Vecais Land Rover no bezceļiem vēl nebaidās

Alsundzniekam Jurim Lipsnim piepildījies sen lolots sapnis – pirms trim gadiem viņa īpašumā nonākusi 1979. gada automašīna Land Rover 109” Series III, kas Spānijā ražota ar nosaukumu Santana. Tas ir viens no mūsdienu Land Rover Defender priekštečiem.

Auto tiek lietots praktiski – ar to tiek vesta malka, ziemā šķūrēts sniegs un izbraukti tie meža ceļi, kuros mūsdienu automašīnas bieži vien neuzdrošinātos doties. „Santa Ana ir pilsēta Spānijā, kur atradās rūpnīca. Es ļoti gribēju atjaunot vienu vecu, norakstītu 1974. gada Land Rover, bet nevarēju sakārtot dokumentus. Tas tagad noder rezerves daļām, lai gan ne viss no tā der,” stāsta Juris. Rezerves daļu atrašana vecajam auto ne vienmēr ir vienkārša. Kad sarūsēja lukturu reflektori, jaunas detaļas nācās pasūtīt internetā: „Reflektori bija pablāvi jau pirmajā gadā, kad mašīnu piereģistrēju, bet nākamajā gadā kļuva sliktāk – jaunus pasūtīju internetveikalā.”

VIENKĀRŠS UN IZTURĪGS

Automašīnai ir 2,25 litru atmosfēriskais dīzeļdzinējs bez turbīnas. Tā maksimālais ātrums ir aptuveni 80 kilometru stundā, turklāt nav stūres pastiprinātāja. „Sajūgs jāizspiež kārtīgi, ar spēku. Pat manam vecajam traktoram Belarus ir stūres pastiprinātājs, bet šim nav,” smejas Juris. Toties ir visu četru riteņu piedziņa ar bloķēšanu, un priekšējo tiltu var atslēgt ar kloķi no ārpuses. Automašīna iegādāta izsolē Nīderlandē ar radinieka palīdzību. Iepriekšējais īpašnieks bijis zemnieks. Reģistrējot Latvijā, automobilis kļuva par sešvietī-
gu, jo aizmugurē nebija uzlikti papildu sēdekļi: „Ir tikai divas drošības jostas priekšā. Ja rūpnīcā vairāk nebija paredzētas, tad to arī nav. Tās ir primitīvas, bet darbiņu izdara.” Automašīnai ir četru pārnesumu mehāniskā kārba un pazemināti pārnesumi. Logu mazgātājs darbojas ar mehānisku sūkni, bet pirms iedarbināšanas aptuveni 20 sekundes jāuzsilda kvēlsveces.

KUR VAJAG, TUR BRAUC

Jurim patika pret šādiem auto radusies dienestā Zemessardzē: „Tur līdzīgs Land Rover bija mans dienesta auto. Tur, kur vajag, tu brauc, nevis domā, vai tiksi cauri. No tā laika arī palikusi nostalģija.” Pēc iegādes nācies risināt vairākas tehniskas problēmas. Vispirms iegādātas ziemas riepas, jo tās izrādījās pārāk vecas un slidenas: „Gāja kā pa stiklu. Pēc tam nopirku jaunas riepas Sailun un šoziem braucu kā ercens – visur varēju izbraukt!” Vēlāk atklājās, ka ātrumkārbā tikpat kā nav bijis eļļas: „Sākumā kārba likās skaļa. Mehāniķis paskatījās un teica – tur nav eļļas. Tagad nezinu, cik ilgi tā vēl kalpos. Slēdzas labi, bet jāiemanās trāpīt robā.” Lai izietu tehnisko apskati, nācies nomainīt bremžu cilindrus un lokus. Detaļas meklēt palīdzējis gan pazīstams automehāniķis, gan dēls Kārlis, kurš reizēm auto aizņemas – arī viņam prieks ar tādu pabraukt.

ZIEMĀ SILDA ĶĪNAS KRĀSNIŅA

Komforts te nav prioritāte. Kondicioniera nav, ventilācijai kalpo atveramas lūkas zem vējstikla, un spāņu versijai ir arī jumta lūkas, kas jānoblīvē, citādi salonā sūcas ūdens. „Ziemā ir auksti. Sākumā bija beigts termostats, tad nopirku nepareizo, beigās ieliku ķīniešu dīzeļa krāsniņu – tā siltu gaisu pūš ļoti labi.” Juris cer automobili reģistrēt kā vēsturisko spēkratu. Bet vēl jānovērš rūsas vietas virsbūvē, jāsakārto salons, un auto rūpīgi jānomazgā.

LIETO PRAKTISKI

Lai gan automobilis piesaista uzmanību, saimnieks to nav iegādājies skaistumam vien: „Pirku nevis šovam, bet kā lietišķu vāģi, ar ko patīrīt sniegu.” Ziemā to šķūrējis, piesienot divas traktora riepas, vedis malku un regulāri brauc pa meža ceļiem. „Ir vecs joks: jo lielāks džips, jo tālāk pēc traktora jāiet. Pamatīgi vēl nosēdinājis neesmu. Man ir meža ceļš, kas aug ciet, – domāju rudenī izvilkt cauri riepu, lai aplauztu krūmus un ceļš, kas bijis no manas bērnības, nepazūd dabā. Atpakaļ braucot, iebraucu bebra uzpludinātā purvā. Jutu, ka netikšu ārā. Atkabināju riepu, saliku malkas klučus un tiku ārā. Pēc traktora nebija jāiet.” Sākumā Juris malku vedis salonā, taču gružu dēļ mašīnā sākušas dzīvot skudras, tāpēc tiek lietota piekabe. Juris arī vizina bērnus un mazbērnus: „Mazmeitām ļoti patīk. Braucam pa mežu un krūmiem, kur zinu, ka nav celmu.”

Lai gan tālākais ceļš vedis uz Ventspili, Juris ar šo automašīnu bieži dodas uz Kuldīgu. Savukārt brauciens uz Rīgu būtu vesels piedzīvojums: „Salonā ir ļoti skaļi. Kad braucām ar sievu, sarunāties bija grūti, jo nav skaņas izolācijas.” Apkārtējie šim bezceļu auto pievēršot uzmanību: „Kad nopirku un vedu uz CSDD, nebija neviena, kas neatskatītos. Reiz Kuldīgā vedu nodot riepas, un komunālā uzņēmuma darbiniece teica, ka man ir foršs vāģis. Jauks kompliments. Kad Jāņos ar sievu braucām pie draugiem ielīgot, bija visādi ciemiņi ar smalkiem auto, bet visi veči pienāca apskatīt tieši šo – tā ir eksotika.”