Pavasaris galvā vai bezatbildība?

Vai cilvēkiem tiešām galvā pavasaris? Ar automašīnu braucu septiņus gadus un, par laimi, nevienā avārijā neesmu iekļuvis. Taču tādu neapdomību uz ceļa, kādu piedzīvoju nesen, vēl nebiju redzējis.

Braucu uz Kuldīgu no Rendas. Neilgi pirms pilsētas zīmes pretī brauca kāda automašīna, aiz tās – Mini Cooper. Šīs mašīnas vadītājs manu auto noteikti redzēja, tomēr no Kuldīgas zīmes līdz Mežvaldei izlēma pilnīgi bezjēdzīgi apdzīt.

Jau pa gabalu redzēju, ka tas ieskrienas lēni – acīmredzot nepietiek jaudas, lai manevru izdarītu strauji. Taču tas jau atradās manā joslā un brauca tieši pretī. Bija skaidrs: garām tikt nepaspēs. Man nācās strauji bremzēt, skaļi taurēt un tēmēt uz ceļmalu, lai bezatbildīgais braucējs starp divām mašīnām tiktu atpakaļ savā joslā. Vēl jo vairāk – manā automašīnā bija mazs bērns un citi pasažieri, kuri pamatīgi pārbijās. Tiešām nesaprotu, kā var situāciju tik ļoti neaprēķināt. Es braucu atļautajā ātrumā. Vai Mini Cooper vadītājs tiešām domāja, ka braukšu tik lēni, ka viņš paspēs apdzīt? Vai cerēja, ka gan jau izdosies?

Šādās reizēs sāku domāt par videoreģistratora iegādi, lai tādus braucējus fiksētu. Gadā ar automašīnu nobraucu vairāk nekā 20 000 kilometru, un uz ceļiem gadās redzēt visādus brīnumus. Arī ceļā uz Rīgu pretī braucošie ne reizi vien apdzinuši riskanti. Tiesa, vairumā gadījumu viņi manevru pabeidz veiksmīgi, jo brauc ar jaudīgām automašīnām.

Bet apdzīšana nav azartspēle. Tā ir atbildība. Ziņās nereti lasām par smagām avārijām, kas notikušas nepārdomātas apdzīšanas dēļ. Cilvēki zaudē dzīvību tikai tāpēc, ka kāds nav pacieties, nav aprēķinājis attālumu vai ir pārvērtējis savas un automašīnas spējas.

Šoreiz nekas slikts nenotika. Taču smaga sadursme bija ļoti tuvu. Ceru, ka Mini Cooper vadītājs pēc šīs pieredzes par to aizdomājās arī pats.