Jaunie karavīri dod zvērestu

„Šodien ir spēka, goda un lepnuma diena. To karavīru sejā, kuri stāv jūsu priekšā un zvēr uzticību, ir gods. Lepnums ir vecākiem, kuru bērni šovakar mājās pārnāks citādi. Viņi jau ir kļuvuši nopietnāki un vairāk nobrieduši,” tā piektdien Kuldīgā pirms Valsts aizsardzības dienesta (VAD) karavīru zvēresta došanas sacīja Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins.

Svarīgā diena sākās, jaunajiem karavīriem dodoties gājienā no Kaļķu ielas kvartāla uz Pilsētas estrādi. Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes kapelāns, vecākais zemessargs Mārtiņš Burke-Burkevics sacīja: „Latvija ir mūsu Ēdene – vieta, kuru kopt un sargāt. Karavīra zvērests apliecina gatavību šim procesam, kurā mēs mācāmies aizstāvēt nevis kaut ko ēterisku un nesaprotamu, bet gan savu zemi. Tie ir mūsu vecāki, brāļi un māsas, cilvēki, kuri stāv mums aiz muguras.”

Burkāns rezultātus uzlabo

VAD mācību centra Mežaine komandieris pulkvežleitnants Gints Homanis atzīst, ka kopumā jauno karavīru veselība un fiziskais stāvoklis nav tik labs, kādu gribētos redzēt, taču jauniešos viņš saskata apņēmību: „Kad palīdzam un motivējam, rezultāti ir ļoti labi.” Pulkvežleitnants uzdevis kopš dienesta sākuma reizi sešās nedēļās veikt armijas fizisko spēju kontroli: „Pēdējā testā bija burkāns – tos, kuri nokārtoja vismaz uz apmierinoši un atbilda kritērijiem, palaidām uz mājām. Daudziem fiziskie rādītāji ļoti uzlabojās.”

Sākotnēji jauniešiem bijušas problēmas ar kājām, pēdām un zābakiem. Tagad tās pārvarētas, taču intensīvo kustību un pārgājienu dēļ sākušās muguras un ceļu problēmas. „Ar muguras problēmām cīnāmies dažādi: smēres, atbrīvojumi. Ir smagāki gadījumi: ja pirms armijas bijušas traumas, tās liek sevi manīt. Dažiem vajadzīga ārstēšana. Šķiet, vairāk tā ir nevis mūsu vai paša cilvēka problēma, bet gan iesaukšanas komisijas kādu mazliet izlaidušas caur pirkstiem,” spriež G.Homanis.

Pārbaudījumi satuvina

Karlīna Pūne no Saldus novada stāsta: pēc zvēresta došanas nostiprinājusies apziņa, ka viņa atrodas īstajā vietā. Karlīna darbojusies Jaunsardzē, taču VAD viss esot nopietnāk. Sākot dienestu, visgrūtāk bijis pamosties sešos no rīta, bet tagad tas izdarāms pat bez modinātāja. Viņa atceras, ka intensīvs pārbaudījums bijis piecas dienas dzīvot mežā: „Kopā to izturējām. Foršs laiks, kas mūs satuvināja.”

Kārlis (uzvārdu atklāt nevēlas) dienestam pieteicies no dzimtās Vašingtonas – viņš ir pirmais VAD karavīrs no ASV: „Mani vecvecāki ir dzimuši Liepājā un no Latvijas bēga 2. pasaules kara laikā. Man ir nozīmīgi atgriezties Kurzemē. Gribējās gadu padzīvot Latvijā, piedzīvot unikālu iespēju, kādas daudziem nav.” Viņa izvēli ietekmējis gan Krievijas karš Ukrainā, gan paša starptautisko attiecību studijas. „Gribēju uzlabot disciplīnu. Jūtu, ka septiņās nedēļās uzlabojusies gan garīgā, gan fiziskā veselība. Arī spēja izpildīt uzdevumus un pārvarēt šķēršļus.” Viņš priecājas, ka uz zvēresta ceremoniju varējusi atlidot mamma.