Kā dziesmā: „Visi zin’, kā labāk vaj’g…”

Jāsaka godīgi: tādu publisku torpedēšanu ap jaunizvirzīto Ministru prezidentu Andri Kulbergu Latvijas politika, manuprāt, sen nav piedzīvojusi. Un varbūt pat nekad tik koncentrēti kā šobrīd.

Man šķiet, ka pēdējās dienās katram otrajam pēkšņi ir ne tikai viedoklis, bet gandrīz vai personīgs pienākums to publiski paust. Sociālie mediji pārpildīti. Tiek rakstīti gari komentāri un analīzes, veidoti sižeti, griezti ārā fragmenti, saliktas bildes, taisīti virsraksti un pareizie secinājumi. Viss griežas ap vienu: ko Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča nominētajam Ministru prezidentam darīt, kā darīt, ko noteikti nedrīkst darīt un kā vajadzētu uzvesties jau no pirmās dienas.

Informācijas tik daudz, ka rodas sajūta: mēs vairs pat neanalizējam situāciju – mēs dzīvojam nepārtrauktā troksnī. Un tas patiesi sāk satraukt. Jo šādās reizēs rodas ļoti vienkāršs jautājums: „Kāpēc?” Kādēļ pēkšņi visi tik labi zina, kā vajag? Kur šīs balsis bija iepriekš? Kāpēc gada laikā par iepriekšējo Ministru prezidenti Eviku Siliņu nebija pat puses no šīs histērijas, komentāru un ekspertu pārpilnības, ko tagad redzam dažu dienu laikā?

Neviļus rodas sajūta, ka runa nav tikai par politiku. Jo tik agresīva informācijas plūsma parasti rodas divos gadījumos: sistēmā ienāk pārāk spēcīgs vai arī pārāk neprognozējams cilvēks. Tāds, kuru vēl nevar līdz galam kontrolēt vai ielikt ierastajā rāmī.

Citādi es nespēju izskaidrot sajūtu, kāpēc pāri brauc vesela informācijas mašinērija. Nevis viena kritika vai viens viedoklis, bet nepārtraukts spiediens no visām pusēm vienlaikus. Un interesantākais ir tas, ka sabiedrība to sāk uztvert kā normu. Pat nepamanām, cik ļoti mums tiek mēģināts iedot gatavu skatījumu vēl pirms tam, kad cilvēks ir paspējis ko izdarīt. Pirms rezultāta. Pirms kļūdas. Pirms laika saprast, kas un kā notiks tālāk. Mums jau priekšā nolikts: ko domāt, ko gaidīt un no kā baidīties.

Nespriedīšu, vai jaunais kandidāts būs labs vai slikts. Godīgi sakot, nav intereses pievienoties kārtējai publiskajai ekspertu brigādei, jo to jau ir pārpārēm.

Bet ļoti gribu, lai cilvēki sāk pamanīt pašu procesu. Mehānismu. To, kā publiskā doma tiek būvēta. Kā tiek radīta spriedze. Kā tiek mests iekšā desmitiem viedokļu, līdz cilvēkam jau reibst galva un viņš vairs nesaprot, ko patiesībā domā.

Un tad ir vērts sev pajautāt, kam tas viss domāts. Vai nominētajam Ministru prezidentam? Vai tomēr mums pašiem?

Reizēm lielākā cīņa politikā nav par amatiem. Tā ir par uztveri. Par to, kurš pirmais ieliks cilvēkiem galvā sajūtu Tas būs slikti.

Pat tad, kad vēl nekas nav noticis.