SIF direktore: „Jāatbalsta idejas, kas cilvēkus vieno”

Kad Kurzemes senioru skolas satikās Kuldīgā tāpēc, lai uzzinātu par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) jauno programmu aktīvajiem senioriem, kopā ar kolēģēm te viesojās SIF sekretariāta direktore INESE KALVĀNE. Saruna Kurzemnieka redakcijā – par visdažādākajām fonda pārraudzības tēmām.

Kāds ir jūsu mērķis, braucot uz novadiem un tiekoties arī ar pašvaldību vadītājiem?

Iepazīstinām ar SIF atbalstu. Braucam pie organizācijām novados, lai saprastu, kādu partnerību varam veidot un ko viens no otra sagaidīt. Tas, ka esam Kuldīgā, nav nejauši, jo mums ir jauna programma senioru skolām. Savā ziņā pilotprojekts, kurā atbalstām tās biedrības, kas strādā ar senioriem. Atbalsts paredzēts 25 senioru skolām visos piecos reģionos. Jādara viss, lai tādas skolas rastos vēl tur, kur to nav. Projektus varēs īstenot līdz 2028. gada augusta beigām. Tās būs mācības, kas attīsta digitālās, veselības, finanšu, sociālās un citas prasmes.

Atbalsta veidi ir dažādi.

Pārsvarā ir projektu konkursi, bet sniedzam arī materiālo atbalstu trūcīgajiem un krīzē esošajiem – tie ir pārtikas un higiēnas komplekti, arī bērniem, un siltās maltītes. Kopš 2022. gada atbalstām latviešu valodas mācības Ukrainas iedzīvotājiem. Atbalstām to, lai iedzīvotājiem veidotu izpratni par svarīgiem jautājumiem. Pašlaik mūsu fokusā ir jaunieši. Ir mācības neiecietības mazināšanai, mācības par emocionālo noturību. Strādājam ar darba devējiem, lai veidotu ģimenei draudzīgu un iekļaujošu vidi. Tas vēl ir papildus projektiem, kuros piedalās organizācijas. Mums svarīgi, lai cilvēki mūs satiktu, varētu uzdot jautājumus, uzzināt, kādus labumus no SIF var iegūt.

Kā kurzemniekiem pērn gājis?

No visa SIF projektu budžeta 3,4 miljonus eiro šīs organizācijas atnesušas tieši uz Kurzemi. Tas ir ļoti labs rādītājs, ka te tās ir varošas un darošas.

Pārsvarā ir runa par nevalstiskām organizācijām.

Jā, nevalstiskās organizācijas, kas piedalās projektos. 2025. gadā bijušas sešas programmas, atbalstīts 51 projekts, un to īstenojušas 45 organizācijas, starp tām desmit ir mediju organizācijas, kas piedalās Mediju atbalsta fonda reģionālajā komponentē: laikraksti, televīzijas, radio. Ja salī-
dzinām reģionus, tas ir labs rādītājs, un šādu atbalstu sniedzam gadu no gada, esam stabils partneris, ar kuru gan nevalstiskās, gan mediju organizācijas var droši rēķināties.

Par ukraiņiem. Vai arī par viņiem ar pašvaldību tika runāts?

Jā, runājām, kādu atbalstu piedāvā SIF un kāda ir pašvaldības kompetence. Sadarbojoties ar pašvaldībām, ar izglītības iestādēm, organizējam īpašas sadarbības platformas, kurās var satikties, pārrunāt problēmas, apmainīties pieredzē. Ja vienā pašvaldībā kāda pieeja labi strādā, to var izmantot arī citi. Vai gluži otrādi, ja ir problēma, ar ko saskaras vairākās vietās un kurai vajadzīgs nacionāla līmeņa risinājums.

Atbalsts ukraiņiem Latvijā ir vairākos veidos.

Ukrainas iedzīvotājiem no SIF palīdzam trijos galvenajos veidos. Pirmām kārtām tās ir valsts valodas mācības. Kopš pagājušā gada nodrošinām arī bērniem. Lai skolā viņi mācītos latviešu valodā, ir svarīgi saprast valodu. Šogad iespēja mācīties latviešu valodu ir 3000 cilvēkiem.

Mums ir atbalsts arī organizācijām, kas strādā ar Ukrainas iedzīvotājiem, un arī paši rīkojam integrācijas kursus – stāstām, kā tad ir dzīvot un strādāt Latvijā.

Tātad divi virzieni ir valoda un tas, kā Latvijā dzīvot. Trešais ir SIF struktūrvienība – vienas pieturas aģentūra, kuras filiāle Kurzemē ir Liepājā. Ar to visā reģionā sniedzam atbalstu trešo valstu iedzīvotājiem, kuri Latvijā dzīvo un strādā legāli. 60% ir Ukrainas iedzīvotāji.

Ko mēs darām? Palīdzam sadarbībā ar pašvaldībām, ja vajag, atrisināt mājokļa, izglītības un nodarbinātības jautājumus. Nodrošinām tulkojumus, kas vajadzīgi pēc ierašanās Latvijā, reizēm arī pēc tam, kad cilvēki pie mums saņēmuši rehabilitāciju un vajag iztulkot dokumentāciju. Psihologa atbalstu īpaši izmanto šeit no kara atbēgušie cilvēki. Kurzemē to koordinē vienas pieturas aģentūra Liepājas filiālē.

Cik cilvēku Liepājā strādā?

Liepājā ir divi, bet strādā ar visu Kurzemi. Tulkošanu administrējam centralizēti, bet tuvākais punkts ir Liepājā. Kolēģi brauc arī uz citiem novadiem, ja vajag, un daudz dara elektroniski. Bieži vien ar klientu nav jātiekas. Ja cilvēkam vajadzīgs padoms, pietiek ar attālinātu vai telefonisku konsultāciju, un tad tiek saņemti dokumenti. Vēl viena aģentūras filiāle ir Daugavpilī.

Ukraiņu bērni mācās arī Kuldīgas skolās. Kā viņi pie valodas mācībām tiek?

Konkursā piedalās tās izglītības iestādes, kas šo pakalpojumu sniedz. Var būt gan privātas, gan publiskas. Tās ir kā tālākizglītības programmas. Izglītības iestādei vai varbūt SIA jāpiedalās projektu konkursā un jāapsola mācības pēc tām mūsu prasībām, kuras šogad pedagogiem esam padarījuši stingrākas, prasot vairāk gan kvalitāti, gan lielāku mācību stundu skaitu.

Arī no pieaugušajiem prasām lielāku atbildību. Jāparaksta līgums, pēc mācībām diezgan īsā laikā jākārto valsts valodas apguves līmeņa eksāmens. Ja gribi mācīties par brīvu un valsts to nodrošina, tad jāuzņemas zināmas saistības pret valsti.

Mēs arī sekojam, lai cilvēki šīs mācības vieglprātīgi nepamestu, sakot: „Tagad negribu, man nesanāca, nebija laika, pārdomāju, vēlreiz to pašu mācīšos citur.” Mēs uz to skatāmies stingri, jo mācības simtprocentīgi finansē valsts budžets.

Jūs teicāt, ka ap 60% ir ukraiņi. Kādas vēl tautības?

Ļoti dažādas. Ir citi trešo valstu iedzīvotāji. Uzbeki, tadžiki, arī afgāņi, somālieši un citi. Statistiskais portrets gadu no gada pamainās. Ir tādi klienti, kas nāk uz vienas pieturas aģentūru, un arī patvēruma meklētāji no izmitināšanas centriem Muceniekos un Liepnā. Tur strādājam ar katru, nodrošinot sociālā darbinieka un sociālā mentora atbalstu, lai palīdzētu ar to, kas skar izglītību, darbu, mājokli un ir būtiski sociāli ekonomiskajai iekļaušanai.

Svarīgs arī skaidrojošais, izpratni veicinošais darbs ar sabiedrību. Nereti baidāmies vai dusmojamies par to, ko nezinām vai nesaprotam. Un ar tiem, kas uz dzīvi Latvijā ieradušies no trešajām valstīm un ar labiem nodomiem strādāt vai mācīties, reizēm saprasties nemaz nav viegli. Bet daudzi baidās un uzreiz nosoda: „Viņi ir citādāki. Viņi nav tādi kā mēs.”

Jā, tas latviešiem raksturīgi, ka svešādo nepieņemam.

Tādēļ ir svarīgi vismaz gribēt par šiem cilvēkiem uzzināt un censties saprast. Tāpēc organizējam mācības un vebinārus arī par kultūras atšķirībām.

Iesakām sekot līdzi SIF kontiem sociālajos medijos, piemēram, feisbukā, jo tā var pieteikties mācībām. Reizēm braucam tikties, ja mūs uzaicina, un, jā, par šīm tēmām noteikti runājam. Ar jauniešiem, jāatzīst, šīs sarunas ir vieglākas. Viņi ir daudz, daudz atvērtāki, kaut gan arī jauniešu neiecietības rādītāji ir lieli un aizspriedumi pastāv. Mūsu aicinājums ir uzzināt vairāk, censties izprast. Savukārt tiem, kas atbraukuši te dzīvot, protams, ir jāstrādā vai jāmācās, jāapgūst latviešu valoda, tajā jārunā, latviešu kultūra un vērtības jāciena.

Saliedētība ir viens no jūsu fonda uzdevumiem. Diemžēl kopš kovida sabiedrība sašķēlās. Un, kad Rīgā martā bija lielais islāma piekritēju pasākums, sociālie mediji bija pilni ar naidīgiem komentāriem. Ko valsts, ko SIF, ko sabiedrība var darīt, ja mūsu ticībai un dzīvesstilam viņi tomēr ir sveši? Un ļoti viesmīlīgi esam viņus Latvijā ielaiduši. Kādu redzat attīstības scenāriju, un kādi būtu pareizie soļi?

Tas ir komunikācijas un saprašanās jautājums. Un tur ir divas puses. Būtu pavisam nepareizi vienai pusei no otras tikai gaidīt. Iespējas ir abām – gan attiecībā uz tiesībām, gan pienākumiem.

Sabiedrības integrācijas fonds ir īstā iestāde, kas var palīdzēt skaidrojot, veicinot izpratni.

Kā? Valodas un kultūras mācības, diskusijas, atbalsts nevalstiskajām organizācijām, kas mērķēti, individuāli strādā ar cilvēkiem no citām zemēm. Aizspriedumi diemžēl ir, runājot arī par Ukrainas iedzīvotājiem.

Nevalstiskās organizācijas piedalās projektu konkursos, un mēs sniedzam finansiālu atbalstu aktivitātēm, kas uz šo mērķi vērstas: psiholoģiskais atbalsts, programmas, lekcijas klātienē un neklātienē. Skaidrojam, mācām, dodam iespēju runāt latviski, saprast Latviju un mūsu tradīcijas, palīdzam atrast mājokli, izglītības iestādes. Tas viss mērķa grupai ir bez maksas.

No otras puses, tie, kas pie mums atnāk, mēs gribētu cerēt, ir ar labiem nodomiem. Būtiski, ka jaunpienācēji ievēro mūsu paražas, kultūru, likumus, mācās valodu, cenšas runāt latviski, paši sevi nodrošina finansiāli. Bet viņiem ir arī iespēja skaidrot savu kultūru un praksē demonstrēt, ka viņi ir labi cilvēki ar labiem nodomiem.

Mēs arī mērām sabiedrības nostāju un saliedētības rādītājus. Diemžēl saliedēšanās un iecietības rādītāji valstī neuzlabojas, un mēs vispirms rādām uz otru. Mūsu aicinājums – neatbrīvojot otru no pienākuma, padomāt, ko varu darīt es, kā es varu otru saprast.

Redzam no mūsu pētījumiem, ka sabiedrība ir gatava un pieņem to dažādo kā vienu cilvēku, proti, ir gatava pieņemt kaimiņu, tuvāko lokā kā draugu.

Un atšķirības var būt visdažādākās: pēc tautības, rases, reliģijas, dzimuma. Bet – kamēr tas ir viens cilvēks, esam gatavi izprast, pieņemt, un mums tas ir interesanti. Taču, tikko tā jau ir grupa, rodas norobežošanās, ir tendence veidot burbuļus. Tad visu laiku gribam viens ar otru cīnīties. Svarīgi, lai cilvēki būtu aktīvi, lai interesētos, lai galu galā runātu par savām problēmām, nevis dusmotos. Reti kurš var uzminēt, kas ar tevi notiek, ja tu nerunā.

Pēc saliedētības mērījumiem iedodam fokusu savam NVO fonda projektu konkursam, jo tieši nevalstiskās organizācijas var būt ļoti noderīgi partneri, risinot tās problēmas, ko izgaismojam. Esam sapratuši arī to, ka skaidrojošais darbs jāveicina mums pašiem, jo nezināšana vairo neizpratni un aizspriedumus.

Tādēļ ļoti svarīgs ir atbalsts medijiem, arī reģionālajiem. Lai var likt kvalitatīvu informāciju iepretim tiem burbuļiem, kādi radīti sociālajos medijos.

Labu žurnālistiku – lai cilvēki paši var spriest. Bet, redziet, ir daudz vieglāk sociālajā medijā atvērt trīs vai – vēl labāk – divu teikumu garu ierakstu nekā meklēt laikrakstu, kaut tas ir arī digitāls, izlasīt rakstu un domāt. Tāpēc SIF ir ieinteresēts kvalitatīvā žurnālistikā dažādās mediju platformās, lai cilvēkiem būtu pieeja šādam saturam. Mediju atbalsta fondā to arī darām.

Neapšaubāmi ir svarīgi runāt arī ar valsts institūcijām par skaidru stratēģiju un pieeju migrācijai. Valstī jābūt skaidrai politikai, ko darām, ko nedarām un kā vārdā darām.

Latvijā vajadzīgi cilvēki, lai mēs varētu darbināt tautsaimniecību, bet arī nodrošināt sociālās saistības pret iedzīvotājiem.

SIF viens pats visu neatrisinās, bet svarīgi, ka mēs apzināmies problēmas un bez aizspriedumiem piedāvājam informāciju, lai cilvēki paši lasītu un kritiski domātu.

Nu, tas visbēdīgākais laikam ir tas, ka tehnoloģijas tik ļoti ļauj manipulēt ar cilvēku prātu. Man gribētos aicināt attīstīt kritisko domāšanu – nepieņemt visu par patiesību, pārbaudīt. Un te ļoti lielu nozīmi saredzu arī reģionālajos medijos – jebkurā medijā jābūt dažādiem viedokļiem. Par visu, arī par SIF.

SIF tiek arī kritizēts, un vienubrīd, šķiet, Zaļo un Zemnieku savienība fonda lietderību apšaubīja, to dara arī politikā ienākušais režisors Alvis Hermanis.

Jā, un, kad man tika jautāts, kāda būs mūsu komunikācijas stratēģija vai taktika, kā rīkosimies, varbūt piebremzēsim, teicu, ka neko nepiebremzēsim – mums doti skaidri uzdevumi gan nacionālā, gan Eiropas līmenī, un tos mēs pildām. Kā esam savus uzdevumus atbildīgi pildījuši, tā turpināsim.

Vēl par saliedētību – sāksim ar cieņu, tad tiksim arī līdz saliedētībai. Ar savstarpēju cieņu vai vismaz pieklājību mēs varētu sākt izturēties viens pret otru. Ļaut cilvēkam izteikties. Uzklausīt viņu. Kaut arī viņš runā to, kas man vai manai organizācijai, kolēģiem nav pieņemams, dot viņam iespēju pateikt un tad piedāvāt savu viedokli.

Jums ir programmas par ģimenēm draudzīgu vidi, par emocionālās noturības stiprināšanu.

Darba devējus mudinām būt ģimenēm draudzīgiem, palīdzam šo vidi veidot un atbalstām nevalstisko sektoru, kas ir galvenais partneris, jo darbojas uz vietas, problēmas izprot vislabāk.

Tas ir Eiropas Sociālā fonda Plus projekts līdz 2029. gadam, kas mums ļauj finansiāli atbalstīt daudzbērnu ģimenes, arī tās, kas audzina bērnu ar invaliditāti, plānojam atbalstīt jaunās ģimenes. Izglītojam darba devējus, lai viņi veidotu ģimenei draudzīgu darbavietu. Darba devēji var piedalīties grantu konkursā un iegūt līdz 4000 eiro. Mēs atbalstām nevalstiskās organizācijas, kas pārstāv ģimenes, dodam iespēju organizēt Mātes un Tēva dienu.

SIF darbībai ir nauda no Eiropas fonda un no valsts budžeta. Respektīvi, vai valsts budžets jums tiek piešķirts mērķēti un Eiropas struktūrfondu naudai jūs paši rakstāt projektus, lai iegūtu naudu programmām?

Zināmā mērā tā var teikt, bet tādi atvērtie konkursi, kuros mēs varētu pieteikties struktūrfondiem, nav lieli, un, jau plānojot nākamos Eiropas fondu konkursus, mūs iezīmē kā saņēmējus. Pēc šiem nosacījumiem gatavojam projektu iesniegumus. Nav tā, ka mēs to izcīnām konkurences cīņā. Tas ir ieplānots un sadalīts.

Mūsu gada budžets ir nedaudz virs 32 miljoniem, un desmit miljoni ir no valsts budžeta. No struktūrfondiem tātad 22 miljoni, un lielākā daļa, ap 70% procentiem, ir atbalsts trūcīgajām un krīzē nonākušajām personām. Tie ir atbalsta komplekti, bezmaksas maltītes. Pārējais fondu finansējums sadalās. Ir četri miljoni sociālo pakalpojumu inovācijām, nepilni divi miljoni ģimeņu projektam un senioru skolām. Saskaņā ar valdības lēmumu nodrošinām arī Sociālo inovāciju kompetences centru. Un, protams, tiekam rūpīgi uzraudzīti, tai skaitā tiek skatīts, lai mums nebūtu lieku administratīvu izdevumu.

Bet no tiem desmit valsts budžeta miljoniem pieci ir Mediju atbalsta fondam, 2,5 – Nevalstisko organizāciju fondam. Vēl ir finansējums, lai mēs administrētu apliecību Goda ģimene un dažādības veicināšanas projektus un aktivitātes. Uzturēšanas budžets pašam fondam ir 600 tūkstoši vēl bez tās uzturēšanas naudas, kas ir visās programmās.

Kas ir Sociālo inovāciju kompetences centrs? Ko tas nozīmē?

Mums ir divi projekti. Viens ir sociālo inovāciju jomā (projektu iesniegšana tūlīt beidzas), un būs 24 projekti, reģionāli un arī nacionāli, kuros atbalstām inovatīvus sociālos pakalpojumus. Tos ievieš gan nevalstiskais sektors, gan publiskais.

Vai tā ir dažāda palīdzība?

Jā, piemēram, Latvijas Samariešu apvienībai ir īpaši transportlīdzekļi, kas aprūpē cilvēkus tālākās vietās. Bet jābūt kaut kam jaunam – nevar piedāvāt ko tādu, kas jau izmantots. Tur iekļauta paliatīvā aprūpe, atbalsts vecākiem, kas zaudējuši bērnu, un citi pakalpojumi.

Otrs projekts, kurā esam konkursā ieguvuši finansējumu, ir Sociālo inovāciju kompetences centrs. Tajā esam konsorcijā ar piecām citām valstīm, vadošais partneris ir no Austrijas. Tā ir platforma, kurā var satikties, apmainīties pieredzē, uzzināt no citām valstīm ko jaunu. Mēs esam aktualizējuši un arī sarunu festivālā Lampa iesim ar diskusiju par demences problemātiku. Centīsimies par to runāt ne tikai kā par problēmu, bet arī par to, kā radīt jaunas iespējas. Sadarbosimies ar augstskolām, ar praktiķiem.

Sociālo inovāciju kompetences centrs ir arī iespēja izstāstīt, kas nozarē jauns un varētu būt interesants citai nozarei. Piemēram, E-veselība, kas jālieto visiem neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu digitālā pratība. Un, ja nav, kas palīdz ar to tikt galā, ko darīt? Arī šādam mērķim ir šis centrs. Tas ir tāds, es gribētu teikt, Eiropā jauns virziens.

Nacionālais koordinators sociālajā jomā, protams, ir Labklājības ministrija, bet inovāciju projekti, kas var attīstīt ko jaunu, efektīvāku, ir uzticēti mums. SIF īsteno vairāku resoru politiku.

Mūsu padomē ir pārstāvji no piecām ministrijām: Labklājības, Izglītības, Kultūras, Tieslietu un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības.

Vēl ir Ministru prezidenta pārstāvis, četri nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuri izvēlēti konkursā.

Mūsdienās nekas vairs nenotiek ļoti vertikāli, tāpēc runājam par kompetences centriem, par sadarbības platformām. Viss notiek sadarbībā – viens pats jau īsti neko vairs nevar izdarīt. Jāsadarbojas.