Kuldīgas slimnīcai piešķirts reģionālās slimnīcas statuss

Kuldīgas slimnīcai no 1. janvāra būs reģionālās slimnīcas statuss. Līdz šim tā bija 3. līmeņa stacionārs. Veselības ministrijas izstrādātos grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kur pārmaiņas noteiktas, valdība apstiprinājusi šonedēļ.

Kuldīgas slimnīcas vadītājs Andris Aniņš uzsver, ka pēc profilu un pakalpojumu apjoma pašvaldības uzņēmums jaunajam statusam ir labi sagatavots. Uzņemšanas nodaļā gadā nonāk vairāk nekā 10 000 pacientu, un ap 4000 tiek stacionēti. Tas ir viens no rādītājiem, kas apliecina atbilstību tādam līmenim. Būtiska priekšrocība ir tā, ka Kuldīga atrodas Kurzemes centrā un līdz tuvākajām lielajām slimnīcām ir ap 60 km. Palīdzību te lūdz cilvēki no apkārtējiem novadiem, un pacientus nogādā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Slimnīca nodrošina dzemdību, ginekoloģijas, pediatrijas, internās medicīnas, traumatoloģijas un ķirurģijas pakalpojumus, arī ambulatoro un plānveida palīdzību, te attīstīta ir arī rehabilitācija.

Lai jaunais statuss nav formāls, būtisks ir atbilstošs finansējums. A.Aniņš uzsver, ka par to vienošanās ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu vēl jāpanāk: „Jāsagaida, kad tiks izpildīts ministru solījums, ka finansējums būs palielināts.” Tam jābūt tik pietiekamam, lai reģionālā slimnīca pilnvērtīgi izpildītu funkcijas un saglabātu diennakts neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Jāatrisina arī valsts samaksāto pakalpojumu tarifa atbilstība faktiskajām izmaksām, lai slimnīca var nodrošināt visus speciālistus un sniegt gan neatliekamo, gan plānveida palīdzību. „Pretējā gadījumā statusam ir nulle nozīmes, ja tas nenāk komplektā ar finansējumu,” saka A.Aniņš.

Galvenais uzdevums arī turpmāk būs saglabāt diennakts palīdzību un iesaistīt jaunos mediķus. Trīs gados ir izdevies būtiski stabilizēt māsu un māsu palīgu skaitu, lai gan dažās specialitātēs to joprojām trūkst. Slimnīca plāno ciešāk sadarboties ar apkārtējo novadu ārstniecības iestādēm: savu filiāli Aizputē, iestādēm Saldū, Talsos, Tukumā, Dienvidkurzemē un citur.

Lailas Liepiņas teksts un foto