Ozola spēks īstā dēļu grīdā

„Ideja ražot ozolkoka grīdas dēļus radās, būvējot sev māju. Izskatījām dažādus variantus un sapratām, ka jātaisa pašiem. Tā 2005. gadā no skujkoku zāģmateriālu ražošanas pārgājām uz ozolkoka grīdām,” atceras Kurmāles pagasta uzņēmuma Oakland LV (sākumā Gravas Prim) dibinātājs Uldis Komarovskis.

Līdzīpašniece ir dzīvesbiedre Gunta Edele, kuru daudzi agrāk pazina kā angļu valodas pasniedzēju, tagad zina kā tērpu dizaineri, bet jau pasen viņa iesaistījusies ražotnes darbā. Abi šo uzņēmumu izvadījuši cauri sapņiem un vīzijām, cauri lielajai 2008. gada krīzei līdz relatīvai stabilitātei, ražošanas jaudu un darbinieku skaitu optimizējot.

80% produkcijas tiek eksportēts, tāpēc biznesu ietekmē viss, kas pasaulē notiek, piemēram, Ķīnas lēto ražojumu īpatsvara pieaugums. Tāpēc gaisa pilis viņi neceļ un strādā, cerot uz labāko. SIA Oakland LV ražotā grīda ir Kuldīgas novada domē, restorānos Bangerts un Goldingen Room, vairākos apartamentos, Rīgas restorānos un citviet Latvijā. Strādājot ar vairumtirgotāju, bieži nemaz nav zināms, kur dēļi ieklāti.

SĀK AR UZRĀVIENU

Uldis atceras pirmos gadus: „Vīzija bija grandioza, jo 2005. gadā bija celtniecības bums. Bankas deva kredītus, visi būvējās. Ražotni izveidojām vecā fermā, iepirkām iekārtas, orientējāmies uz Latvijas tirgu. Jaunie materiāli grīdām, piemēram, lamināts, vēl nebija tik populāri, ienāca vinils. Arī ozola izmaksas nebija lielas. Krīze visu mainīja. No pirmo gadu vīzijas piepildījies tas, ka joprojām ražojam, tikai mazāk. Jaunie grīdas klājumi ieņēmuši lielu vietu, jo tie ir viegli kopjami un lēti. Ar Ķīnas ražojumiem Eiropas uzņēmumi nevar konkurēt.

Tomēr ir tādi cilvēki, kuri Āzijas ražojumu negrib un meklē kvalitāti. Tie ir mūsu klienti. Atjaunojot senas ēkas, īpašnieki vēl aizvien meklē ozolu. Ir tādi pasūtītāji, kuri grib grīdu tieši no saviem ozoliem. Mēs varam nodrošināt tehnoloģisko procesu no apaļkoka līdz grīdas dēlim.”

Gunta: „Diemžēl arī jauniešiem ir tendence izvēlēties īslaicīgus materiālus, nevis kvalitāti. Jācer, ka tas mainīsies. Uldim reiz kāds žurnālists jautāja, ar ko ozols labāks par laminātu. Viņš neapjuka un atbildēja, ka nav sastapis nevienu, kurš priecātos par desmit gadus vecu laminātu. Bet ozols ir mūžīgs – pa to var staigāt ar spiciem papēžiem, un tam nekas nekaitē. Jo vecāks, jo labāks. Mums mājās ir 20 gadus veca grīda, kas nav ne par matu sliktāka kā sākumā.”

„VAI NEIEBILDĪSIET?”

Turpina Gunta: „2008. gadā viss apstājās. Sūtījām e-pasta vēstules potenciālajiem partneriem ārzemēs, bet neviens, patiešām neviens neatbildēja. Sāku zvanīt tiem, kuriem biju rakstījusi. Apmēram tā: „Gatavojamies braukt ceļojumā uz Angliju. Vai neiebildīsiet, ja iebrauksim pie jums?”

Pirmais pasūtījums, pilnīgi neticams, tā arī uzradās. Uzņēmējs, kurš atjauno senas mājas, teica: „Sūtiet šurp pilnu kravu!” Kad jautājām, kā būs ar samaksu, viņš atbildēja, ka samaksās pēc kravas saņemšanas. Mēs pēc tikšanās bijām pilnīgi apjukuši – neticējām, ka tā var būt. Varbūt kāds krāpnieks, lai gan šķita turīgs, rādīja savu jahtu. Nakti stresā negulējām, jo riskējām ar visu, kas mums ir. Bijām pieredzējuši arī neveiksmes, mēģinājām sadarboties ar ukraiņiem un cietām zaudējumus. Nolēmām kravu sūtīt, bet ar transporta firmu sarunājām, ka to neizkraus, kamēr nebūs uzrādīts dokuments, ka ir samaksāts. Pēc tam tādu praksi turpinājām, jo tajā laikā nebija zibmaksājumu. Nauda nāca divas dienas, un tas bija pārdzīvojums.

2010. gadā vēl vadīju angļu valodas kursus, man tiešām bija liela slodze, bet Uldis viens vairs netika galā, un sāku iesaistīties. Viņš aicināja pāriet darbā tikai uzņēmumā, bet baidījos, ka finansiāli nevarēsim iztikt. Tikko bijām attapušies no krīzes. Uzrakstījām projektu Lauku atbalsta dienestam (LAD). Es teicu: ja apstiprinās, tad angļu valodu vairs nemācīšu un pilnīgi iesaistīšos uzņēmumā. Apstiprināja, un tā pasniedzējas darbu beidzu. Radās brīvi vakari, sāku gleznot, gāju uz porcelāna privātstundām, sešus gadus mācījos apģērba konstruēšanu un šūšanu un 2020. gadā Mākslas akadēmijā pabeidzu maģistrantūru modes dizaina nodaļā. ”

GAN VEIKSMES, GAN KRĪZES

Uldis: „Pavisam bijuši trīs LAD projekti. Pirmajā reizē nopirkām kokmateriālu kalti un gala apstrādes iekārtu, nākamajā – slīpmašīnu, pēdējā – automātisko šķeldas katlumāju un programmatūru. Arī tagad var teikt, ka ir diezgan dziļa krīze, bet vairs nav tāda milzīga parādu sloga, kāds bija 2008. gadā. Pašreiz izmantojam aptuveni trešdaļu jaudas.

Kovida laiks bija labs – varējām atsperties. Cilvēki dzīvoja pa mājām, bija laiks remontam. Restorāni slēgti, bet valsts maksāja kompensācijas, un varēja veltīt laiku remontam. 2022. gads bija vienīgais, kad noliktava mums bija tukša – viss izpirkts. Varējām izslaucīt visus stūrus. Bet sākās Ukrainas karš. Gada beigās jutām, ka energoresursiem sāk celties cena, viss bremzējās. Tagad vēl karš Tuvajos Austrumos. Visa ekonomika sašūpojusies.”

Gunta: „Ir labi, ka grīdu tirgojam dažādās Eiropas valstīs un neesam atkarīgi no viena pircēja. Mūsu produkcija ir ceļojusi uz Beļģiju, Vāciju, Skandināviju, Igauniju, Lielbritāniju, Spāniju, Šveici. Parasti mūs sameklē, uzklausot ieteikumus no tiem uzņēmējiem, ar kuriem esam strādājuši.” Uldis: „Pagājušajā gadā mūsu dēļi aizgāja uz Islandi. Tur strādā latvietis, kurš nodarbojas ar būvniecību.”

PALIKUŠI RAŽOŠANĀ IESAISTĪTIE

Uldis: „Ražošanas apjoms ir samazinājies pamazām un tam līdzi darbinieku skaits. Tie, kuri strādā, ir vēl no 90. gadiem un savu darbu zina. Var teikt, universālie kareivji, kuri var pieslēgties jebkurā ražošanas posmā no baļķu zāģēšanas līdz rezultātam.

Katlumājā kādreiz bija vajadzīgi četri strādnieki, tagad pats varu pieskatīt datorā vai telefonā. Ieberu šķeldu, kas ir ražošanas atlikumi. Kādreiz bija iekārtu asinātājs, cilvēks, kurš strādā ar šķeldotāju, tagad viss ir ārpakalpojums. Viss optimizēts – palikuši tikai ražošanā iesaistītie: pirms krīzes ap 20, tagad četri. Viens pēc 25 gadiem aizgāja pensijā, bet vēl pievienojas, ja vajag. Meklējam jaunu darbinieku.

Noliktavā ir 2,5 tūkstoši kvadrātmetru gatavās produkcijas. Varētu kādu brīdi nestrādāt, bet strādniekiem darbs jānodrošina. Tāpēc ņemam papildu pasūtījumus. Pašlaik atjaunojam grīdas dēļus izstāžu zālei Arsenāls. Labi būtu tikai taisīt ozola grīdas un neko papildus neņemt.

Nekādos valsts iestāžu konkursos nepiedalos, jo visur ir termiņš, kas „bija jau vakar”. Grīdu licējiem bieži nākas pēdējā brīdī darīt steigā. Nevēlos uzņemties atbildību par nekvalitatīvu darbu.”

JA LABI OZOLAM, LABI ARĪ CILVĒKAM

Uldis turpina: „Tādu firmu, kas strādā ar ozolu, ir maz. Lielās ražotnes ar to nedarbojas, jo tas prasa investīcijas, bet pieprasījums nav liels. Tās ozolu lielākoties līmē finierim virspusē plānā trīs milimetru kārtā. Mums ozols ir 20,5 milimetri. Tas ir koks, kas uz gaisa mitruma maiņu reaģē kā indikators. Tikko gaiss mājā par sausu, parādās šķirbas. Tāds gaisa mitrums, kāds ir optimāls cilvēka veselībai, ir labākais arī ozolam. Ja apkures sezonā gaiss sauss, tas ir kaitīgi gan ozola grīdām, gan cilvēkam. Es iesaku gaisu mitrināt, un viss būs kārtībā. Bet reizē ozolam ir milzīgs spēks. Ja mitrumā piebriest, var pat sienas izspiest. Labāk, ja ir šķirbas. Kaut arī ozola grīda lietota ilgi, tā vienalga ir estētiska un kvalitatīva.

Mums atved apaļkoku, mēs to sazāģējam, liekam kaltē, kur ozols žūst 40–45 dienas, ziemā vēl ilgāk. Salīdzinājumam – priede žūst apmēram nedēļu. No baļķa līdz gatavam materiālam paiet trīs mēneši. Gadā varam uztaisīt četrus ciklus. Pēc tam vēl paiet laiks, kamēr materiāls tiek pārdots.”

NAGLAS MEKLĒ AR DETEKTORU

Uldis: „Pašlaik pie mums ir divsimt gadu veci skujkoku dēļi no Rīgas izstāžu zāles Arsenāls. Tie tiks izmantoti atkārtoti. Mūs atrada cilvēki, kuri atjauno vecas grīdas. Kopā 320 kvadrātmetru – it kā nav daudz, bet dēļi pamatīgi jātīra, uz tiem bija krāsas atliekas un būvgruži. Lai nesabojātu iekārtu, naglas rūpīgi tika sameklētas ar metāla detektoru un izvilktas. Katram dēlim jāiztaisno malas, pēc tam vairākas reizes laiž cauri biezumēvelei. Seni dēļi nekad nav vienādi.” Gunta: „Mēs dēļus eļļojam. Citi izvēlas tonētus. Nostrukturējam tā, lai parādās koka šķiedra, un tad eļļojam.”

ŠĶIRO PĒC GARUMA, BIEZUMA, KVALITĀTES

Uldis: „Parasti strādājam mājās. Es atbildu par ražošanu, Gunta – par pārdošanu. Kvalitāti vērtē garināšanas fāzē. Kad produkcija nāk ārā no gala apstrādes iekārtas, to šķiro. Esam ieviesuši diezgan sarežģītu sistēmu, kurā dēļi tiek dalīti piecās sešās šķirās atkarībā no koka īpašībām, zaru vietām vai krāsas. No šķiras atkarīga cena. Tik rūpīgu šķirošanu prasīja tirgus. Mums labāk, ja būtu divas: ar zariem un bez tiem. Mūsu dēļiem ir trīs garumi, pieci platumi un vēl piecas kvalitātes šķiras – varat iedomāties, kāda dažādība!” Gunta: „Un ik pa laikam kāds pajautā, kāpēc neražojam oša grīdu. Tad vajadzētu vēl vienu noliktavu.”

VISUMS SAKĀRTOS

Uz jautājumu, vai kāds no bērniem šo darbu varētu turpināt, Gunta atbild, ka pagaidām neviens nav izvēlējies ģimenes biznesā iesaistīties. Katram savs profesionālais ceļš, taču nākotnē situācija var mainīties. Uldis piebilst: „Ir cerība, ka tiem, kuriem ir vecas mājas, mūsu produkcija tomēr būs vajadzīga.” Viņš atzīst, ka tuvākajos gados būs jāizlemj, vai uzņēmumu pārņems kāds no bērniem vai arī tas nonāks jaunās rokās. Gunta uz to raugās mierīgi: „Visums parasti pats visu sakārto tā, ka tas notiek pēc labākā scenārija.”