Kad kļuvām tik neiecietīgi?

Pēdējā laikā arvien biežāk rodas sajūta, ka cilvēki kļuvuši ļoti neiecietīgi. Pietiek kādam ar automašīnu pabraukt nedaudz par ātru, citam ar velosipēdu ne tā šķērsot ielu, ieiet ar suni vietā, kur tas kādam nepatīk, vai ar motociklu iebraukt meža ceļā, un sociālajos medijos daudzi jau ir gatavi spriest tiesu. Fotografējam, filmējam, publicējam un nosodām. Reizēm šķiet: risinājumu vairs nemeklējam – meklējam vainīgo.

Sociālie mediji kļuvuši par vietu, kurā cilvēki izliek ne tikai informāciju, bet arī savu neapmierinātību. Gandrīz katru dienu kāds tiek publiski apspriests, kritizēts vai pat izsmiets. Un ne vienmēr tāpēc, ka būtu izdarījis kaut ko nopietnu. Dažkārt pietiek rīkoties citādi, nekā kādam šķiet pareizi.

Es bieži sev jautāju: „Kad kļuvām tik neiecietīgi? Kad pazuda spēja pirms nosodījuma mēģināt saprast? Kāpēc mums šķiet, ka gandrīz katrai kļūdai vajadzīgs publisks spriedums?”

Es jau dzirdu iebildumus. Vai tad ļausim katram darīt, ko grib? Nē! Sabiedrībai vajadzīgi noteikumi. Taču starp visatļautību un vēlmi noregulēt pilnīgi visu ir milzīga telpa, kurā dzīvo veselais saprāts. Katra situācija nav jāpadara par publisku skandālu, un katra kļūda nav pelnījusi simtiem komentāru.

Rodas sajūta, ka vairs neesam cilvēki, kas vienkārši dzīvo līdzās. Mēs pamazām kļūstam par tādu sabiedrību, kas dzīvo viens otra uzraudzībā. Agrāk viens otru pieskatīja tāpēc, lai palīdzētu. Šodien arvien biežāk šķiet, ka viens otru pieskatām tādēļ, lai pieķertu. Pietiek ar vienu video vai fotogrāfiju, lai cilvēks kļūtu par dienas apspriežamo tēmu.

Un varbūt vēl paradoksālāk ir tas, ka esam kļuvuši ļoti drosmīgi nosodīt tos, kurus nepazīstam, bet daudz piesardzīgāki pateikt labu vārdu tiem, kurus pazīstam. Publiski aizrādīt ir kļuvis vieglāk nekā publiski novērtēt. Daudz ātrāk esam gatavi pavēstīt par sveša cilvēka kļūdu nekā par kāda paveikto. Tas par mums pašiem pasaka daudz vairāk nekā par tiem, kurus kritizējam.

Cilvēka būtība vienmēr tiecas pēc brīvības. Ne jau pēc vēlmes pārkāpt likumus, bet pēc sajūtas, ka par katru vismazāko atkāpi netiksim nostādīti pie kauna staba. Brīvība nozīmē arī iespēju kļūdīties, mācīties un kļūt labākam.

Varbūt biežāk vajadzētu atcerēties, ka arī mums pašiem nav tikai tās labākās dienas. Vajadzētu atstāt vairāk vietas cilvēcībai. Mazliet vairāk iecietības un mazāk vēlmes vienam otru nepārtraukti tiesāt. Ne jau perfekta sabiedrība ir stipra. Stipra ir tāda, kurā cilvēki spēj sadzīvot arī ar cilvēcīgām kļūdām.

Jo, ja kādreiz nonāksim līdz tādai pasaulei, kurā neviens vairs nekļūdās, visticamāk, cilvēku tajā vienkārši vairs nebūs.