„Ja beigās visiem gandarījums, tad ir labi”

Turlavnieks, būvuzraugs Aldis Kasakovskis bija viens no tiem, kuri pērn 18. novembrī svinīgi saņēma Kuldīgas novada Goda balvu par profesionālu un atbildīgu darbu. Būvniecībā viņš strādājis vairāk nekā trīs desmitgades, kopš 2010. gada – Rīgas uzņēmumā BaltLine Globe.

Vai pašvaldības balva bija pārsteigums?

Kā nebūs, ja katru dienu dari ikdienišķas lietas? Pārsteigums bija arī tas, ka ziņu deva pati domes priekšsēdētāja Inese Astaševska. Viņa ar mani sazvanījās, kad biju objekta apgaitā, un teica, ka esmu izvirzīts. Kad balvu saņēmu, ar mani bija arī ģimene.

Vai tie, kuri strādā būvniecībā, ir pietiekami novērtēti?

Nozarē specifika ir diezgan plaša, speciālistu klāsts arī. Būvuzraudzība tikai ir šaura sadaļa. Ir galvenais būvnieks, kas darbus dara, un, protams, tie, kas projektē, bet pasūtītājs jeb ieceres ierosinātājs ir jebkurš, kam ir vajadzība ko pārbūvēt, atjaunot vai uzbūvēt jaunu. Būvuzraudzībā ietilpst visu to procesu uzraudzība, kas objektā notiek: gan juridiskie, gan fiziskie procesi. Arī tas, vai tiek ievērotas tehnoloģijas, jo katra darbība prasa zināmu darba apjomu, tehnikas un cilvēku resursus. Un šie resursi pareizi jāizmanto, lai galā būtu skaista, laba ēka.

Kā pats izvēlējāties šo ceļu?

Esmu dzimis Kuldīgā, bet vidusskolā mācījos Aizputē. Tajā laikā radās interese par būvniecību. Pēc vidusskolas aizgāju uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti – red.), kur ieguvu celtnieka inženiera specialitāti. Tolaik šie speciālisti tika gatavoti kolhoziem un padomju saimniecībām, kur vajadzēja gan lauksaimniecības būves, gan ceļus, gan dzīvojamās mājas. Profils bija jāapgūst plašs.

Sāku strādāt pēc nosūtījuma, bet tad jau visa padarīšana izjuka, kolhozi beidzās. Tas bija 1991. gads, kad tās pārmaiņas sākās. Kopš 90. gadu sākuma daudzas ēkas stāvēja puspabeigtas vēl ilgi. Kaut kādu darbu un ienākumus vajadzēja. Tā tas process iesākās. 90. gadu beigās, 2000. gadu sākumā sāku celtniecībā strādāt pēc sava aicinājuma un izglītības. Objekti, kurus vajadzēja uzbūvēt un uzraudzīt, man bijuši ne tikai Kuldīgā, bet arī diezgan plašā apkaimē.

Kā nonācāt līdz būvuzrauga amatam?

Vispirms kļuvu par būvdarbu vadītāju. Kuldīgā bija uzņēmums, kas deva man iespēju sevi pierādīt. Attīstījos kā būvdarbu vadītājs, ieguvu sertifikātu. Tad sākās objektu celtniecība pašā Kuldīgā. Pēc tam bija laika posms, kad darba gaitās pārvācos uz Ventspili, kur izaicinājumi un objekti bija lielāki. Bet 2007., 2008. gadā nāca krīze ar savu pārbaudījumu, kad daudzi uzņēmumi likvidējās, pārprofilējās un burbulis pārsprā-
ga. Ventspils uzņēmumam pienāca maksātnespēja. Bet tad mani kā speciālistu sameklēja uzņēmums no Rīgas – kā sāku sadarbību, tā turpinu.

Vai atceraties pirmo objektu, kurā bijāt būvdarbu vadītājs?

Tas bija Kuldīgā – Lattelecom ēka pie pasta, centrālei vajadzēja rekonstrukciju. Kā būvdarbu vadītājam jāorganizē materiāli, cilvēki, jāuzvaktē kvalitāte. Rezultāts bija labs, līdz ar to bija gandarījums. Lai tiktu līdz būvuzrauga darbam, krāju pieredzi būvdarbu vadīšanā. Biju celtniecībā projektu vadītājs, kam jāzina sava specifika: līgumu nianses, cenas, atbildības pakāpes. Būvuzraudzībā toreiz nāca piedāvājums no tagadējā uzņēmuma. Bija jāapgūst datorprogrammas, regulāri jāmācās – katru gadu jāiet kursos. Un dzīve pati piespiež kaut ko jaunu mācīties klāt visu laiku.

Ar kuriem objektiem lepojaties?

Būvdarbu vadīšanā gandarījums ir Ventspils laikā par tiem, kuri bija lieli un sarežģīti. Tās bija visas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas ietaises – bija jābūvē un jārekonstruē sūkņu stacijas. Ventspilī, Inženieru ielā 60, piecu stāvu slimnīcas piebūve, jaunbūves korpuss – pagrabstāvs un četri virszemes stāvi par Eiropas Savienības līdzfinansējumu. No tā laika lielākais objekts bija moduļu māju rūpnīca Ventspilī. No būvuzraudzības laika – Latvijas Valsts mežu biroja ēka Dundagā. Pirmā no četrām un identiskām Latvijā. Pirmo beidza 2016. gadā, un tā ieguva Būvniecības gada balvu kā labākā būve. Uzraudzībā gandarījums ir arī par mazākiem objektiem, kas guvuši atzinību. Kuldīgas estrādē ir rotaļu vieta Ķirbītis, kas ieguva balvu. Gandarījums ir tas, kā strādājām Kalpaka ielā 1, kur rekonstruējām ēku (veco slimnīcu – red.) ar diviem jaunbūves korpusiem Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumam. Ilgi gāja – vesela komanda strādāja, bet galā ir gandarījums, ka no grausta tā kļuva par vajadzīgu ēku. Gandarījums ir par pārbūvēto Kuldīgas Centra vidusskolas stadionu. Divus gadus gāja rekonstrukcija Kuldīgā, Zaļajā ielā, – arī tur labs rezultāts. Tik tikko ir nodota Skrundas pamatskolas pārbūve. Skrundā realizēta arī rotaļlaukuma pirmā kārta. Šogad uz nobeigumu iet Latvijas Valsts mežu stādu šķirošanas, fasēšanas un uzturēšanas komplekss Popes stādaudzētavā pie Ventspils. Uzņēmums visā Latvijā realizē projektus, kur stādus apstrādāt, sezonu sākt agrāk. Viss notiek kasetēs, ko ieliek vēsinātavās. Tā ir vesela inženierija ar pašiem stādiem. Tos nevis liek vienkārši zemē, bet apstrādā pret kukaiņiem, lai ieaugtos, būtu veselīgi, tāpēc tāds komplekss top. Uzstādījums ir vairāk ēkās izmantot koku. Nesošās konstrukcijas – kolonnas, sijas un jumta konstrukcijas – ir no līmētā koka. Tas būs nākamais objekts, kas tuvojas finišam.

Kāda ir atšķirība starp darbu pašvaldības, valsts un privātos objektos?

Visu nosaka konkursa rezultāti – tas, vai iepirkumā vinnē. Tāpat arī būvnieks vinnē, savus resursus mobilizē līdz gatavībai un vienlaikus cenšas startēt konkursos uz nākamajiem objektiem. Privātpersonai ir elastīgāk, tā savu iekšējo konkursu var paveikt ātrāk un var izvirzīt citus kritērijus. Ne vienmēr privāto interesē zemākā cena, jo varbūt interesē ātrums, kvalitāte, atsauksmes un pieredze. Katram sava specifika. Privātie būvuzraudzības pasūtītāji bijuši arī zemnieki, kam vajag uzraudzīt graudu torņus vai graudu apstrādes iekārtas, lai atbilst prasībām. Mani tas neietekmē. Man galvenais ir process – viss sākas ar vietas nospraušanu, ar dubļiem, un tad tā ēka top. Ja beigās visiem prieks un gandarījums, tad ir labi. Ja objekts pārtraucas, tad nav labi nevienam.

Cik liels ir uzņēmums, kurā strādājat?

Mums ir 19 apdrošinātu speciālistu, kuri strādā ilgstoši. Cilvēki mūsu uzņēmumā ir pamatvērtība. Ar saviem pakalpojumiem nosedzam visu Latviju. Ir tādi kolēģi, kas strādā Daugavas labajā krastā, kā arī Rīgā. Es SIA BaltLine Globe strādāju kopš 2010. gada. 2009. gadā tur sāku vienu ūdenssaimniecības objektu: tur manas zināšanas, darba stils un pieredze derēja, un noslēdzām līgumu.

Kādas būvniecībā ir lielākās problēmas?

Darbaspēks. Kā vienmēr svarīgs jebkurā laikā, jebkuros apstākļos. Uzņēmuma vadītājs var gribēt, lai viss top ātri, bet vai tā darbinieks var uzdevumu izpildīt kvalitatīvi? Tehnika – viss ir iznomājams, nopērkams, iedodams. Bet darbinieks ar savu praksi un zināšanām liekams pirmajā vietā. Dažādas situācijas pasaulē ir darbu ietekmējušas, un izaicinājumi bijuši dažādi. Pandēmijas laikā objekts jābūvē, cilvēki iekšā jālaiž, bet saslimt viņi nedrīkst. Būvniekam jāliek pa grupām, pa stāviem, pat pa telpām, kur cilvēki drīkst strādāt un ārā iet tā, lai citus neaplipinātu. Strādniekam jātiek līdz objektam un atpakaļ, bet nedrīkstēja piecas brigādes iesēdināt vienā autobusā. Būvuzņēmējiem bija, ko galvu lauzīt. Tas iemācīja daudz vairāk strādāt patstāvīgi. Karš Ukrainā ieslēdza kara cenas. Tikko tas sākās, būvmateriālu tirgū sākās haoss, un cenas bija vienkārši kosmoss! Tas visiem bija pārbaudījums, kā izdzīvot: vai sākt tomēr būvēt vai nebūvēt un iet mājās.

Vai jauni cilvēki izvēlas strādāt celtniecībā?

Jā, protams. Tie, kas no citām profesijām pārkvalificējas uz celtniekiem, jūt, ka darba samaksa ir lielāka. Ja ir par mazu, brauc strādāt ārzemēs. Labs celtnieks, namdaris vai mūrnieks vienmēr mācēs darbu atrast un nopelnīt. Es domāju: ja esi zinošs, tev ir pieredze un tu kusties, tad celtniecībā nopelnīt var. Ir dzirdēts, ka arī IT nozarē neviens nesūdzas. Abas ir pietiekami pieprasītas. Arī mākslīgais intelekts celtniecībā palīdz, bet, vai tas traucēs, to redzēsim ar laiku.

Vai jums ir kādi hobiji?

Kā lielākajai daļai latviešu – sēņošana. Divi vienā – labums tas, ka iegūsti produkciju un izvēdini galvu, pa mežu izstaigājoties. Tagad eju viens pats, bet kādreiz gāju ar bērniem. Man parādījies arī jauns hobijs – jāsāk audzināt un pieskatīt mazdēlu. Man ir trīs bērni, un piedzimis pirmais mazbērns. Viss notiek.