Pēta aļģu potenciālu

Jūras aļģes – bieži vien kā nevēlams krasta piesārņojums uztverta biomasa – patiesībā var kļūt par vērtīgu izejvielu dažādu produktu ražošanā. To savos pētījumos apliecina Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Liepājas akadēmijas pētniece Karīna Bāliņa, kura fokusējas uz makroaļģu ilgtspējīgu izmantošanu.

K. Bāliņa stāsta, ka RTU Liepājas akadēmijā pētnieku grupa jau vairākus gadus strādā ar izskalotajām aļģēm, radot dažādu materiālu un produktu prototipus. “Viens no pētījumu virzieniem ir papīra izstrāde, kur makulatūra tiek sajaukta ar karaginānu – želējošu vielu, kas iegūta no sārtaļģēm –, un tas aizstāj līmi. Mēs pētām, kā šāds materiāls turas kopā,” viņa skaidro.

Izstrādāti arī citi risinājumi – makulatūras podiņi ar aļģu piedevu, kā arī bioplastmasai līdzīgi materiāli, kurus varētu izmantot, piemēram, iepakojumā. Konsolidācijas granta projektā tapis arī siltumizolācijas materiāla un atkārtoti formējamas bioplastmasas prototips. Papildus tam pētnieki analizējuši iespējas iegūt biogāzi un biostimulantus no aļģu biomasas.

Aļģu nozīme zilajā ekonomikā ir daudz plašāka nekā tikai materiālu ražošana. Tās ir arī būtiska jūras ekosistēmas daļa, saka K. Bāliņa. “Aļģes uzņem liekās barības vielas no ūdens. Baltijas jūrā, kur ir augsts piesārņojums no lauksaimniecības, tas ir īpaši svarīgi.” Tās kalpo arī kā dzīvesvieta un barotne dažādiem ūdens organismiem, vienlaikus palīdzot uzturēt ekosistēmas līdzsvaru.

“Vēl viens virziens mūsu pētījumos ir aļģu izmantošana augsto tehnoloģiju jomā,” stāsta K. Bāliņa. Izpētīts, ka no aļģēm iegūto karaginānu var izmantot pārklājumos un baterijās. Savukārt, apstrādājot aļģes pirolīzes procesā augstā temperatūrā un spiedienā, var iegūt biooglekli, ko tālāk izmanto dažādu tehnoloģisku risinājumu izstrādē, tostarp baterijās un mikroshēmu ražošanā.

Runājot par jaunu risinājumu ieviešanu, pētniece uzsver, ka šķērslis bieži vien nav tikai ieradumi, bet cilvēka daba. Viņasprāt, zināmu lomu spēlē arī “slinkums” – tas var kavēt vēlmi meklēt un ieviest jaunas, videi draudzīgākas alternatīvas, taču vienlaikus tieši tas ir virzījis tehnoloģiju attīstību kopumā.

Lai pārvarētu šo inerto domāšanu, pētnieki aktīvi sadarbojas starptautiski – piedalās konferencēs, veido partnerības un meklē jaunus sadarbības virzienus. “Piemēram, sadarbojoties ar bateriju ražotājiem, kļūst skaidrs, ka mūsu zināšanas var būt tieši tas, kas viņiem nepieciešams,” pauž K. Bāliņa.

Pētniece arī uzsver, ka zilās ekonomikas attīstībā var izmantot pieredzi no citām nozarēm, piemēram, lauksaimniecības. “Ir situācijas, kad graudu kaltes ir kopīgas vairākām saimniecībām. Līdzīgi risinājumi varētu attīstīties arī zilajā ekonomikā – zivju vai aļģu apstrādē. Nav nepieciešams, lai katram uzņēmumam būtu sava atsevišķa infrastruktūra, piemēram, aļģu kaltēšanai vai šķirošanai. Var veidot kopīgas sistēmas, kas padarītu šo nozari efektīvāku.”

Lai gan pētniecībā ideju netrūkst, to realizācija praksē bieži vien ir sarežģīta, atzīst K. Bāliņa. “Tas viss atduras pret finansējuma un laika trūkumu. Zinātnieks ne vienmēr ir arī uzņēmējs. Reizēm zinātniekiem nav arī to zināšanu par tālāku ideju komercializāciju,” vērtē K. Bāliņa. “Arī man pašai šobrīd nav kapacitātes, kur projektā radīto produktu attīstīt, jo jālūkojas nākotnes virzienā, kā piesaistīt finansējumu nākamajiem pētniecības projektiem. Bet iespējas ir, piemēram, LIAA un citur. Un tas varbūt ir akmens zinātnieku lauciņā.” Pētniece spriež, ka risinājums varētu būt ciešāka sinerģija, piemēram, starp dažādām fakultātēm universitātē. Tie, kas mācās ekonomiku un biznesa vadību, viņiem varētu nodot “stafetes kociņu”. “Es patiešām gribētu, lai kāds nāktu pie manis un meklētu materiālus un biznesa idejas, jo pēc būtības tādas ir. Domāju, ka katram pētniekam skapī stāv nerealizēti risinājumi.”

Bet, runājot tieši par aļģu realizāciju, uzņēmējs var saskarties ar vairākām grūtībām, piemēram, aļģu pieejamību un kvalitāti. Ja 2025. gadā Liepājā izskaloja 12 000 kubikmetrus ar aļģēm, citā gadā var tikt izskaloti 6000 kubikmetru. Mainās aļģu pieejamība un arī daļa kvalitātes, līdz ar to tas var apgrūtināt stabilu ražošanu.

Pētniece uzsver, ka viņas darbā būtiskākais ir radīt zināšanas, kas var kalpot kā pamats turpmākai izpētei – gan citiem pētniekiem, gan pašai, attīstot idejas nākamajos projektos. “Protams, ja tiek izstrādāts kāds unikāls produkts, par to informē universitāti. Tajā ir arī struktūrvienības, kas palīdz ar komercializāciju, darbojas ideju inkubatori un tiek sniegts atbalsts patentu izstrādē. Tātad iespējas pastāv,” vērtē K. Bāliņa. Tomēr viņa arī atzīst, ka ne vienmēr zinātniekam pietiek pārliecības par idejas potenciālu, un reizēm nepieciešams laiks, lai tā nobriestu. Vienlaikus pastāv risks, ka daļa ideju tomēr paliek nerealizētas.