Rogainings – iespēja redzēt unikālas vietas

SKAIDRĪTES OTAŅĶES dzīvē mežs bijis un ir gan darbs, gan vaļasprieks. Pēc teju 46 gadiem Valsts meža dienestā viņa vada Dienvidkurzemes novada pašvaldības apstādījumu pārraudzības komisiju, savukārt lielākā aizraušanās ir rogainings, kas jau kļuvis par dzīvesveidu. Šajā sporta veidā izcīnīta pat pasaules čempionāta bronza un Eiropas zelts. Darba mūžu viņa pavadījusi Kuldīgā, tagad šurp brauc uz orientēšanās kluba Taka pasākumiem, bet dzīvo Grobiņā.

Pastāstiet nedaudz par sevi!

Gandrīz 46 gadus nostrādāju Valsts meža dienestā, līdz pagājušā gada jūnijā devos pensijā. Biju dažādos amatos: sākumā inženiere, pēc tam virsmežziņa vietniece, bet lielāko daļu laika strādāju par vecāko inspektori juridiskajos jautājumos. Man ir mežsaimniecības izglītība, ko ieguvu vēl padomju laikā. Sākumā darbs ar pārkāpumiem un administratīvajiem lēmumiem šķita vienkāršāks, taču ar laiku prasības pieauga. Tiesā pārkāpēju pusi mēdza pārstāvēt pat divi advokāti, un man bija jābūt gatavai atbildēt uz visiem viņu jautājumiem, tāpēc sapratu, ka bez juridiskās izglītības nevarēšu pilnvērtīgi strādāt. Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē neklātienē studēju piecarpus gadus, lai iegūtu jurista kvalifikāciju, pēc tam vēl pusotru gadu – maģistra grāda iegūšanai. Studijas pabeidzu 2009. gadā, kad man jau bija 49 gadi.

Kad tiesā vajadzēja iestādi pārstāvēt par konkrētu lietu mežā, es vienmēr braucu to apskatīt. Palīdzēju mežziņiem pareizi rakstīt protokolus, jo dabā reizēm viss nav tik viennozīmīgi, kā izskatās uz papīra. Kopā domājām, kā labāk lietu virzīt. Policijā un tiesās mani jau labi pazina.

Vai gadu gaitā novērojāt izmaiņas mežu apsaimniekošanā un sabiedrības attieksmē?

Jā, un būtiskas. Tas, ko mums mācīja kā svarīgāko, piemēram, vecumklašu struktūras vienmērību, lai mežā nebūtu tikai jaunaudzes, ir mainījies. Arī ciršanas kārtība cita. Likumi nepārtraukti mainās, un mēs, ierēdņi, protams, dzīvojām tam visam līdzi. Lai gan priekšlikumus varējām izteikt, reālo politiku ietekmēt nevarējām.

Savu brīvdienu pastaigu laikā es redzu milzīgus izcirtumus. Reizēm ej kādus trīs kilometrus – visur tikai izcirtumi. Protams, īpašnieki ir dažādi – gan valsts, gan privātie –, bet brīžiem pārņem sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Valsts mežos viss tiek laikus atjaunots, bet privātajos ne vienmēr veicas tik labi. Mūsu pienākums bija kontrolēt un rakstīt negatīvus lēmumus vai uzlikt sodu privātīpašniekiem, ja mežs netika savlaicīgi atjaunots.

Vai kāda situācija īpaši palikusi atmiņā?

Emocionāli smagākais bija laiks ap 2000. gadu. Tad mežos valdīja pilnīgs haoss. Bija rekets, nelikumīga un nekontrolēta izciršana, un mēs nespējām to apturēt. Cilvēki mežā iebrauca ar viltotiem dokumentiem un tehniku, visu nocirta, un bieži vien nezinājām, ko iesākt. Tomēr situāciju izdevās vērst par labu. Sadarbībā ar policiju sākām meža materiālus atzīt par lietiskajiem pierādījumiem un tos konfiscēt. Tas palīdzēja nelikumīgo biznesu piebremzēt. Šajā laikā saņēmu arī personīgus draudus, un psiholoģiski tas bija ļoti smags periods. Tomēr darba gados esmu satikusi arī daudz brīnišķīgu, sirsnīgu un dzīvesgudru cilvēku. Daudzi joprojām ir draugi, sazvanāmies un kopā atpūšamies.

Ar ko nodarbojaties pašlaik?

Kad aizgāju pensijā, ātri sapratu, ka dīkā nosēdēt tomēr nevaru. Kopš 1. aprīļa esmu Dienvidkurzemes novada apstādījumu pārraudzības komisijas priekšsēdētāja. Komisijā esam pieci. Darba apjoms milzīgs, jo Dienvidkurzemes novads ir ļoti liels. Izskatām iedzīvotāju iesniegumus, apskatām teritorijas dabā, pieņemam lēmumus – visbiežāk par koku ciršanu, dižkoku aizsardzību vai darbiem kultūras pieminekļu zonās. Man jāparaksta visi lēmumi un atļaujas, jāsadarbojas ar Dabas aizsardzības pārvaldi un citām institūcijām. Jāsaskaras arī ar pārkāpumiem, kad mežā vai aizsargājamās teritorijās kaut kas nocirsts bez atļaujas.

Jūs nodarbojaties ar rogainingu. Kā sākās šī aizraušanās?

2013. gadā kolēģis Jānis Pētersons, kurš Kuldīgas pusē strādāja par mežzini, pateica, ka viņam nav kompānijas sacensībām. Tiem, kuri nezina: rogainings ir izturības orientēšanās ļoti lielā teritorijā. Sacensības ilgst no divām līdz sešām stundām vietējos mačos, bet čempionātos – 24 stundas. Dalībniekiem iedod lielu karti ar daudziem kontrolpunktiem, kuriem ir dažāda vērtība no diviem līdz desmit punktiem atkarībā no sarežģītības un attāluma. Pašam jāizplāno maršruts un jāiekļaujas laika limitā. Ja nokavē, par katru minūti punkti tiek atskaitīti. Tā ir komandu spēle – jābūt no diviem līdz pieciem cilvēkiem, jo tik garā distancē drošības dēļ vienam iet ir bīstami.

Mana pirmā distance bija tautas rogainings – rudenī astoņas stundas Pierīgā. Tik ļoti iepatikās, ka pierunāju savas Grobiņas draudzenes startēt kopā. Izveidojām komandu Paulīnes – trīs dāmas. Mūsu dzīvesbiedri sākumā smējās un prasīja, vai mums ar galvu viss kārtībā, ja esam gatavas diennakti skriet pa mežu.

Pirmie čempionāti bija smagi, bet laika gaitā uzkrāta liela pieredze, iegādāts ekipējums. Rogainingā visvairāk saista azarts un neparedzamība – nekad nezinu, kā būs dabā, salīdzinot ar to, kas uzzīmēts kartē. Esmu Latvijā redzējusi tik daudz skaistu un neskartu vietu, ko citādi nekad nebūtu apmeklējusi. Tostarp Rīgā.

Pirmās starptautiskās sacensības man bija Eiropas čempionāts Igaunijā, kas ir līdzīga Latvijas apstākļiem. Bet 2023. gadā aizbraucām uz pasaules čempionātu ASV, Kalifornijas štatā. Pavisam cits mērogs un pieredze. Aizlidojām uz Sanfrancisko un vēl sešas stundas braucām ziemeļu virzienā. Nodzīvojām divas nedēļas. Čempionāta distancē gāju kopā ar pārinieci Gundegu. Sacensību laikā valdīja milzīgs karstums, bija kalni, pie kuriem nebiju pieradusi, nav nekādu zālāju nogāžu. Turklāt amerikāņi organizatoriskajās lietās neiespringst tik ļoti kā latvieši. Arī karte savdabīga: viena daļa paņemta no vecām rogaininga kartēm. Latvieši tā parasti nedara – mums lieliem pasākumiem tiek zīmēta pilnīga jauna. Otra kartes daļa tikai nedaudz piezīmēta un izskatījās diezgan pavirša, tāpēc viegli negāja. Pie godalgām netikām, bet rezultāts tīri pieklājīgs – tabulas beigu galā nebijām.

Kurās sacensībās izdevies izcīnīt medaļas?

Pirmā lielā godalga ārpus Latvijas bija pagājušogad pasaules čempionātā Spānijā. Ne uz ko necerēju, jo komandas biedrene saslima, tāpēc nācās pieslieties citai komandai. Sākums bija lielisks, taču Spānijas daba ar Latviju nav salīdzināma – tur ir kalni, valdīja 35 grādu karstums. Viss ritēja labi līdz naktij, kad iekūlāmies biezoknī, ko pēc kartes nevarēja paredzēt. Nokļuvām vietā, kur apakšā saaugušas milzīgas kadiķu audzes. Fiziski nevarēja paiet – varēja tikai līst. Turklāt kadiķi pavisam citādi – tie aug slāņiem. Tu mēģini iet, bet kājas pinas biezajā, sausajā pamatnē. Naktī trīs stundas burtiski līdām cauri biezoknim. No rīta bijām tik izsmeltas, ka sapratām: teorētiski kādus punktus vēl varētu paņemt, bet jādodas tiem garām uz finišu, lai paspētu kontrollaikā. Par spīti visam izcīnījām trešo vietu! Bet šogad Eiropas čempionātā Čehijā komandā ar Velgu Bušu izcīnījām pirmo vietu.

Kā tam gatavojaties?

Visu laiku esmu kustībā – pēc dabas esmu aktīvs cilvēks. Braucu ar velosipēdu. Aktīvāk paskrienu ziemā, kad nav sacensību. Sezonas laikā piedalos vietējos orientēšanās seriālos*. Tuvumā darbojas klubs Saldū, ir arī mans klubs Taka Kuldīgā. Katram iedalīta sava nedēļas diena, tāpēc, ja vien ir laiks un vēlēšanās, vasarā var paskriet pat trīs reizes nedēļā. Mēs distances plānojam paši – es Takai uzlieku vismaz vienu distanci sezonā. Ja nedēļas nogalē nav rogaininga, brīvdienās mēdzu aizbraukt uz lielākām orientēšanās sacensībām. Nesen pie Krāslavas notika starptautiskas trīs dienu sacensības Kāpa. Tās notiek reizi gadā, un šogad bija ap 2000 dalībnieku.

Kuras ir mīļākās pastaigu vietas Kuldīgas pusē?

Man ļoti patīk pie Nabes ezera – tur ir lieliska orientēšanās karte un skaists mežs. Tiesa, mežs pamazām tiek izcirsts, taču arī jaunaudzēs un izcirtumos var atrast savu burvību. Tāpat interesantas kartes un apvidi ir Snēpeles pusē. Orientēšanās kartes parasti zīmē sarežģītākos apvidos ar reljefu – līdzenumos nebūtu tik aizraujoši. Vēl skaista vieta ir Vēžezers aiz Rendas.

Ko jūs ieteiktu tiem, kam ir interese, bet kas nevar saņemties rogainingu izmēģināt?

Ja cilvēks ar orientēšanos nekad nav nodarbojies, es ieteiktu atnākt uz kādu Takas seriāla kārtu. Takas mājaslapā var apskatīt, kur un kad sacensības notiek, un vienkārši doties uz turieni. Starts parasti ir atvērts no četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Var paņemt karti un izvēlēties vienkāršāku distanci vai lūgt palīdzību kādam no rīkotājiem – viņi pastāstīs, kas un kā jādara. Nav jāuztraucas par ekipējumu, jo gan kompasu, gan identu** var nomāt uz vietas.

Rogainingā jau vajadzīgs komandas biedrs. Bet var startēt arī visa ģimene. Pirmajam mēģinājumam es ieteiktu Rīgas rogainingus, jo tie pielāgoti dažādas sagatavotības grupām. Ir vieglākas distances un pat pārgājiena formāts, kurā, manuprāt, drīkst startēt arī pa vienam. Sacensību nolikumā viss aprakstīts: kas jādara, kur jāierodas, kas nepieciešams.

Mani rogainings ir patiešām aizrāvis – tas kļuvis par dzīvesveidu. Gada sākumā es plānotājā uzreiz ierakstu visas svarīgākās sacensības. Esmu secinājusi: ja datumi ir ierakstīti laikus, visa pārējā dzīve un darbi sakārtojas tā, lai uz šīm sacensībām man izdodas tikt.

* Orientēšanās seriāli – regulāri tautas sporta pasākumi, parasti darbdienu vakaros no pavasara līdz rudenim.

** Idents – maza, elektroniska ierīce, dalībnieka atzīmēšanās rīks