Brālis, kurš nebaidījās

Viens no nelokāmākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem bijis Gunārs Astra (1931–1988), un viņa brālis Leons Astra tagad ir vienīgais dzīvais savas dzimtas liecinieks. Rendas nacionālās pretošanās kustības muzejā viņš stāstīja gan par ģimenes vēsturi, gan mazāk zināmiem brāļa dzīves notikumiem.

PSRS okupācijas laika disidents un politieslodzītais G.Astra par savu pārliecību notiesāts divreiz. Skanēja brāļa jaunības atmiņas par Gunāra pārgalvību, par to, kā viņš vecākus izglābis no noslīkšanas, par pretestības kustības dalībnieka ceļu cauri diviem ieslodzījumiem.

Sarunu vadīja biedrības Rendas nacionālās pretošanās kustības muzejs valdes loceklis, kino un TV operators Raits Valters, kurš Gunāru iepazinis 1988. gadā, kad viņš atbrīvots no otrā ieslodzījuma: „Tad nevienu no ģimenes vēl nepazinu, bet pazinu Ingrīdu Titavu, kura teica, ka viņu izlaidīs 1. februārī. Es ar kameru gaidīju pie čekas vārtiem, bet čekisti mūs apmuļķoja un viņu aizveda ar taksi uz mājām Lucavsalā.”

UZVĀRDU LATVISKO

L.Astra pastāstīja par viņa ģimeni: „1902. gadā dzimis mans tēvs Larions Astratjevs. Senči no cara Krievijas izraidīti par dumpīgu attieksmi pret tālaika sabiedrisko kārtību. Tas dumpīgais gars acīmredzami no tēva puses ir iemantots. Mana māte Elza Ernestīne Astra dzimusi gadu vēlāk. Viņu kopdzīves laikā esam radušies mēs trīs, un es esmu jaunākais un vienīgais šaisaulē palikušais. Vecākais brālis Harijs pirms septiņiem gadiem varmācīgā kārtā tika nogalināts tepat Kurzemē.

Ja runā par to, kā radies mūsu uzvārds: māte kategoriski uzstāja, ka tēvam viņa uzvārds jāmaina. Pakonsultējoties ar zināmiem valodniekiem, viņi ieteica uzvārdu reducēt uz Astru. Manas mātes 25 gadu vecumā tas tika oficiāli reģistrēts, un kopš tā brīža mēs visi trīs esam Astras.”

VECĀKUS IZGLĀBJ NO NĀVES

L.Astra pastāstīja, kā brālis Gunārs reiz izglābis vecākus: „1909. gadā Rīgā, Lucavsalā, mans vecaistēvs uzbūvēja mā-
ju, kurā mitinājāmies pēc pārcelšanās no Maskavas priekšpilsētas. Kad Gunāram bija 14 gadu, viņam nācās mūsu vecākus glābt no drošas nāves, kad viņi ielūza ledū. Toreiz satiksme ar pilsētas centru nebija tik vienkārša kā tagad. Nācās pa nelielu tiltiņu pāriet uz Torņkalnu, pēc tam līdz Dzelzceļa tiltam. Daudzos gadījumos izmantoja ceļu pāri ledum. Vecāki vienā iešanas reizē agrā pavasarī nebija pienācīgi novērtējuši ledus stiprumu un ielūza. Vispirms māte, tad tēvs glābdams ielūza. Tajā brīdī mēs ar brāli pa logu sekojām līdzi, kā vecāki nāk. Pēkšņi brālis pamanīja, ka vecāki ielūzuši. Paķēra garu kātu un aizskrēja, tā viņus paglābjot no noslīkšanas, uz ledus izvelkot māti un pēc tam tēvu.”

DARĪJA ĒVERĢĒLĪBAS

L.Astra stāstīja, ka brālis bija samērā neatkarīgs un reizēm grūti regulējams cilvēks, kas darījis ēverģēlības: „Viens no smagajiem brīžiem, kas varēja beigties ārkārtīgi slikti, bija tāds: viņš, ziņkāres dzīts, uzrāpās elektrības pārvades apakšstacijas tornī netālu no Lucavsalas, saņēma strāvas triecienu un nogāzās lejā uz akmeņiem. Tur pamatīgi traumēja roku – tā bija drusku deformēta, bet dzīvot un strādāt tas netraucēja. Viņš arī sasita galvu, bet ne pārāk.”

PARTIJĀ STĀTIES ATTEICĀS

G.Astram, kad viņš strādājis rūpnīcā VEF, piedāvāts augsts amats – ne tikai būt par ceha priekšnieku, bet arī iestāties Komunistiskajā partijā. Gunārs atteicies, jo tas bijis laiks, kad viņš izveidojies par neatkarīgi domājošu cilvēku.

L.Astra stāstīja, kāds bijis brālis līdz 1961. gadam, kad notika pirmā tiesas prāva: „Savulaik Gunārs pabeidza elektromehānisko tehnikumu VEF paspārnē. Pēc tam tika norīkots strādāt tajā pašā uzņēmumā. Sāka samērā necilā postenī, bet, tā kā bija apsviedīgs, ar gaišu galvu un labu atmiņu, viņš palēnām tika paaugstināts līdz pat viena VEF ceha priekšnieka vietniekam. Viņa karjera risinājās veiksmīgi. Tika piedāvāti arvien augstāki posteņi, bet, protams, ar vienu nosacījumu – iestāties boļševiku Komunistiskās partijas rindās, bet no tā viņš kategoriski atteicās. Tā karjera iestiga.

Būdams ārkārtīgi zinātkārs, ar labu atmiņu un analītiskām spējām, viņš saprata, ka informācija, ar ko šeit Latvijā tiekam baroti, ir melu pilna. Viņš centās sevi izglītot, apgūstot svešvalodas, lai varētu nonākt pie citiem informācijas avotiem. Gunārs startēja studijās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un vienlaikus strādāja par tehniķi skaņu un gaismas laboratorijā, mācību procesā lietojot tur esošos magnetofonus. Nonākot pie nosacīti īstas informācijas avotiem, centās nodibināt sakarus, mācoties svešvalodas.

Mani vecāki ļoti izvairījās māju izīrēt. Tolaik ielu komiteja sekoja līdzi brīvai apdzīvojamajai platībai un centās to piespēlēt īrniekiem. Gunārs bija iepazinies ar viena kara flotes virsnieka sievu, angļu valodas pasniedzēju. Gunāram to ļoti vajadzēja, un brālis pierunāja māti viņus ielaist mūsu mājās kā īrniekus. Tā sākās angļu valodas privātstudijas.”

AR MOTOCIKLU PIE BRĀĻA UZ KOLONIJU

1961. gadā G.Astra tika apsūdzēts, un slēgtā kara tribunāla sēdē viņu notiesāja uz 15 gadiem, kurus atsēdējis no zvana līdz zvanam. L.Astra piebilda, ka šajā prāvā nav pielaisti pat vecāki.

Viņš atceras, ka Maskavā laiku pa laikam organizētas tautsaimniecības sasniegumu izstādes, kurās dažkārt ieradušies arī ārzemnieki: „Gunārs bija aizbraucis sastapt kādus no ārzemēm iebraukušus ļaudis, bagātināt savas valodas prasmes un padalīties ar informāciju. Viņš iepazinās ar iebraucējiem, uzaicināja ierasties Rīgā, un to viņi arī izdarīja. Tikās vairākas reizes, bet čekas ļaudis iebraucējus regulāri izsekoja, lai ar kādu mērķi viņi nebūtu ieradušies. Protams, arī šīs tikšanās nepagāja garām čekas uzmanībai. Beigās tika safabricēta apsūdzība, un 1961. gadā kara tribunāls brālim pasludināja spriedumu – 15 gadus ieslodzījumā.”

1972. gadā, braucot ar motociklu, Leons centies Krievijā, labošanas darbu kolonijā Mordovijā, viņu apmeklēt: „Jelgavā būdams students, iesaistījos mototūristu kompānijā. Robežas faktiski bija vaļā. Ļoti daudz izbraukājām ar saviem uzlabotajiem motocikliem. Nolēmu apciemot brāli. Brauciens vienā virzienā bija divarpus tūkstoš kilometru. Sagādāju viņam arī pārtiku. Brālis vēstulē bija uzrakstījis, ka vajadzēja satikties ar zināmiem ļaudīm zināmās adresēs. Satiku un cauri Maskavai braucu tālāk.

Tikšanās diemžēl nenotika, neraugoties uz garo distanci. Lieta tāda, ka tieši manas braukšanas laikā nometnē, kurā bija Gunārs, tika pasludināta gripas karantīna. Kad ierados, man paziņoja, ka nekādas tikšanās nebūs – lai mierīgi braucu mājās. Es, protams, nebraucu. Es tur iedibināju sakarus. Izrādās, viens no bijušajiem nometnes darbiniekiem pēc darba gaitu beigām palicis turpat dzīvot. Viņš mani izmitināja pie sevis.

Mans mērķis kontaktu dibināšanai bija līdzi paņemtās lietas kaut kā atdot brālim. Cilvēkam, kas mani izmitināja, tuvs radinieks strādāja par šoferi, un viņam bija tiesības iebraukt nometnē. Iedomājos šīs lietas iedot. Tas izgāzās tāpēc, ka nometnes vadība par maniem centieniem uzzināja. Beigās izdomāju apelēt pie nometnes vadības un braucu 18 kilometrus pa brikšņiem līdz štābam. Kad par savu ceļojumu pastāstīju, nekas tik un tā neiznāca. Mums gan izdevās ar brāli sasaukties pāri sētai 15 vai 20 metru distancē.”

PĒC PIRMĀ IESLODZĪJUMA

„Strādādams VEF, brālis iepazinās ar kultūras dzīves vadītāju Gunu Lembergu un šo dāmu pēc kāda laika apprecēja. Kad čekisti dzīvoklī sāka kratīšanas, Gunai radās grūti atbildams jautājums – viņa bija studējusi jurisprudenci un ieņēma amatus, kas nekādi nesaistījās ar padomju realitāti. Kad Gunārs tika arestēts un aizvests, viņi vēl nebija šķīrušies. Pēc laika šķiršanās tomēr notika. Vēlāk Gunārs sarakstījās ar citu dāmu – tā bija Līvija Vagale. Viņu attiecības kļuva siltas. Kad brālis atgriezās no ieslodzījuma, abi apprecējās. Viņiem piedzima dēls Kristaps, kas diemžēl bija nedziedināmi slims – viņam bija Dauna sindroms. 1976. gadā Gunārs no lēģera atgriezās. 15 gadu bija pagājuši, kad viņu no gūsta palaida vaļā. Viņi ar Līviju pārcēlās uz Lucavsalu vecajā mājā, kas bija teju pamesta. Es tolaik nodarbojos ar zinātni Jelgavā, bet brālis Harijs dzīvoja Ogrē. Gunārs strādāja dažādās vietās: Pārdaugavā bija ražošanas apvienība Straume, kas ražoja sadzīves tehniku, viņš strādāja arī ceļu būves iecirknī. Tā kā mājai blakus bija dārzs, viņi ar Līviju audzēja un pārdeva tulpes.” G.Astram bijis liegts tikties ar politieslodzītajiem, bet to viņš pārkāpis. Pie viņa braukuši dažādu tautību citādi domājošie no visas bijušās Padomju Savienības. „Kopš atgriešanās1976. gadā māja Lucavsalā palēnām tika uzlabota. Ļoti daudzi lēģernieki brauca uz turieni. Arī čekisti noenkurojās Daugavas malā, lai noklausītos.”

LEĢENDĀRAIS PĒDĒJAIS VĀRDS

1983. gadā G.Astra apsūdzēts kopā ar dzejnieku Gunāru Freimani. Togad arestēti vairāki pretestības kustības dalībnieki, to skaitā disidente Lidija Lasmane. L.Astra atceras: „Prāvas parodija tika organizēta Rīgas apgabaltiesas vismazākajā zālē, kāda vien bija atrodama. Acīmredzot tāpēc, lai būtu mazāk apmeklētāju. Gunārs bija kategoriski pret jebkādas informācijas izpaušanu. Viņa atbildes parasti bija: „Es atsakos atbildēt.” Viņš paskaidroja, ka ne par vienu trešo personu nekādā gadījumā informāciju nesniegs. Kas attiecas uz dzejnieku Freimani, ar to bija daudz trakāk. Viņus tiesāja kopā, bet viņš, bezmaz vai raudādams, stāstīja visu un pat vairāk, nekā vajadzēja.”

G.Astras pēdējo vārdu slepeni ar roku rakstījis brālis Leons, Gunāra dzīvesbiedre Līvija ar māsu Ingrīdu Titavu. Juris Ziemelis to ierakstījis, mikrodiktofonu turēdams uz ceļa. G.Astra atzinis, ka uztraukumā viena lapa no viņa runas pazudusi. Vēlāk, kad to pārraidīja Radio Brīvā Eiropa un Amerikas balss, viņa vārdi Latviju satricināja. „Teksts bija tiešām sprāgstošs – kaut kas tāds nebija dzirdēts ne pirms, ne pēc tam.* Viņa runas laikā prokurors Valdis Batarags stāvēja, sarkans pietvīcis, un teica, lai beidz gānīt padomju valdību. Tiesnesis Aivars Krūmiņš prokuroru spiedienam nepadevās un lika Gunāram runu turpināt. Batarags bija pilnīgi pārskaities un uzvedās komiski. Pēdējā runa tika fiksēta – es biju mācījies stenogrāfiju. Teksts īsā laikā nonāca Zviedrijā un pēc tam tālāk pasaulē,” atceras L.Astra.

MŪŽA GALS PIENĀCIS STRAUJI

Labošanas darbu iestādē Permas apgabalā G.Astra izcietis otrā ieslodzījuma lielāko daļu un 1988. gada sākumā atbrīvots. Viņam ieteikts lūgt apžēlošanu, bet viņš atteicies. G.Astra atbrīvots ar PSRS dekrētu par godu padomju sociālistiskajai revolūcijai, pret ko viņš cīnījies. Čekā Rīgā viņš ievests 13. janvārī un 1. februārī atbrīvots. Līvija vienīgā tur tikusi iekšā, kur uzņēmusi G.Astras slaveno fotogrāfiju ar svītraino kreklu un numuru uz krūtīm. Tā slepeni uzņemta ar fotoaparātu Polaroid. „Tas bija bezgala aizkustinoši brāli atkal satikt – tas brīdis tika gaidīts un sagaidīts agrāk, nekā domāts,” atceras L.Astra.

Tā paša 1988. gada marta sākumā, izkāpjot no vilciena Ļeņingradā, G.Astram pēkšņi kļuvis slikti. Sākumā aizvests uz parastu slimnīcu, pēc tam pārvests uz armijas slimnīcu, lai citi netiktu klāt. Brālis Leons uz Ļeņingradu devies tāpēc, lai mēģinātu tikties ar ārstiem un noskaidrotu nāves cēloni: „Mums nekādas ziņas nedeva. Vēlāk izrādījās, ka pārbaude brāļa ķermenī nav iespējama, jo daļa orgānu izpreparēta.” Šie apstākļi radījuši aizdomas, ka G.Astra noindēts.

Mūžībā viņš aizgājis 1988. gada 6. aprīlī, apglabāts 19. aprīlī. „Domāju, ka tās bija lielākās bēres pēckara Latvijā. Ceremonijā piedalījās ap 5000 iedzīvotāju un trīs mācītāji: Modris Plāte, Juris Rubenis un Augusts Ālers. Valsts himnu kapos orķestris spēlēja vairākas reizes,” atceras Leons. G.Astras kaps aizbērts ar rokām.

* Pēdējā vārdā G.Astra padomju varas pārstāvju klātbūtnē atklāti runāja par Latvijas okupāciju, rusifikāciju, vārda brīvības ierobežošanu un citiem procesiem, kurus propaganda noklusēja vai noliedza. Šis teksts izpelnījās plašu ievērību.

(No Nacionālās enciklopēdijas.)

No Gunāra Astras pēdējā vārda tiesā 1983. gada 15. decembrī:

„Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

Tic, ka tauta pieminēs mūžam

Leons Astra muzeja apmeklētājiem teica šādus vārdus:

„Sūtu sveicienus no Daugavas krastiem, kur joprojām atrodas mūsu dzimtas māja un kur pēc diviem ieslodzījumiem atgriezās mans brālis Gunārs. No tautas atmiņas nav dzisis tas trauksmainais laiks, kas iezvanīja Latvijas atmodu un kura aktīvs liecinieks bija mans brālis. Šis dažādo notikumu tik ļoti piesātinātais laiks vēl nav beidzies, kaut Gunāra Astras pravietiski paredzētās izmaiņas ir iestājušās. Joprojām nedrīkstam atslābt un zaudēt modrību, jo interese par mūsu zemi un ne tikai par to nav zudusi un arī nezudīs, kamēr vien Latvijas lielā austrumu kaimiņtauta ļausies būt noziedzīgas kliķes vadīta.

Tās globālteritoriālie tīkojumi minēti arī Gunāra Astras pēdējā runā 1983. gada tiesas sēdes parodijā. Šī runa iezvanīja jau citu laikmetu, kas mūsu apziņā paliks kā pavasara vēstnesis pēc garās, tumšās, pusgadsimtu ilgās okupācijas ziemas, kas ne tikai sagrāva brīvvalsts statusu, bet arī deformēja formālo un tīri cilvēcisko attiecību pamatus. Pravietiski bija viņa vārdi: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

Kā toreiz Latvijas neatkarības idejas nesēji nebaidījās no padomju varas represīvajiem dienestiem, tā Gunārs Astra mūs aicinātu nebaidīties arī tagad. Kaut gan nu dažādi pasaules mēroga saviļņojumi skar arī mūsu zemi, viņš aicinātu mūs katru uzturēt savu dzīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Un lai pusgadsimtu ilgais garīgās un arī materiālās vērtības devalvējošais uzslāņojums gaist un netraucē mūsu valstij atgriezties pie pamatvērtībām, kas noteica tās attīstības ceļu pirms okupācijas. Nezaudēsim cerību, gaišu skatu nākotnē un uzturēsim ideālus, ar kādiem vēl tikai pirms 38 gadiem šajā saulē dzīvoja mans brālis un uz ko viņš aicinātu mūs arī šodien! Es ticu, ka mana tauta mūžam pieminēs viņa īso, bet piesātināto dzīvi, kas upurēta uz Latvijas neatkarības atjaunošanas altāra. Nešaubos, ka šobrīd viņš, kādā citā apziņas līmenī esot, seko mums un ir gandarīts, ka viņa ideāli par mūsu nacionālās neatkarības atjaunošanu ir īstenojušies.”