlas piedalīties?

I.B.: – Ir kolektīvi, kas tiešām izjūt to, ka vairs nepiedalās, un nejūtas piederīgi. Nevaru par visiem pateikt, turklāt šobrīd pašdarbniekiem ir atvaļinājumu laiks. Ir jārīko aptaujas, jārunā. Ir arī tādi, kas saka: paldies dievam, ka man nekur obligāti nav jāiet.

Jāatzīst, ka mūsu sabiedrība arvien vairāk kļūst par patērētājiem. Tad mēs tā pasēžam, paskatāmies: nu ko tad tur rādīs un darīs? Nekad visiem 100% nebūs labi, un arī nevajag.

Mūžīgais strīds ir bijis par to, kam tad īsti rīkojam – pilsētas vai visa novada iedzīvotājiem, vietējiem vai tūristiem. Droši vien pareizākais ir tas, ka mēs strādājam saviem iedzīvotājiem, bet tā, lai pie mums labi justos arī ciemiņi. Cepuri nost, ka ir uzņēmēju iniciatīvas un tiek rīkoti pasākumi pagalmos un kafejnīcās.

Ilga Leimanis (I.L.): – Studija nepiedalījās. Tie ir tādi masveida pasākumi. Es svētkus baudīju starp ciemiņiem. Bija ļoti skaisti. Dejas vakars bija īpaši labs. Demokrātijas festivāls man arī ļoti patika – tā bija iespēja apsēsties pie viena galda un parunāties ar svešiem cilvēkiem no dažādām paaudzēm. Pie mana galda bija arī kāds 19–22 gadus vecs jaunietis un vairāki pieaugušie, diskutējām par aktuālām tēmām, bija interesanti dzirdēt citu cilvēku uzskatus. Pārējā laikā vienkārši staigāju un baudīju koncertus, no ciemiņiem dzirdētas labas atsauksmes.

Kas nosaka kultūrtelpu un vietu, kā arī sadarbības partneru izvēli, un kā notiek komunikācija?

A.G.: – Dažas iestādes un privātās vietas mēs uzrunājām individuāli, bet bijām arī vairākkārt publiski aicinājuši iesaistīties programmas veidošanā. Kuri vēlējās, nāca uz kopīgu tikšanos. Stāstījām savas ieceres, iespējas un to, ko sagaidām no pārējiem.

Kādas ir tās vietas un vērtības, kādu nav citur, lai akcentētu tieši Kuldīgas vecpilsētu? Kam varbūt līdz šim uzmanība pievērsta par maz?

I.B: – No šeit klātesošajiem man laikam ir lielākā pieredze. Šķiet, vairs nav tādu vietu, kur kaut kas svētkos nebūtu sarīkots. Varbūt ne katru gadu, bet vismaz vienreiz. Varbūt vajag paskatīties atpakaļ un atkal iedot jaunu elpu.

K.V.: – Kurzemniekā nav koncerts bijis!

I.B.: – Ir arī Kurzemnieks piedalījies. Ja sabiedrība ierosina, varbūt ir jādod jauna elpa Pilsētas estrādei, kurai, starp citu, nākamgad būs 60. Mums, pasākuma rīkotājiem, ir jānāk kopā, jāskatās, jāanalizē, jātur vaļā ausis un jāieklausās sabiedrības vēlmēs, jāmēģina tās gaidas piepildīt. Protams, iespēju robežās.

Kādas ir vīzijas par Pilsētas estrādi? Šobrīd tā izskatās diezgan vientuļa.

K.V.: – Kultūras pārvalde šogad pēc aptaujas sarīkoja Amatiermākslas svētkus. Noteikti domāsim par nākamo sezonu. Kultūras centram, kas rūpējas par estrādi, droši vien ir kādas domas. Kāpēc producenti nenāk? Kādas ir pārējā laika iespējas? Pašvaldībai nav un nekad arī nebūs iespēju katrā nedēļas nogalē estrādē kaut ko sarīkot. Nezinu nevienu pašvaldību Latvijā, kas to spētu.

I.B.: – Sen aizgājis laiks, kad 90. gados ik piektdienu un sestdienu estrādē notika balle. Tas vairs nestrādā. Lielākoties neatkarīgie producenti veido piedāvājumu – brīvdabas izrādes, koncertus, uzvedumus. Viņi saskaras ar līdzīgām problēmām.

Skatuve ir liela, bet tas nav galvenais šķērslis. Liela ir apkārtējā teritorija, kurā laika gaitā ir nākuši klāt apgrūtinājumi, piemēram, skeitparks, kas, no vienas puses, ir pat labi. Taču gadījies, ka teātra izrādei atsaka, jo bijusi nepatīkama pieredze. Lai izrādi netraucētu negatīvie izsaucieni, kas tur atskan, jāslēdz visa teritorija. Tāpat kaut kādā veidā jānorobežo pārējā parka daļa.

Trešā lieta ir sabiedrisko tualešu neesamība. Ir uzņēmēji, kas piedāvā pakalpojumu, bet tas kļūst dārgāks tāpat kā visas pārējās izmaksas. Ja visu sarēķina kopā, tad vajadzīgs nez cik skatītāju. Bet tik daudz nesanāk, un producenti riskē ar naudu. Arī laika apstākļi ietekmē pasākumu norisi.

Tomēr ir jāizdomā koncepcija, ko piedāvāt. Kultūras centrs šobrīd nevar sarīkot lielu pasākumu, jo mūsu budžetā tam nav finansējuma. Ir domāts par Jāņiem, bet tur ir betons. Piltenes ielā 32 ir zaļā zona, no iedzīvotājiem esam dzirdējuši atsauksmes, ka tur ir jaukāka vieta.

Kāda ir Alekšupītes loma?

K.V.: – Vai pavērojāt, kāda šogad svētkos bija Alekšupīte?

Tāda kā ikdienā, bet ar augstāku ūdens līmeni, ko, veidojot programmu, taču nevarēja paredzēt.

K.V.: – Ar daudz lielāku. Patiesībā Alekšupītes varenums bija tas, ko varēja vērot, un cilvēki tā arī darīja. Jāņem vērā, ka tā ir daba, mūsdienu klimatiskās pārmaiņas un viss pārējais, kas ietekmē tādu mazu upīti.

I.B.: – Ir bijusi dažāda pieredze. Tieši tāpat kā tagad ar Ventas skatuvi, kas applūda. Ir vilktas virves pāri Ventai, un kas tik vēl nav darīts! Ja Lietuvā līst, tad jāsaprot, ka pie mums celsies ūdens līmenis.

A.G.: – Nedomāju, ka katrā vietā, kas mums ir īpaša, ir jāieliek pasākums. Pietiek ar to, ka tās ir īpašas. Ventas rumba, Alekšupīte. Ejot garām, var papriecāties arī tad, ja tur nav speciālas gaismas, skaņas vai kāda mūziķa. Idejas ir, bet tās visas nav jāpiepilda tieši svētku laikā.

Visbeidzot – par gājienu, kas savulaik radīja līdzdalības un kopības izjūtu, kuras tagad daudziem pietrūka.

A.G.: – Manuprāt, tagad mēs gājienu aizstājam ar dažādām citām vienojošām lietām. Piemēram, puķu locīšanas darbnīca bija gana kopīga. Tāpat iedzīvotāju veidotais kopkoris. Ja ir gājiens, tad ir jābūt vietai, no kurienes uz kurieni ejam. Šis svētku koncepts ir tāds, kurā grūti ielikt gājienu tādā izpratnē vai apjomā, kāds tas kādreiz bija Dzīrēs.

Un vēl – man ir tā sajūta, ka pēdējos gados gājiens bija mainījies. Cilvēki gāja krāsainos krekliņos, tā reklamējot savu uzņēmumu. Uzņēmēji atzinuši, ka nebija priecīgi, jo gājiens viņiem izmaksājis diezgan dārgi. Viedokļi ir dažādi: vieniem pietrūkst, citiem ir pretēji. Jāizbeidz tajā mirklī, kad tas vēl nav pilnībā apnicis. Vismaz uz kādu laiku. Neviens nav teicis, ka pēc gada vai diviem šī tradīcija netiks atjaunota.

K.V.: – Ja gribam to kopības sajūtu, šo tradīciju var atjaunot nākamgad Amatiermākslas svētkos.

P.S. Pēc diskusijas Kurzemniekam piezvanīja I.Burnevica, lai nosauktu precīzus skaitļus par Pilsētas estrādi. Tur ir 2506 sēdvietas: 1560 vidus sektoros un 946 labajā un kreisajā spārnā kopā. Kādreiz estrādē notikuši lieli koncerti, uz kuriem pārdotas vairāk nekā 5000 biļešu. Muzikālo izrāžu buma laikā vienu pasākumu pat apmeklējuši 7000 cilvēku. Līdz ar to neiztur kritiku aizbildinājums, ka tāda līmeņa koncertam kā Dagamba Vecpilsētas svētkos visiem skatītājiem nepietiktu vietas un tāpēc tas bija jārīko Pārventā.