„Palīdzēt liekas pašsaprotami kopš bērnības”

Mūsu raidieraksta Kurzemnieks runā otrā viešņa bija labdarības organizācijas Tabitas sirds projektu koordinatore Kuldīgā VINETA BRŪDERE-SEDLIŅA. Vineta dalījās pieredzē, kā organizē palīdzību Ukrainas cilvēkiem, bet atklāja arī savu personisko stāstu, kas ar šo valsti savijies.

Jūs iesaistāties labdarībā, vācot ziedojumus, gatavojot palīdzības sūtījumus ukraiņiem. Kas tagad ir aktuālākais?

Jā, mēs ik pa laikam organizējam sūtījumus uz Ukrainu. Lielākoties tie ir apģērbi – tos varam no Kuldīgas aizsūtīt. Tāpat pārtika – ātri pagatavojama un tāda, kas uzglabājas ilgi, sausā pārtika. Ja ir noziedoti medikamenti, protams, nogādājam arī tos. Vajadzības visu laiku mainās un ir tieši atkarīgas no sezonas. Rudenī, kad tuvojas ziema, no frontes tiek lūgti materiāli tranšejām, kā arī palīglīdzekļi: lāpstas, cirvji, naglas. Atkarībā no situācijas frontē mainās arī to lietu saraksts, ko no mums visvairāk sagaida.

Jūs šeit arī rīkojat atbalsta pasākumus, piemēram, ierakumu sveču liešanu.

Sveču projektu cenšamies īstenot vismaz reizi gadā, ideālā gadījumā – divas. Tajā piedalās gan Kuldīgas iedzīvotāji, gan ukraiņu ģimenes. Kad sveces gatavas, nododam konvojiem, kuri brauc uz Ukrainu. Nav noslēpums, ka ierakumu sveces ir ļoti smagas un transportā aizņem ārkārtīgi daudz vietas. Pēdējo sūtījumu nodevām Ventspils ukraiņu biedrībai, kas tās aizveda uz galamērķi.

Vai pašlaik ir kāda akcija?

Mums nav pašu organizētas aktīvas akcijas, taču esam saziņā ar vienu no Latvijas lielākajām biedrībām Tavi draugi, kas veido sūtījumus uz Ukrainu. Kuldīgā iesaistāmies maskēšanās tīklu darināšanā. Pagājušajā mēnesī uz Rīgu biedrībai Tavi draugi nosūtījām kaprona zeķubikses. Šo gan varētu nosaukt par pašlaik aktīvu akciju. Ja mājās iekrājušās kaprona zeķubikses, var nemest ārā un atgādāt mums uz Stacijas ielu 6, kur atrodas Tabitas sirds noliktava. Mēs tās nogādāsim Rīgā.

Kāpēc tādas ir svarīgas?

No šiem materiāliem Ukrainā gatavo maskēšanās tīklus jeb tā sauktos ķieģeļus. Tajos iekšā liek putuplastu, un iznākumā top tīkls, ar kuru var lieliski nomaskēt ieročus un svarīgāko militāro tehniku. Tas patiešām ir tāds kā inovatīvs paņēmiens aizsardzībai.

Sabiedrībā mēdz runāt, ka no ziedošanas un citas labdarības cilvēki mazliet paguruši. Kādi ir jūsu novērojumi?

Nogurst gan ziedotāji, gan paši brīvprātīgie, kuriem ik pa laikam jāpaņem pauzīte un jāatpūšas. Var redzēt, ka vispārējais ziedošanas atbalsts ir samazinājies. Būsim atklāti – arī mums pašiem Latvijā nav viegli. Iedzīvotājiem ir finansiāli grūti, ir lieli komunālie maksājumi.

Tomēr cilvēki turpina ziedot. Regulāri ziedotāji vienkārši piezvana: „Mēs esam salikuši kastē to un to, vēlamies nodot Ukrainai.” Faktiski katru mēnesi uzrodas kāds aktīvs kuldīdznieks, kurš atceras un palīdz. Ir cilvēki, kuri vēlas atbalstīt tieši Ukrainas ģimenes un bērnus – atnes mazas, pašu adītas zeķītes. Tās mēs sūtām uz slimnīcām vai bērnunamiem. Katrs palīdz, kā spēj, un reizēm tas pat nav materiālais ieguldījums. Tas var būt vienkārši laiks, ko cilvēks mums velta: atnāk uz noliktavu, palīdz safasēt un izšķirot mantas. Arī tas ir milzīgs atbalsts gan Ukrainai, gan vietējiem ukraiņiem un Kuldīgas iedzīvotājiem.

Kas aizkustinošs no sūtījumiem palicis prātā?

Tie ir bērnu zīmējumi. Vēl kāda kundze, adot zeķes, katram pārim pielikusi klāt laba vēlējumu karavīriem, turklāt pati iztulkojusi ukraiņu valodā. Tas bija mīļi un sirsnīgi. Cilvēki ne tikai domā par materiālo lietu, bet arī ieliek tajā savu sirds siltumu, lai saņēmējs tur, tālumā, tiktu iepriecināts.

Atgriezīsimies nesenā pagātnē, kad Kuldīgā no Ukrainas sāka ierasties pirmie kara bēgļi. Kādi jums kā labdarības organizācijai bija steidzamākie darbi?

Toreizējā domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa piezvanīja, vai Tabitas sirds varētu būt tā, kas Kuldīgā uzņem un koordinē ukraiņus. Cilvēki iebrauca ar parastiem maisiņiem, ar mugursomām – viņiem nebija pat maiņas drēbju.

Atceros, ka tas bija marta sākums, kad pati braucu pie pirmās ukrainietes, vārdā Lidijas, kura ieradās ar diviem bērniņiem. Viņi tika izmitināti sporta skolas viesnīcas istabiņā. Es aizvedu drēbes, apavus, nopirku kārumus. Viņa bija neizsakāmi priecīga un pateicīga, ka pēc iebraukšanas vēlā vakarā svešā vietā ir kāds, kas sagaida.

Pirmā palīdzība bija elementāras lietas: apavi, apģērbs, higiēnas preces. Bieži vien cilvēki lūdza ūdeni: „Vai jums ir minerālūdens? Mēs pēc tālā ceļa gribam vienkārši padzerties.” Jo vairākas dienas iztikuši tikai no sausās pārtikas. Atceros arī vīrieti, vārdā Jurijs, kurš iebrauca kopā ar sunīti. Es uzreiz braucu pirkt suņu barību. Vajadzības un vēlmes bijušas visdažādākās.

Kas šiem cilvēkiem bija grūtākais? Valodas barjera, neziņa, kā rīkoties, vai sadzīves apstākļi?

Pats pirmais bija apjukums par nokļūšanu mazpilsētā. Lielākā daļa bēgļu nāca no Ukrainas lielajām pilsētām. Un te pēkšņi – mazpilsēta, maz iedzīvotāju, klusums… Nelido lidmašīnas, nav dzirdami droni. Pirmais, kas viņus pārsteidza, bija miers un klusums. Bija informācija par tiem, kuri pēc ierašanās vienkārši nogulēja divas vai trīs dienas – atpūtās no pārdzīvotā stresa. Tajā brīdī viņiem neko citu nevajadzēja.

Man lielākais izaicinājums bija saziņa. Neteikšu, ka mana krievu valoda bija izcilā līmenī, un ukraiņu valodā sākumā neviens nezināja ne vārda. Viņi mēdza prasīt tādas lietas, ko uzreiz nesapratu. Piemēram, jautā pēc gludekļa, izmantojot ukraiņu vārdu, bet man nav skaidrs, kas tas ir un kā to iztulkot. Man bija blociņš, kurā specifiskos vārdus pierakstīju, lai uz priekšu zinātu. Tā pamazām, pamazām mācījos un arvien vieglāk varēju ar viņiem komunicēt.

Kā situācija mainījusies? Ukrainas ģimenes šeit jau iedzīvojušās. Vai mēs varam saukt par kuldīdzniekiem?

Tās ģimenes, kas pie mums dzīvo jau ceturto gadu, pilntiesīgi varam saukt par vietējiem. Viņi pamazām integrējas – kāds ātrāk, kāds mazliet lēnāk, bet tie noteikti ir mūsējie. Ir pat tādas ģimenes, par kurām skaidri redzams, ka šeit paliks uz visiem laikiem.

Tātad izveidojusies cieša sadarbība.

Jā, pat vēl vairāk. Ukraiņu kopiena Kuldīgā izveidojusies tik spēcīga, ka nodibinājusi savu biedrību. Viņi darbojas aktīvi, paši meklē projektus, domā, kā iesaistīties vietējā dzīvē, kā iekustināt un integrēt savējos. Uz visas Latvijas fona Kuldīgas ukraiņu kopiena tiešām ir ļoti labs, iedvesmojošs piemērs.

Pirms kāda laika jūs humānās palīdzības kravai devāties līdzi uz Ukrainu.

Divas reizes, 2023. gada martā un maijā, aizbraucu uz Ukrainu. Tas bija mērķtiecīgs lēmums. Tobrīd jau gadu bijām snieguši humāno palīdzību, un sabiedrībā ik pa laikam uzvirmoja mīti un šaubas. Kur tā palīdzība paliek, kurš to saņem, vai vispār aiziet līdz mērķim? Man pašai gribējās redzēt, kā ir patiesībā: kam sūtām un kur tas nonāk. Pateicoties biedrībai Mūsu ligzda un vadītājai Rainai Ņištai, varēju pievienoties tās organizētajam konvojam. Pēc tam mans skatījums uz Ukrainu pilnībā mainījās, un visi mani mīti sabruka.

Kādi šie mīti bija?

Piemēram, stereotips, ka Ukraina varbūt nav tik ļoti attīstīta kā Eiropas Savienības valstis. Tā pilnīgi nav patiesība! Ir sfēras, kurās viņi ir krietni pārāki par mums. Kad atgriezos mājās, vietējie speciālisti Kuldīgas novada domē mani aicināja uz sarunu, un es viņiem stāstīju – ir tādas nozares, kurās ukraiņi ir pakāpušies daudz augstāk, un mums no viņiem būtu jāmācās. Šobrīd mums jo īpaši būtu no viņiem jāmācās militārajā jomā un valsts aizsardzībā.

Manī daudz kas mainījās, redzot, kā cilvēki turpina savu ikdienu starp apšaudēm, dronu uzbrukumiem. Visvairāk pārsteidza neaprakstāmais miers, kāds tur valda. Es nezinu, kā mēs rīkotos šeit, Latvijā, kur meklētu patvertnes… Bet tur ir apbrīnojams miers. Iespējams, tā jau ir sava veida rutīna, kas iestājusies. Es zinu, ka arī tagad neviens vairs nekur nebēg un neslēpjas – cilvēki turpina ikdienas gaitas un darbus.

Vai cilvēcisku baiļu jums nebija?

Sakaroties ar realitāti, jāsaka atklāti – baiļu nebija. Pirms braukšanas es, protams, galvā biju izgājusi cauri dažādiem scenārijiem, kas varētu notikt. Braucot prom, mājās noslēpu rezerves atslēgu, lai tad, ja ar mani kas notiek, tuvinieki tiek iekšā manā mājā. Taču tur es tās bailes vairs nejutu. Neizskaidrojami, kāpēc tā, bet baiļu tiešām nebija.

Maija braucienā Kijivā bijām tieši ap 9. maiju. Redzējām, ka Maidana laukums tiek uzposts, izkārti karogi un viss gatavots tam, ka vakarā, iespējams, būs prezidenta uzruna. Nāca signāli, ka tieši šajā laikā varētu būt apšaude un situācija ir nedroša, tomēr baiļu nebija.

Jūs sarunājāties ar vietējiem.

Jā, un liela nozīme bija arī mūsu komandai, kas deva milzīgu patriotismu un drošības izjūtu. Lai cik jocīgi tas nešķistu, jutāmies pasargāti. Mūs tur abas reizes sagaidīja puisis, vārdā Bogdans, no Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Bija izmitināšana drošās vietās, un visu laiku pavadīja sajūta, ka ar mums nekas slikts nevar notikt. Varbūt nostrādāja apziņa: ja tu dari labu darbu, tevi sargā.

Ja būtu iespēja, vai dotos tādā braucienā vēlreiz?

Šobrīd ne. Bet, nē, ne baiļu dēļ. Situācija ir mainījusies privātajā dzīvē, un arī šeit ir ārkārtīgi daudz darāmā. Uz Ukrainu es atkal labprāt dotos tad, kad tur iestāsies miers.

Jūs ieviešat jaunu projektu, lai Ukrainas bērni un jaunieši var apgūt latviešu valodu. Pastāstiet par to!

Ukraiņu integrācijas projektos esmu iesaistīta jau no paša pirmā gada – principā ceturto gadu. Sāku darboties ar biedrību Latvijas mazpulki, kur vadīju kultūrorientācijas kursus Ukrainas iedzīvotājiem. Šobrīd ar biedrību Sadarbības platforma Kuldīgā notiek projekts ukraiņu bērniem latviešu valodas apguvei. Iesaistīti 15 bērni. Nodarbības piektdienās un svētdienās. Bērni nāk ar prieku, paši prasa, kad būs nākamā reize. Tiek apmaksātas 120 mācību stundas, un viss rit veiksmīgi.

Kā radās ideja?

Vairākas ukraiņu māmiņas jautāja, vai no sociālā dienesta, kurā es strādāju, nav kādi projekti, un lūdza pameklēt iespējas, jo ir tādi bērni, kuriem valodas barjeras dēļ skolā grūtāk tikt līdzi mācībām. Daudz ukraiņu jauniešu mācās Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā, kur priekšmetos ir specifiski, tehniski jautājumi. Sāku interesēties, atsaucās biedrība Sadarbības platforma, un tā ieguvām iespēju šo projektu Kuldīgā koordinēt.

Vai plānoti vēl kādi integrācijas projekti?

Tapšanas stadijā ir iecere, atkal sadarbībā ar Latvijas mazpulkiem. Plānojam iesniegt projektu Sabiedrības integrācijas fondā. Parasti apstiprināšanas gadījumā lielie projekti sākas jūnijā, jūlijā vai augustā un ilgst līdz gada beigām. Arī tas būs vērsts uz integrāciju.

Zinu, ka plānots Latvijā vēl nebijis atbalsts, ka katram ukraiņu iedzīvotājam tiks nodrošinātas 24 stundas atbalsta tieši viņa interesēm un vajadzībām. Cilvēkam tiks piemeklēts mentors, būs arī psiholoģiskā palīdzība. Kā tas viss izskatīsies, redzēsim, kad sāksim strādāt, taču ir gandarījums, ka projekti kļūst arvien mērķtiecīgāki, vērsti nevis uz vispārīgām grupas vajadzībām, bet uz konkrēta cilvēka problēmām.

Ko jums nozīmē iesaistīties labdarībā, palīdzēt citiem?

Bieži dzirdam vārdu labdarība, bet man tas ir vienkārši izdarīts labs darbs. Tas ir papildus pamatdarbam. Mana vēlme palīdzēt ir sākusies jau bērnībā, skatoties uz mammu. Arī mamma (Ārija Brūdere – red.) ir sociālā darbiniece, un viņa papildus vienmēr darīja labus darbus: iesaistījās baznīcas restaurācijā un citos projektos. Bērnībā es to visu redzēju. Mamma citiem palīdzēja pat tad, kad Latvijā tāda oficiāla sociālā darba vēl nemaz nebija, – viņa vienkārši darīja no sirds. Domāju, ka tas man visu mūžu gājis līdzi kā pilnīgi pašsaprotama lieta.

Vai Kuldīgā ir daudz brīvprātīgo?

Varētu būt vairāk. Mūsu nav ļoti daudz – esam sešas meitenes. Taču man ir milzīgs personīgais atbalsts – dzīvesbiedrs Ivans. Viņš ļoti palīdz visā, ko vien spēj. Ivans iesaistās arī projektos ukraiņiem: runā ar viņiem, motivē. Tas ir svarīgi, jo visi iebraucēji uzreiz nav gatavi līdzdarboties. Daudzi joprojām dzīvo ar sakārtotām somām un katru dienu gaida, kad varēs braukt mājās. Tāpēc Ivana palīdzība ir neatsverama.

Kā sākās jūsu abu kopīgais stāsts?

Tabitas sirds noliktavā. Ivans Kuldīgā ieradās 2022. gada jūnijā un ienāca noliktavā – viņam bija vajadzīga palīdzība. Tā satikāmies un pamazām sastrādājāmies.

2023. gada maijā, kad biju Ukrainā, viņa mamma ar mums brauca uz Kuldīgu. Ivana vecāki joprojām dzīvo Hersonā. Tolaik situācija bija smaga, bīstama – pilsēta uz laiku tika pilnībā slēgta, jo bija jau pārdzīvojusi okupāciju. Mēs ar humānās palīdzības konvoju devāmies tieši uz Hersonu, lai izvestu Ivana mammu. Viņa atbrauca, nodzīvoja trīs mēnešus, bet nu viņi ar tēti atbrauc ciemos reizi gadā. Bija vasarā, plāno atkal atbraukt augustā.

Kā Ivans, būdams lielpilsētas cilvēks, Kuldīgā iejuties?

Jā, Ivanam pie mazpilsētas ritma jāpierod. Bet viņam patīk daba, makšķerēšana un viss, kas ir dabisks, ekoloģisks, tāpēc Kuldīga viņam ļoti patīk. Ivans pamazām un cītīgi mācās latviešu valodu. A1 līmeni jau apguvis, tagad mērķis ir A2. Viņš daudz mācās arī profesionāli, lai šeit būtu laba bāze, laba profesija. Ivans ieguvis C kategorijas autovadītāja apliecību, tagad apgūs CE kategoriju, lai var atsperties un atrast labu darbu.

Kādā valodā runājat mājās?

Izmantojam gan latviešu, gan krievu. Taču mūsu mājās katru dienu skan Ukrainas ziņas – klausāmies gan no rīta, gan vakarā, protams, ukraiņu valodā. Esmu jau tik tālu piešāvusies, ka pati sāku saprast ukraiņu valodu – vismaz kontekstu uztveru.

Bet mājās cenšamies vairāk runāt latviski. Būšu paškritiska – reizēm mana vaina ir tā, ka komunicēt krieviski ir vienkāršāk un ātrāk, jo tā viņš uzreiz saprot. Bet Ivans pats prasa: „Kā šo lietu sauc? Kā pareizi izrunā?” Latviešu valoda tomēr ir sarežģīta: vīriešu un sieviešu dzimte, galotnes… Ja kādi vārdi viņam loģiski neiet kopā, es izskaidroju.

Kādas ir kopīgās intereses brīvajā laikā?

Kopā braucam makšķerēt. Tāpat lieliska ir atpūta dārzā – mēs to iekopjam, taisām dobes. Vēl Ivanam patīk meklēt un izmēģināt interesantas ēdienu receptes. Arī šodien atsūtīja ziņu: „Mēs varētu pamēģināt to un to.” Pārsvarā tie ir sātīgi gaļas ēdieni.

Ivans katru dienu atver ziņas un redz, kas notiek viņa dzimtajā Hersonā: tur ik dienu ir dronu uzbrukumi mierīgajiem iedzīvotājiem, autobusiem, ātrās palīdzības mašīnām. Ivana tētis joprojām strādā laboratorijā, kas ir augsta riska objekts. Tāpēc es saku – paldies Dievam, ka viņam šeit ir vaļasprieki, kas palīdz no tā nemitīgā stresa uz brīdi aizmirsties.

Noslēgumā jautāšu, par kādām tēmām, jūsuprāt, raidierakstā Kurzemnieks runā būtu jārunā vairāk.

Kā sociālā darbiniece un arī trīs bērnu mamma es teiktu, ka Kuldīgā ļoti aktuāla tēma ir bērni un jaunieši, viņu brīvā laika iespējas un, kas ir satraucoši, atkarība. Nopietni jārunā, kā šiem jauniešiem palīdzēt, kā motivēt. Mani jaunieši ir motivēti – mācās un studē. Bet pilsētā tā ir liela problēma, un to vajadzētu izgaismot, pieaicinot speciālistus.