Kuldīgas hercogi – ledus, raksturs, komanda

„Mums hokejs ir iekšā un acis deg,” saka Guntars Borisovs, un viņa teiktajam pievienojas Raitis Cīrulis, jaunās hokeja komandas Kuldīgas hercogi spēlētāji.

Viss sācies nesen – pirms dažiem mēnešiem, kad neliela grupa vīru tikās pie V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas uzlietajā hokeja laukumā. Tur starp ripas sitieniem dzimusi ideja, ka vajag komandu.

NO DĪĶA LĪDZ HALLĒM

G.Borisovs un R.Cīrulis stāsta, ka ceļš no idejas līdz komandai bijis enerģijas pilns. Guntars atminas, kā sākotnēji tikušies uz āra ledus, katrs pārstāvējis savu interešu grupu vai draugu pulku. Raitis papildina: „Ziema bija gara, un dīķa hokeja turnīru ļoti daudz. Mēs tur bijām katrs savā komandā, bieži spēlējām viens pret otru.” Tomēr kopīgie treniņi radījuši sajūtu, ka jāorganizē kas vairāk. „Sākām runāt un sapratām, ka kopā ir 15 līdz 20 cilvēku – tā jau ir liela, spēcīga Kuldīgas komanda.”

Tiklīdz lēmums apvienoties pieņemts, kļuvis skaidrs, ka ar āra ledu vien nepietiks. Lai meistarība augtu un komanda varētu pastāvēt pilnvērtīgi, vajadzīga halle. Tā kā Kuldīgā tādas nav, sākušies braucieni uz apkārtējām pilsētām. Pirmā pieturvieta – Talsi, kur ledus halle jaunajiem entuziastiem nākusi pretī, atrodot treniņam laiku. Vēlāk areāls paplašināts līdz Liepājai, Brocēniem un Ventspilij.

GAN JAUNĪBAS DEGSME, GAN PIEREDZE

Kuldīgas hercogi esot saliedēti. „Mums ir no 25 līdz pat 49 gadiem,” piebilst Raitis. Taču pieredzes ziņā smagsvars ir treneris Oļegs Zubriļens, kurš palīdz jaunajai komandai atrast savu spēles stilu. Guntars uzņēmies galvenā menedžera lomu – ledus hallēs sarunā laiku un organizē draudzības spēles, taču uzsver: „Tas viss ir kopīgs darbs. Es viens pats neko neizdarītu.” Komandas biedri Guntaru ievēlējuši par kapteini.

Saliedētība esot lielākais trumpis. Hokejs ir emocionāls sporta veids, kurā asumi mēdz uzliesmot gan ar pretiniekiem, gan savā starpā, tomēr kolektīvā valdot vienprātība. „Mums tas kodols ir baigi foršs! Neviens ne uz vienu neapvainojas, un domas pagaidām visiem ir vienādas,” stāsta Guntars. Viņš tic, ka tieši šī atmosfēra ļaus komandai augt un sasniegt mērķus.

UGUNSKRISTĪBAS UN IECERES

Lai gan komanda pastāv nesen, tā jau aizvadījusi vairākas draudzības spēles. Pirmā pieredze gūta Talsos pret vājāku pretinieku, kas uzvarēts. Tomēr īstais pārbaudījums bijis Brocēnos. „Tur pretī nāca saliedētāka komanda. Mēs tad bijām kopā tikai mēnesi,” atceras Guntars. Tomēr progress noticis, jo jau trešajā draudzības spēlē ar to pašu Brocēnu vienību kuldīdznieki nospēlējuši līdzvērtīgi. Gan savējie, gan pretinieki atzinuši, ka starpība starp pirmo un trešo spēli bijusi milzīga. „Tas deva pašapziņu – esam gatavi kam lielākam,” saka Raitis.

Komandas mērķis – jaunajā sezonā spēlēt Livonijas kausā Liepājā. Līdz tam priekšā darbs vasaras mēnešos. Jau tagad ir plāns tā sauktajiem sausajiem treniņiem, lai uzlabotu fiziskās spējas. Par to atbild Kristaps un Toms Kairiši – viņu uzdevums ir spēlētājus sagatavot tā, lai septembra sākumā, kad ledus sezona atsāksies, būtu labākajā formā.

Būtiska jebkurai komandai ir tās identitāte, un Kuldīgas hercogi pie tās strādājuši nopietni. Komanda tikusi pie melna formas tērpa, bet vēl ir pasūtīts balts. Hokejs, kā zināms, ir dārgs prieks. Forma vien maksā ievērojamu summu – ap 1600 eiro par komplektu, bet kopā vajag vismaz 3000 eiro. Talkā nākuši sponsori un citi atbalstītāji, kuriem spēlētāji saka milzīgu paldies.

KĀPĒC LEDUS SPORTS?

Kuldīgā populārs ir futbols, florbols, volejbols un basketbols. Kādēļ puišus ieinteresējis hokejs? „Ledus un komandas sajūta – tas aizrauj citādāk,” skaidro Guntars. Raitis piebilst, ka liela nozīme ir latviešu mīlestībai pret šo sportu: „Mēs paši esam hokeja fani. Esmu braucis skatīties Latvijas izlases spēles.”

Kuldīgas hercogi nav pirmā hokeja komanda – pirms vairākiem gadiem Kuldīgā bija vienība, kurā spēlēja tādi vīri kā Andris Lapiņš, Āris Zviedris un citi. Arī G.Borisovs tur paspējis uzspēlēt, taču darbība apsīkusi.

Plāns izveidot komandu Guntaram bijis jau sen, bet dažādu ambīciju un nesaskaņu dēļ tas neesot izdevies. „Katrs gribēja to deķi vilkt uz savu pusi,” atzīst Guntars. „Šoreiz pieeja ir cita – mērķtiecīga saliedētība un kopīgs darbs bez individuālisma.”