Vai plēst matus par kļūdām?

Mana stiprā puse ir latviešu valoda un svešvalodas. Ar matemātiku gan kopš skolas laikiem esmu uz jūs. Esmu arī no tiem, kuriem visās lietās vajag precizitāti un skaidrību. Kurzemnieka redakcijā, pašlaik literārās redaktores un korektores amatā, mana ikdiena ir pareizrakstības un laba valodas stila uzturēšana kolēģu rakstos. Priecājos, ja pirms publicēšanas gadās noķert drukas velniņus (uz datora klaviatūras aplami uzsistus burtus), jo 1. aprīlī tos drīkst nodrukāt un kopā pasmaidīt. Padaudz nosmeļu arī kolēģiem steigā gadījušās faktu kļūdas – ir svarīgi, lai lasītāji nedusmojas vai nesmejas. Bet man ir gana pašironisks teiciens: „Kļūdās visi. Pat es.”

Pretēji uzskatam, ka avīze ir viendienīte – izlasi un aizmirsti! –, tāpēc par kļūdām nav ko daudz pārdzīvot, es parasti saku: nē, katrs vārds ir kā klintī iecirsts (vismaz drukātajā avīzē), un tādu to lasīs un vērtēs arī pēc desmit, 50 vai 100 gadiem. Bet tā nu iznāk, ka uz manas sirdsapziņas gulēs divas mūžīgas faktu kļūdas, kuras atcerēšos īpaši, un abas saistās ar… rēķināšanu.

Jau krietni pasen kā žurnāliste vairākas reizes pat uz pirkstiem skaitīju, kura gadadiena iznāk savulaik tradicionālajam Krusta ceļa gājienam Kuldīgā pirms Lieldienām. Skaitīju rūpīgi. Virsrakstā lieliem burtiem tika nodrukāts Desmitais Krusta ceļš. Kad avīze jau bija palaista tautā, nāca apgaismība – tas bija vienpadsmitais…

Nupat, 7. jūlija numurā, kolēģa Jēkaba rakstam par Kuldīgas novada senioru saietu Raņķos gribēju lietišķo virsrakstu nomainīt pret ko poētiskāku. Par pasākumu, kurā piedalījās ap 500 cilvēku, nu vēsta raksts Pussimts senioru svin vasaru… Raksta autors nav pie vainas. Un taisnība ir Zigrīdai Sīles kundzei, kura mums feisbukā aizrādīja, ka pussimts – tā tāda mājas ballīte vien ir, nevis novada mēroga saiets. Internetā izlabot var, bet no avīzes, tā teikt, vairs neizkasīsi.

Nez vai ar matemātiku man ir tik slikti. Bet reizēm tā kunga – prāta – ceļi ir neizdibināmi…

Viens labums manos ceturtdaļgadsimta darba gados Kurzemniekā (precīzāk, 25+1) tomēr ir apgūts: kaut pirmajā mirklī savu kļūmju dēļ gribas izkrist caur zemi, tomēr matus vairs neplēšu un cenšos uz to paraudzīties ar humoru. Cerībā, ka to spēs arī mūsu vērīgie lasītāji. Kā vēsta senais teiciens, nekļūdās tas, kurš neko nedara.

Lai pārliecinātos, kā reizēm darbojas uztvere, piedāvāju mazu atjautības uzdevumu. Kad mūsu maciņos vēl bija lati, pirms drukāšanas gadījās savos korektores tīklos noķert šādu frāzi: „Tā zivtiņa uz divu latu monētas ir lasis.” Tiem, kuri būs tik atjautīgi, ka āķi sajutīs ar pirmo lasīšanas reizi, – še pieci! Pārējie var atbildi izlasīt, avīzi pagriežot kājām gaisā.* Un kā jūs tiekat galā ar kļūmēm savā arodā? Vai izdodas ar smaidu?

(* Uz divu latu monētas bija govs, bet lasis – uz viena lata.)