Adīšanas entuziaste jau 30 gadus

Kuldīdzniecei Vitai Ošeniecei adīšana nav tikai brīvā laika nodarbe – nu jau tā ir ikdiena un, kā pati saka, „slimība, no kuras negribas tikt vaļā”. Vadot savu adīšanas salonu TaTaSpace, kurā ir pašas darināti džemperi, jakas un citi rokdarbi, V.Ošeniece atteikusies no masveida ražošanas un rūpējas par to, lai katrs darbs nāk no sirds.

Pirmās bija baltas zeķes

Rokdarbi Vitas dzīvē bijuši klātesoši jau kopš agras bērnības – vispirms izmēģināta līmēšana un darbs ar pļavā atrasto mālu, taču adīt sākusi pirms 30 gadiem. Pirmo darbu viņa atceras joprojām: „Tas bija kādos desmit gados – baltas, pusgaras zeķes. Vecmamma un mamma parādīja, kā jādara, taču uzadīju pati.” Pēc tam 16 gados tapis pirmais džemperis mežģīņu rakstā un ķieģeļu krāsā, 18 gados – dzeltens džemperis. Sākotnēji rokdarbi darināti pašu vajadzībām, bet gadu gaitā Vita pieņēmusi pasūtījumus un adījusi mājās.

Kad māja bijusi pilna ar dzijām katrā stūrī, radusies vēlēšanās to atbrīvot un meklēt atsevišķas telpas. Nu jau septiņus gadus viņa saimnieko salonā 1905. gada ielā. Nosaukumam TaTaSpace ir personiska nozīme: „Krustmeita mani bērnībā sauca par Tatu, vēlāk arī citi ģimenē tā sāka saukt.” Tieši viņa iedrošinājusi salonu nosaukt šajā vārdā.

Rāmjos sevi neliek

Pēc ilgāka laika, kas pavadīts, izpildot pasūtījumus, V.Ošeniece sapratusi, ka vēlas to mainīt. Viņa uzsver, ka tieši individuālie pasūtījumi ieliek rāmjos: „Klients atnāk, ieraudzījis bildi, un grib ko konkrētu, bet darbs nekad tāds precīzi neiznāks. Tad iznāk vilties vai nu man, vai klientam.”

Tagad salons darbojas pēc citas pieejas – tiek adīts tas, kas pašai patīk. Apmeklētāji var atnākt, uzlaikot un izvēlēties sev tīkamu krāsu, taču modelis paliek nemainīgs un klientam ļaujot skaidri zināt, kā tas izskatīsies. „Strādājot desmit gadus ar vienu piegādātāju, es jau zinu, kas tā par dziju, un varu skaidri pateikt, kādas ir tās īpašības, ko tā dara vai nedara.”

Vita apvieno adīšanu ar rokām un ar adāmmašīnu, ko savulaik uzdāvinājis vīrs. Lai gan mašīna darbu paātrina, tas nenozīmē vieglāku procesu: „Daudzi uzskata, ka adāmmašīna ir viegli izmantojama: pienāc, pasaki, kas jādara, un var iet dzert kafiju, bet tā nebūt nav. Adāmmašīna ir smags roku darbs. Adīt ar rokām man ir atpūta, bet ar adāmmašīnu – to jau uzskatu par darbu.”

Motivē valkātāju prieks

Adīšana kļuvusi par neatņemamu Vitas dzīves daļu: „Es varu teikt, ka adu 24/7. Nav bijusi tāda diena, kad negribu to darīt. Tā ir mana pasaule, tas man ir viss – bez tā nemaz vairs nemāku skatīties televīziju, jo esmu pieradusi, ka to nevis skatos, bet klausos.” Motivāciju adītāja gūst no atgriezeniskās saites. Liela iedvesma nākot no pastāvīgajiem pircējiem Rīgā, kuri tirdziņā divas reizes gadā gaidot jaunumus, kā arī no tiem mirkļiem, kad klients piezvana un saka: „Es saņēmu tik daudz komplimentu!” Lielāks pieprasījums esot vasarā, kad tirdziņos cilvēki var apģērbu uzmērīt.

Neraugoties uz sadarbības un paplašināšanās piedāvājumiem, V.Ošeniece apzināti no tiem atsakās: „Nevēlos, lai tā ir masveida ražošana. Es gribu, lai darbiņš nāk no sirds.” Tā vietā lēnām tiek attīstīts pirms pusotra gada atvērtais internetveikals. Tāpat Vita darbojas Kuldīgas rokdarbnieču kopā Čaupe, kas šogad nosvinēja 15. jubileju, un labprāt dalās pieredzē. Savulaik noorganizējusi mēnesi ilgu meistarklasi džempera adīšanā, un ikvienu, kurš vēl tikai domā pamēģināt vai baidās spert pirmo soli, V.Ošeniece iedrošina: „Ja ir vēlme, vajag tikai sākt – tad jau aizies.”