Atrast vidusceļu starp to, ko gribētu un ko drīkst

„Ja cilvēks domā, ka pavārs tikai izvāra zupu un izcep karbonādi, tad šeit viņš ātri saprastu, cik ļoti maldās,” saka Kuldīgas slimnīcas virtuves vadītāja Gunita Riekstiņa.

Kamēr lielākā daļa kuldīdznieku vēl guļ, slimnīcas virtuvē jau deg gaisma. Visagrāk darbu sāk konditore, tad pie plītīm stājas pavāri, bet vēl pēc neilga laika rosība pārņem visu virtuvi, jo līdz astoņiem rītā brokastīm jābūt gatavām. Pēc tām sākas pusdienu gatavošana, vēl jācep smalkmaizītes, jāpieņem piegādātie produkti, porcijās jāsadala ēdiens slimnīcas nodaļām un jādomā par nākamās dienas darbu.

Ēdnīcā darbalaiks ir no 8.00 līdz 15.30, bet virtuvē – no 6.00 līdz 18.00. Dienā tiek sagatavots ap 50 porcijām gan sociālās aprūpes nodaļas jeb pansionāta iemītniekiem, gan slimnīcas pacientiem. Ēdnīcā apmeklētāju skaits ir mainīgs, un tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem.

Katru dienu cita matemātika

Kolektīvā ir ap 15 cilvēku, bet skaits var arī pamainīties. Katrā maiņā ir divi pavāri, trauku mazgātāja, dārzeņu sagatavotāja, bufetniece, pārtikas tehnoloģe, virtuves vadītāja un konditore.

„Jaunajiem cilvēkiem šķiet – pagatavo ēdienu, un viss. Bet šeit viss jāizplāno vairākus soļus uz priekšu. Nepārtraukti jādomā, ko gatavosi pēc stundas, kas būs vajadzīgs rīt, cik produktu palicis, kad būs nākamā piegāde,” uzskaita G.Riekstiņa. Viņa neslēpj, ka vairāki jaunie tieši darba organizācijas dēļ nav spējuši te iejusties. „Bija tādi, kas vienkārši nepavilka. Slimnīcas virtuve ir pavisam cita pasaule. Nesen komandai pievienojās pieredzējusi pavāre no Kabiles skolas. Cilvēkam ar praktisku pieredzi iejusties ir daudz vieglāk.”

Ēdienkarte nav pavārgrāmata

Katra ēdienkarte top pēc Ministru kabineta noteikumiem. Tajos teikts, cik daudz drīkst būt sāls, cukura, olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu. Katrai diētai savas prasības. G.Riekstiņa secina: „Tomēr ēdienkarte ir pamainījusies, un tagad ēdināšana ir labāka. Agrāk vakaros bieži vārīja piena zupu, taču darbinieki nodaļās ievēroja, ka vecākiem pacientiem tā ne vienmēr ir piemērota. Tāpēc ēdienkarte tika mainīta. Tagad vairāk gatavojam kartupeļu ēdienus, salātus, citas piedevas. Tas nozīmē arī daudz vairāk darba virtuvē.”

Slimnīcas pacientu un pansionāta iemītnieku ēdienkarte nav vienāda: „Daudzi domā – aprūpes nodaļā cilvēki maksā vairāk, tātad var ēst jebko. Tā nav. Arī tur jāievēro noteikumi. Cenšamies atrast zelta vidusceļu starp to, ko cilvēki gribētu, un to, ko drīkstam gatavot.”

Dators zina vairāk nekā pavārs

Sanita Šulca ir pārtikas tehnoloģe. Pirms darba slimnīcā vairāk nekā 20 gadus nostrādājusi maizes ceptuvē. Te viņas pienākums ir datorā ievadīt pavadzīmes, izveidot ēdienkartes, kontrolēt noliktavas uzskaiti un strādāt ar datorprogrammu, kas automātiski aprēķina katra ēdiena uzturvērtību. „Programma uzreiz parāda olbaltumvielas, taukus, ogļhidrātus, sāli, cukuru. Ja atnāk Pārtikas un veterinārais dienests, viss ir pārbaudāms,” saka S.Šulca.

Kad pirms dažiem gadiem stājās spēkā jaunās prasības cukura daudzumam, sākumā visiem tas nav paticis. „Cilvēki bija pieraduši pie daudz saldākiem desertiem. Tagad var pievienot 11 gramu cukura. Mēs negatavojam vienu recepti uz papīra un citu dzīvē. Ja noteikumos rakstīts tik gramu cukura, tad tik arī liekam,” skaidro pārtikas tehnoloģe.

Divas paletes produktu

Ne mazāk svarīga par ēdiena gatavošanu ir produktu pieņemšana. Vienā piegādes reizē virtuvē var ienākt divas pilnas paletes ar precēm. „Tajā brīdī var tikai pārbaudīt, vai viss atvests. Bet, kad sāk vērt kastes vaļā, tad atklājas – kaut kā nav, kaut kā ir par daudz, bet kaut kas bojāts,” skaidro G.Riekstiņa. Reizēm atvesti saspiesti gurķi, citreiz nekvalitatīva gaļa, vēl citreiz piegādātājs pēkšņi paziņo, ka olu šodien nebūs: „Bez tām apstājas daudz darbu. Tad zvanu citiem, meklēju risinājumu. Arī tad, ja ir iepirkums, situācija kaut kā jāglābj.”

Piegādātāji esot no dažādām vietām, arī Kuldīgas novada, piemēram, kartupeļus jau gadiem piegādā zemnieku saimniecība Salnas no Kurmāles pagasta. Ar smaidu Gunita atceras laiku, kad maizi piegādāja vietējā ceptuve: „Ja maizes pēkšņi pietrūka, varēja piezvanīt, un, vedot silto maizi pa pilsētu, atveda arī mums. Tagad viss notiek iepirkumos. Lai bez maizes nepaliktu, sarūpējam arī kādu rezervīti nākamajai dienai.”

Tukšajā vietā ielec ikviens

Ja kāds saslimst vai darbinieku pietrūkst, amatu robežas zūd. „Pati esmu mazgājusi traukus, stāvējusi pie plīts. Ja redzi, ka viss brūk kopā, tad ej un dari!” saka G.Riekstiņa. Vasarā palīdz jaunieši, kuri iegūst pirmo darba pieredzi. „Tas ir ieguvums arī viņiem – redz, kā izskatās īsta darbdiena.” Tas nozīmē ne tikai agrus rītus, bet arī smagu fizisku darbu un nemitīgu steigu. „Produkti jāceļ, jānes, jāliek ledusskapjos. Krāvēju mums nav,” skaidro vadītāja.

Kamēr lielākā daļa cilvēku svin svētkus kopā ar ģimeni vai izbauda brīvdienas, slimnīcas virtuvē darbs rit, kā ierasts: „Pavāri strādā visos svētkos. Pacienti jau nekur nepazūd.”

Arī ēdnīcai sava dzīve

Pirms kovida pandēmijas pilsētnieki slimnīcas ēdnīcu apmeklējuši biežāk. „Pēc tam cilvēki tā arī pilnībā nav atgriezušies. Kuldīgā tagad ir daudz vietu, kur paēst,” secina vadītāja. Tomēr esot dienas, kad ēdnīca kļūst īpaši rosīga. „To ļoti jūt medicīnas speciālistu pieņemšanas dienās. Cilvēks uz analīzēm atbrauc tukšā dūšā, pēc tam aiziet pie ārsta un tad ienāk paēst.” Katru dienu tiek piedāvāta zupa, vairāki gaļas ēdieni, salāti un deserts, brokastīs arī svaigi ceptas smalkmaizītes.

Satiekas pasākumos

Lai gan darāmā netrūkst, kolektīvā valdot draudzīga gaisotne. Agrāk biežāk svinēti Ziemassvētki, organizēti kopīgi pasākumi, darbinieces piedalījušās Pilsētas svētku gājienā, nūjojušas pusmaratonā. Tagad laika tam esot mazāk. „Visi skrien. Darba daudz,” atzīst G.Riekstiņa. Tomēr vairākām ir kopīga aizraušanās – ziemā doties garās pastaigās, reizēm noejot pat 13 kilometru. Vasarā kolektīva vairākumam kustību prieku radot rosīšanās dārzā.

Vaicāta par sava darba plusiem un mīnusiem, Gunita saka: „Pluss ir stabilitāte – zinu, ka darbs būs.” Taču viņa neslēpj, ka darāmais ir fiziski smags un atbildīgs, un tas esot grūtākais.