Treniņu rūdījums – olimpiskā bronza, Eiropas sudrabs

Ventspilnieks ROBERTS KRŪZBERGS februārī Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs šorttrekā 1500 metros izcīnījis bronzas medaļu, bet pirms tam Eiropas čempionātā janvārī Nīderlandē šajā distancē ieguvis sudrabu. Nesen viņš ciemojās mūspusē.

„Roberts piepildīja manu sapni”

Sportista pirmais treneris Māris Birzulis, kurš tagad ir pedagogs Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, saka: „Esmu sasniedzis dzīves mērķi. Kad sāku strādāt par treneri, pirmajā dienā – 1979. gada 8. oktobrī – sev nosolījos, ka jāstrādā, jādzīvo un jādomā tā, lai Latvijai izaudzinātu vismaz vienu olimpisko spēļu medaļnieku. Roberts manu sapni ir piepildījis. Jūtos viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, jo nav nekā labāka, kā savus sapņus piepildīt.”

Nesen R.Krūzbergs viesojās pie M.Birzuļa skolā Pelčos, un abi ar audzēkņiem runāja par šorttreku, treniņiem un sacensībām. Treneris atcerējās, ka savulaik arī Roberta brālis Kārlis no Pasaules jaunatnes olimpiādes Norvēģijā atvedis Latvijai medaļu.

STABILI PAMATI

Tikšanos atklāja M.Birzulis: „Roberts bija viens no tiem audzēkņiem, kurš visvairāk klausīja, tāpēc arī sasniedza savu mērķi – olimpisko medaļu.”

R.Krūzbergs, kurš ar šorttreku nodarbojas 20 gadus, par treneri savukārt teica: „Māris Birzulis bija viens no tiem, kas mani uz treniņiem pasauca. Jāsaka paldies, jo šajā sporta veidā esmu joprojām. Paldies arī par to, ka ielikti ļoti stabili pamati, lai gan pēc 8. klases no Ventspils aizgāju trenēties Jelgavā, kur tajā laikā izveidojās izlases centrs.”

Sportists stāstīja, ka ziemas olimpiskās spēles Kortīnā viņam ir otrās: „Bija divi A fināli. Pirmajā distancē (1000 m – red.) paliku 5. vietā, otrajā distancē (1500 m – red.) ar daļēju saišu plīsumu apņēmos tomēr startēt un tajā izcīnīju bronzas medaļu. Tātad viss ir iespējams. Visiem iesaku izvirzīt sev mērķi un uz to arī iet.”

GĀJA LĪDZI BRĀLIM

R.Krūzbergs: „Man patika slidot. Tolaik vēl negāju pamatskolā, bet gāju līdzi brālim uz publisko slidotavu, Māris pienāca un jautāja, vai negribam nākt uz treniņiem.” M.Birzulis: „Kāpēc piegāju? Labi pazīstu viņu opapu un reiz jautāju, ko tur dara. Viņš atbildēja, ka te slidojot mazdēli. Opis abus pie manis atveda.”

R.Krūzbergs: „Sākumā gāju brālim līdzi. Pēc tam arī pats sāku trenēties. Nebija viegli. Reizēm treniņi divreiz dienā, bet līdz ar to nebija laika nodarboties ar muļķībām. Jātrenējas, jāklausa treneris. Māris ir tāds nedaudz skarbais treneris, bet tas, ko saka, ir domāts tāpēc, lai audzēkņi kļūtu labāki. Es domāju, ka treneris mums bija ļoti labs, līderis, un arī komanda veidojās laba. Diemžēl pārējie šajā sporta veidā nenoturējās.”

TALANTS UN TELEFONATKARĪBA

M.Birzulis: „Kāpēc nenoturējās? Viens bija atkarīgs no telefona – visu laiku tajā skatījās, un tas karjeru arī sabojāja. Vēl azartspēles spēlēja. Citam koncentrēties neļāva citi izpriecu veidi. Sportā naudu nekad nevar likt pirmajā vietā. Tas, kurš sāk domāt, kā nopelnīt, neko lielu nesasniedz.”

R.Krūzbergs atskatījās uz to, kā treniņi pie M.Birzuļa sākušies: „Vispirms ir iesildīšanās. Ja muskuļi nebūs silti un saites izvingrinātas, ir liels traumu risks. Parasti iesildīšanās ir līdz stundai. Pēc tās pārģērbties un doties ārā stumt 30 kilogramu smagus matračus. Tie jāizmet 15 minūšu laikā, plus vēl jāpaspēj apģērbties. Tas nozīmē, ka laika apkārt skatīties nav – viss jādara ātri un veikli. Pēc matračiem ir ledus treniņš līdz pusotrai stundai. Pēc tam atkal viss jāvāc nost.”

Jelgavā Roberts Latvijas izlasē trenējies divus gadus, bet pēc tam tā izjukusi, un viņš atgriezies Ventspilī. „Nācās pieņemt lēmumu trenēties ārzemēs. Izlases treneris bija brits Stjuarts Horspūls. Viņš nonāca Vācijā, kur strādāja kā galvenais treneris, un aicināja arī mani. Tajā laikā arī Polijas komanda, kurā bija diezgan jauni atlēti, pievienojās Vācijas komandai, un tā nometņu veidā notrenējāmies diezgan ilgu laiku. Tad poļiem parādījās daudzi dalībnieki junioru vecumā, un viņi izdomāja, ka veidos savu komandu un ar Vāciju vairs nestrādās. Man bija jāizvēlas: vai eju uz jaunu vecuma komandu vai palieku ar Vācijas sportistiem. Izvēlējos Polijas komandu. Nedaudz noriskēju, jo zināju, ka Polijā izlases treneris būs franču speciālists Gregorijs Durāns, kurš Krievijā strādājis kā slidu meistars un trenera asistents, un Urzula Kaminska, kas arī strādājusi Krievijā.”

REZULTĀTU TABLO

R.Krūzbergs: „Ja ir labi līderi, un mums tie bija izlases treneri, tad arī komanda pavelkas līdzi un izveidojas laba.

Es veidoju prezentāciju par sevi ar piecu gadu rezultātu tablo – katru gadu tie kāpj. Šī sezona bija vislabākā.

Tas īstenībā ir ilgs un sarežģīts process, jo čempionāti man līdz šim nebija izdevušies, bija diezgan daudz neveiksmju, traumu. Bet es nenokāru galvu un devos izaicinājumam pretī.

Aizbraucis uz olimpiādi, zināju, ka bāze jau ielikta, tagad tikai jānostartē. Es sevi garīgi labi sagatavoju, uzturējos ar tiem, ar kuriem jutos droši. Pēc pirmās distances piegāju pie Gregorija Durāna un teicu, ka paveikts labs darbs, bet viņš mani pārtrauca un sacīja: „Nekas vēl nav pabeigts, un mums priekšā vēl viena distance, kur tev jāizcīna medaļa.”

1500 metru man nav tā stiprākā distance. Biju dabūjis dažus kilogramus nost – Eiropas čempionātā bija 86,5 kg, bet olimpiādē 81 kg –, līdz ar to garās distances slidot vieglāk. Pēc Eiropas čempionāta nebiju vēl startējis, nevarēju sevi iztestēt – vienkārši sev jātic. Katru skrējienu uzskatīju kā A finālu un zināju: kad A finālā tikšu, tur iešu uz visiem 110%. Ceru, ka arī nākamajās olimpiskajās spēlēs izdosies sevi labi parādīt.”

SKRĒJIENS JĀPABEIDZ

R.Krūzbergs dalījās atmiņās arī par sacensībām Polijā junioru vecumā: „Man sanāca uz ledus nokrist, un ļoti stipri sasitu elkoni. Ļoti sāpēja. Māris no borta man uzkliedza: „Tev jāslido – jāpabeidz skrējiens!” Caur asarām pabeidzu. Tas iemāca būt stipram. Ar roku jau nav jāslido – ar kājām. Pēc tam izrādījās, ka ir lūzums. Bet nekas nebeidzās, jo turpināju trenēties.” M.Birzulis: „Finišs jāsasniedz vienmēr, lai cik nebūtu grūti. Tur tā filozofija.”

„Slava ir mazsvarīga – daru to, kas man patīk”

Šorttrekā visu izšķir sekundes simtdaļas, un Latvijas pārstāvis Roberts Krūzbergs pēdējās sezonās pierādījis, ka pieder šī sporta veida elitei.

Kurzemniekam viņš stāsta par olimpiskajiem startiem, motivāciju tad, kad rezultāts zūd, un to, kāpēc profesionālais sports ir viena no garlaicīgākajām, bet arī aizraujošākajām nodarbēm pasaulē.

Ja atskatāmies uz olimpiskajām spēlēm un laiku uzreiz pēc sacensībām, kas palicis atmiņā kā visinteresantākais vai emocionālākais mirklis?

Emocionālākais brīdis bija uzreiz pēc finiša. Tajā sekundē, kad šķērso līniju, viss milzīgais spiediens un emociju kamols vienkārši uzgāžas virsū. Tu redzi cilvēkus, kas tev vistuvākie, un izjūtas nav aprakstāmas. Pat mani treneri bija pilnīgi līdz asarām! Tas man liels aizkustinājums. Pēc dabas esmu introverts, un man grūti nākas emocijas parādīt publiski. Bet es esmu tas, kurš iet un izdara savu darbu. Kad galvenais uzdevums izpildīts, tad jau iestājas atvieglojums. Priecāties pēc tam var visi, un, ja es ar savu paveikto varu iepriecināt vēl citus, tas ir lieliski.

Ko tev nozīmē olimpiskajās spēlēs pārstāvēt Latviju?

Es neteiktu, ka no svara būtu tas, kuru valsti pārstāvu. Braucu uz augstākā līmeņa sacensībām ar mērķi uzrādīt augstākus rezultātus. Vienalga, vai pārstāvi Latviju vai citu valsti, es kā šīs valsts sportists cenšos sasniegt maksimālo rezultātu, kādu vien spēju.

Mēs esam diezgan maza valsts uz lielvalstu fona. Ja nemaldos, šī ir tikai divpadsmitā medaļa, ko Latvija ziemas sporta veidos vispār izcīnījusi. Tas vien dod to lielisko sajūtu, ka neiespējamais tomēr izpildīts. No tāda skatpunkta raugoties, emocijas, protams, ir daudz labākas, ja pārstāvi mazu valsti. Kad atbraucu mājās uz Latviju un redzu lielo cilvēku skaitu, kas par mani fanojuši, sajūtas ir ļoti foršas.

Šorttrekā panākumi mijas ar kritumiem. Ja slidojums neatbilst rezultātam, kādu no sevis gaidi, kā atrodi spēku darboties tālāk un labot kļūdas, kas uz ledus pieļautas?

2023.–2024. gada sezonā man nebija nevienas medaļas. Tā bija pirmā tukšā sezona pēc divām labām. Savā ziņā tas nedaudz iedragā. Eju cauri sacensībām un saprotu: vienas nesanāk, otras nesanāk, trešajās atkal kaut kas nav, kā vajag… Tad vairs nedomā par konkrēto sezonu, bet sāc domāt, kas nesanāca un ko gribi uzlabot.

Man secinājums bija viens – jāpieliek treniņos, vajadzīgs lielāks darba apjoms. Kad aizgāju uz Poliju, pirmās divas sezonas bija ļoti smagas. Milzīgs darbs jāpavada riteņbraukšanas treniņos. Bet trešajā sezonā, kad sagatavojāmies, vasaras posms nez kāpēc izvērtās vieglāks – vismaz tā likās.

Mūsu komandā daļa sportistu var izturēt smagos treniņus uz ledus, ko ir sagatavojis treneris Gregs, un viņi vēl taisa kaut ko papildus paši. Bet citi pat pamata programmu nespēj izpildīt līdz galam. Viņi iet uz treniņiem un cīnās. Es vienmēr esmu varējis visu programmu izdarīt līdz galam.

Bet, ja atgriežamies pie tā, kā saglabāt motivāciju, tad jāsaka – man tā nāk diezgan dabiski. Man tā nav no kāda jāprasa vai jāmeklē ārpusē. Slava man ir diezgan mazsvarīga. Es vienkārši daru to, kas man patīk. Un, ja pie tā visa vēl iznāk izcīnīt kādas medaļas, tad papildu motivācija nav speciāli jāmeklē. Es redzu, ka, neskatoties uz bedrēm, mani rezultāti uzlabojas. Katru gadu labāk saprotu, ko vajag pielabot, ko neesmu izpildījis pagājušajā sezonā un kā nākt iekšā jaunajā sezonā, lai akcentētu konkrēto vajadzību un ietu uz priekšu ar jaunām lietām.

Pēc dzirdētā ir skaidrs, ka gribasspēks un disciplīna tevi raksturo visprecīzāk. Bet kādas īpašības vēl vajag augsta līmeņa šorttrekistam, un kuras piemīt pašam?

Es domāju, ka jābūt labam dienas režīmam, kurā atkal iesaistās tā pati disciplīna. Augstākajā līmenī profesionālo sportu savā ziņā var nosaukt pat par garlaicīgu. Kāpēc? Tāpēc, ka katru dienu celies un dari faktiski vienu un to pašu. Šad tad treniņi pēc satura atšķiras, bet bieži ir tā, ka viena nedēļa ir pilnīgi līdzīga nākamajai vai aiznākamajai.

Kas vēl no tādām svarīgām īpašībām? Domāju, tā ir nostāja, kā tu uz treniņiem nāc. Kā teicu bērniem: ja tu nāc ar domu „Ai, šodien jau nekas neiznāks”, tad arī nekas neiznāks. Trenējoties kopā ar poļiem, citreiz treniņi ir tik ļoti smagi, ka fiziski eju uz visiem simts procentiem un pēkšņi pieķeru sevi pie domas, ka ķermenis sāk padoties. Tad jāmēģina galvu atkal saslēgt kopā ar ķermeni. Tāpēc domāju – mentālais darbs sportā ir svarīgs. Tā iemesla dēļ Polijas izlasē tagad strādā sporta psihologs. Bet, ja runājam par pašu labāko komandu pasaulē, kurā sportistam ir absolūti viss no ideāla materiāli tehniskā nodrošinājuma līdz personālam, tad tā ir Nīderlande.

Kurš bijis pats emocionālākais starts, ko atcerēsies vienmēr?

Lai cik tas dīvaini kādam neliktos pēc olimpiskajām spēlēm, visemocionālākais bijis Pasaules kausa izcīņas posms Monreālā, Kanādā, kurā izcīnīju savu pirmo medaļu pieaugušo konkurencē. Šī pirmā uzreiz bija zelta! No junioru un bērnu vecuma mājās ir daudz apbalvojumu – droši vien vairāk par simt medaļām, bet šī bija pilnīgi cita līmeņa. Savā laikā pasaules junioru čempionātos tā arī nesanāca izcīnīt godalgas. Bet tā bija pirmā reize, kad, skrienot kopā ar pasaules eliti, izcīnīju medaļu. Turklāt finišēju tā, ka biju gandrīz par veselu virāžu priekšā visiem pārējiem pasaules klases sportistiem.

Tā bija pirmā sezona, kad sāku trenēties kopā ar Polijas izlasi. Tāpēc emociju ziņā šī zelta medaļa noteikti bija kas tāds, ko grūti atkārtot. Tā pagaidām ir mana vienīgā zelta medaļa Pasaules kausa individuālajās distancēs. Nu, cerams, ne pēdējā.

Kāds ir treniņu režīms pašreiz un ikdiena starp sezonām? Vai ir izdevies arī pilnvērtīgi atpūsties?

Faktiski iznāca atpūsties tikai pašā sākumā uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm. Un arī tikai nedaudz vairāk par vienu nedēļu. 14. februārī beidzās olimpiskās sacensības, un līdz kādam 22. datumam iznāca atpūsties. Pirmais mēnesis pēc lielā starta bija tāds kā intensīvs vingrošanas un rehabilitācijas posms. Tūlīt sāksies jaunā gatavošanās. Tad jau būšu prom – visticamāk, atkal došos uz Poliju un turpināšu strādāt kopā ar šo izlasi.

Šobrīd kustos starp Rīgu un Ventspili. Kad esmu Ventspilī, regulāri eju uz svaru zāli. Vakar iznāca pusotru stundu nomīt uz velotrenažiera. Man mājās ir savs trenažieris – paldies Ventspilij par atbalstu, ka varēju šo ekipējumu iegādāties. Pasīvas atpūtas dīvānā man nav (smejas). Parasti pēc sezonas kādu laiku var neko nedarīt un nedaudz atvilkt elpu. Bet tādēļ, ka man ir trauma labajā celī un, kā procedūrās izrādījās, iekaisums sācies arī kreisajā, ir jākustas – visu laiku jāvingro. Ja nevingros, labāk nekļūs.

Runājot par nākamo sezonu, galvenie akcenti būs Eiropas un pasaules čempionāts. Pasaules kausa posmi, protams, arī svarīgi, bet uzsvars būs uz Eiropas čempionātu. Man tur jau ir sudraba medaļa, bet zinu, ka varu labāk. Eiropas zelta medaļa joprojām nav izcīnīta, un tas ir mans mērķis. Tas pats attiecas uz pasaules čempionātu, kur man vēl nav nevienas medaļas. Tāpēc ļoti ceru, ka nākamā sezona būs tā, kurā sevi atkal varēšu parādīt no tās labākās puses.

ĀTRIE JAUTĀJUMI

Kurš ir tīkamākais treniņu vingrinājums?

Man ļoti patīk slidot stafetes, it īpaši tā sauktās vieglās, ko mums liek pēc ļoti smagiem treniņiem. Kad beidzot pienāk tā viena diena, kad treniņu plānā paredzēts kas vieglāks, tad slidojam stafetes, teiksim, kādas 12 minūtes, trīs seti vai tamlīdzīgi. Tajos treniņos var labi atpūsties un izbaudīt slīdējumu.

Kura distance tev grūtākā?

1500 metru, jo stafetē tomēr esam atkarīgi no komandas biedriem, viņu snieguma un nomaiņas. Tur slodze dalās. Bet individuālajos 1500 metros viss atkarīgs tikai un vienīgi no paša: cik esi spēcīgs fiziski un kāda tev taktika. 1500 metru šorttrekā ir distance, kurā visa skrējiena stratēģija jāsāk plānot no pirmajiem apļiem.

Kurš sportists vai treneris tevi iedvesmojis visvairāk?

Mans pirmais treneris Māris Birzulis. Pirmais ir un paliek pirmais, jo viņš ieliek pašus pamatus un mīlestību pret sportu. Protams, varu nosaukt vēl daudzus izcilus speciālistus, kas manā karjerā bijuši blakus un kā sportistam devuši daudz, piemēram, treneris Gregorijs Durāns.

Ko tev nozīmē šorttreks?

Disciplīnu. Ir fiziski smagi jāliekas ārā katru dienu, un nedrīkst sev dot nekādas atlaides vai atpūtu. Šorttreks nav tas sporta veids, kurā tu varētu nedēļu nepaslidot, jo pēc tam atnākt atpakaļ būs ļoti smagi. Ledus sajūta vienmēr jādabū.

Nesen piedalījos labdarības hokeja spēlē Tukumā. Pirms tam nebiju uz ledus uzkāpis kopš 14. februāra. Savukārt ar hokeja slidām nebiju slidojis divus gadus. Labdarības mačā bija grūti atsākt kustības, sajust ledu ar pilnīgi citām slidām. Spēles beigās jau kļuva mazliet vieglāk un kājas atcerējās, kā jākustas, bet profesionālajā sportā tas nekad nenotiek ar vienu klikšķi. Tas notiek ar smagu darbu un disciplīnu. Tas ir nenormāli smags darbs un savā ziņā arī dabas dots talants. Bet es teiktu tā: profesionālajā sportā talants ir lielisks bonuss un starta kapitāls, bet ar smagu, mērķtiecīgu darbu labi rezultāti ir iespējami arī tad, ja neesi pārdabiski talantīgs. Darbs vienmēr uzvar.