Vecāki viesojas militārajā bāzē

Piektdien abas Kuldīgas–Skrundas šosejas ceļmalas militārās bāzes Mežaine tuvumā bija auto pilnas – bāzē norisinājās pirmā Valsts aizsardzības dienesta jauno karavīru vecāku diena, uz kuru bija ieradušās ģimenes no visas Latvijas. Notikums bija īpašs arī Mežaines kolektīvam, jo šis ir pirmais gads, kad bāzē apmāca jaunos karavīrus.

Vecāku diena sākās ar Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandiera pulkveža Edmunda Svenča un Valsts aizsardzības dienesta mācību centra Mežaine komandiera pulkvežleitnanta Ginta Homaņa uzrunu. Pēc tam ģimenes varēja iepazīties ar mācībspēkiem un telpām, kurās jaunieši dzīvo un apgūst zināšanas, kā arī apmeklēt tematiskās stacijas, lai apskatītu karavīru ekipējumu.

Visam ir noteikumi

Valsts aizsardzības dienesta mācības četras meitenes un 194 puiši uzsākuši pirms divām nedēļām. Jaunieši neslēpj, ka kontrasts ar iepriekš pierasto ikdienu ir ievērojams. Bijis jāpierod pie agras celšanās, precīza dienas režīma un noteikumiem, kas attiecas uz ikvienu sīkumu no gultas saklāšanas līdz formas nēsāšanai. Sandris Kovaljonoks-Antons no Rendas pagasta stāsta: „Visam ir noteikumi – kā gultu klāt, kā ģērbties. Ja rāvējslēdzējs palicis vaļā, uzreiz soda. Sodi ir fiziski uzdevumi – piepumpēšanās, pietupieni, skriešana. Tiem, kas kārtīgi nesaklāj gultu, sola matraci izmest pa logu.” Sandris gan atklāj, ka visi matrači joprojām ir vietās, neviens neesot izmests.

Disciplīna bijusi izaicinājums, toties patīkamu pārsteigumu sagādājušas ēdienreizes. „Es baidījos, ka varbūt armijā būs problēmas ar ēdināšanu, tāpēc biju pārsteigts, cik ļoti labi ēdam,” atklāj kuldīdznieks Niklāvs Robežnieks.

Kā spilgtāko līdzšinējo pieredzi abi jaunieši min trīs kilometru maršu pilnā ekipējumā. Lai gan distance nešķiet gara, ar somām un uzkabi tā kļuvusi par nopietnu pārbaudījumu, kas licis izvērtēt gan savu fizisko sagatavotību, gan spēju nepadoties nogurumam.

Jaunie karavīri atzīst, ka attiecības ar dienesta biedriem veidojas viegli un dabiski. „Visi ir viens – viena nodaļa, viens vads. Ja kāds izdara kaut ko ne tā, problēmas ir visiem, tāpēc cenšamies cits citam palīdzēt, lai viss būtu labi,” dalās Niklāvs. Sandris piebilst: „Manuprāt, attiecības veidojas viegli, jo visu darām kopā – guļam, ēdam, mācāmies un sakopjam vidi. Pamazām sadraudzējamies, sarunājoties uzlabojas attiecības.” Uz jautājumu, kas dienestā padodas visvieglāk, Sandris atbild: „Iemigt. Neviens arī pa nakti nav pārāk skaļi krācis.”

Lai gan pagājušas vien divas nedēļas, jaunieši jau jūt pirmās pārmaiņas sevī – lielāku disciplīnu, spēju ātrāk organizēt savu ikdienu un apziņu, ka dienestā svarīgs ir ikviens komandas dalībnieks. Savukārt tiem, kuri vēl tikai domā par dienesta uzsākšanu, viņi iesaka jau laikus būt labā fiziskajā formā, citādi dienestā būs grūti.

Gan fiziskais, gan morālais izaicinājums

Pulkvežleitnants G.Homanis uzsver, ka pirmās divas nedēļas nav domātas, lai jauniešus maksimāli noslogotu. Tas ir iepazīšanās posms, kura galvenais uzdevums ir pakāpeniski pierast pie militārās vides, ekipējuma un disciplīnas. „Galvenais ir saprast, ka lietas vairs nenotiek pēc gribu/negribu principa. Ir grafiks, dienas sadale, un uzdevumi jāpilda tad, kad tos paredzēts pildīt. Tā pamazām veidojas pašdisciplīna un prasme plānot savu laiku,” skaidro pulkvežleitnants.

Pēc viņa teiktā, jauniešiem vienādi liels ir gan fiziskais, gan morālais izaicinājums. Daudziem nākas pārvarēt psiholoģisko spriedzi, jo pāreja no civilās dzīves uz militāro vidi ir krasas pārmaiņas. Nepieciešamības gadījumā jaunajiem karavīriem ik dienu pieejams gan psihologs, gan kapelāns. G.Homanis norāda, ka dienests ātri atklāj atšķirīgo fizisko sagatavotību: „Netrenētam organismam ātri parādās vājās vietas: rodas tulznas, sāk sāpēt muskuļi, saasinās agrāk gūto traumu vietas. Tomēr apmēram trīs ceturtdaļas jauniešu ir ļoti labs materiāls, ar kuru var strādāt, no kuriem 11 mēnešu laikā noteikti izveidosies spēcīgi karavīri.”

Īpaša loma dienesta laikā ir ģimenes atbalstam. Pulkvežleitnants aicina vecākus neļauties satraukumam, ja jaunieši pirmajās nedēļās sūdzas par grūtībām: „Jāatbalsta, taču vienlaikus arī jāiedrošina turpināt iesākto. Šobrīd, piemēram, ir dota stunda laika, lai vakarā nomazgātos un dotos pie miera. Lielākajai daļai noteikti ar to nepietiek. Paies mēnesis, viņi to spēs izdarīt 10 minūtēs un priecāsies, ka pēkšņi ir tik daudz brīva laika. Viņos attīstās gribasspēks, laika kontrole un disciplīna. Tas pamazām uzlabo viņu gan kā karavīru, gan cilvēku sniegumu.”

Tā kā šis ir pirmais gads, kad Valsts aizsardzības dienests tiek īstenots Zemessardzes 4. Kurzemes brigādē un mācību centrā Mežaine, šī ir jauna pieredze ne tikai jaunajiem karavīriem, bet arī instruktoriem. G.Homanis par mācību procesa sākumu ir gandarīts. „Nevienam neesmu solījis, ka būs viegli, bet ar katru nedēļu un mēnesi jaunieši kļūs arvien jaudīgāki. Man patīk redzēt labumu no sava darba. Kad esam novadījuši labu apmācību nedēļu, man patīk redzēt nogurušās, taču gandarītās sejas.”

Vecākiem iestājies miers

Vecāku dienas galvenais mērķis, protams, ir dot ģimenēm iespēju savām acīm redzēt vidi, kurā viņu jaunieši pavadīs turpmāko gandrīz gadu. Lai arī sastaptās mammas atzīst, ka izjutušas nelielu satraukumu pirms dienesta sākšanās, to pamazām nomainījis miers un pārliecība, ka bērni tiks galā ar jaunajiem izaicinājumiem.

Kuldīgas novada iedzīvotāja Inese stāsta, ka šobrīd gan vēl dēla Raivo prombūtne mājās jūtama ik dienu. „Sākumā bija ļoti neierasti. Mums mājās ir divi suņi – arī viņi pirmās dienas ļoti meklēja, kur Raivo palicis,” viņa atminas. Vecāku diena devusi iespēju iepazīst militāro vidi un saprast, kādos apstākļos jaunieši dzīvo. „Ne vienmēr no paša jaunieša var saprast, kā īsti viņam iet. Raivo gan nav ne par ko sūdzējies, taču tagad paši varam par to pārliecināties un redzēt, kā te viss notiek.”

Savukārt Kristīne no Jelgavas novada atzīst, ka pirms dēla Marka došanās brīvprātīgajā dienestā uztraukums bijis neizbēgams: „Mammas sirds jau paliek mammas sirds. No visa jaunā un nezināmā vienmēr ir bail. Bet līdztekus uztraukumam bija arī lepnums par dēla izvēli.” Jau pēc pirmajām nedēļām Kristīne pamanījusi pārmaiņas Markā: „Atbildes kļuvušas konkrētākas, bez liekām runām.” Viņa cer, ka dienests dēlam dos lielāku pašpārliecību. „Tā man tāda mammas vēlme, jo viņš vienmēr ir šaubījies par savām spējām.”