Viedoklis, kas klusē

Mēs dzīvojam tik mazā valstī un vēl mazākā pilsētā, kur viedoklis bieži vien nav tikai doma – tas ir risks. Ja pats to cilvēku nepazīsti, tad, visticamāk, viņu pazīst tavs draugs, kolēģis vai paziņa. Mēs visi esam savienoti neredzamos pavedienos. Un tieši tāpēc savas domas bieži paturam pie sevis nevis tāpēc, ka mums to nav, bet tāpēc, ka baidāmies, kur un kad tās varētu nostrādāt pret mums: nākamajā darbā, kādā konkursā vai vienkārši attiecībās.

Cilvēkiem ir, ko teikt, bet reti kurš ir gatavs to darīt publiski. Ne tāpēc, ka trūktu viedokļa, bet tāpēc, ka viedoklis var ietekmēt situācijas, lēmumus, attiecības vai iespējas. Mēs to ļoti labi apzināmies. Un mēs izvēlamies drošību. Izvēlamies klusēt.

Paradoksāli, bet klusēšana bieži tiek saukta par toleranci. Patiesībā tā nereti ir vienkārši ērtāka par atbildību. Jo pateikt, ko domā, nozīmē arī izturēt sekas. Pat tad, ja esi runājis korekti, bez personiskiem uzbrukumiem un bez akmeņu mešanas vārdu formā.

Klusēšana ļauj saglabāt labu tēlu. Runāšana atklāj, kas tu patiesībā esi.

Es runāju tikai par to, par ko jūtu vēlmi runāt un ko varu argumentēt ar savu pieredzi vai zināšanām. Mani neinteresē viedoklis viedokļa pēc. Mani neinteresē arī publiska norēķināšanās ar cilvēkiem. Mana interese ir par situācijām, tendencēm, principiem un sistēmām, kuras mēs visi ikdienā piedzīvojam, bet reti nosaucam skaļi vārdā.

Ir būtiska atšķirība starp kritiku un atbildīgu domāšanu, un tikpat liela atšķirība pastāv starp uzbrukumu un skaidru, argumentētu pozīciju.

Es ticu, ka viedokli var paust tā, lai tas nebūtu personisks uzbrukums. Ir iespējams runāt asi, bet godīgi. Precīzi, bet bez naida. Nepiekrist, bet saglabāt cieņu. Tas prasa domāšanu, nevis skaļumu. Tas prasa mugurkaulu, nevis popularitāti.

Ja mēs iemācītos publiski runāt par idejām, nevis cilvēkiem, par procesiem, nevis personībām, sabiedriskā telpa kļūtu dziļāka, nevis trokšņaināka. Jo sabiedrība nav „kaut kur tur”. Sabiedrība esam mēs paši ar savām domām, šaubām, neērtajiem jautājumiem un arī drosmi.

Klusēšana nevienam nepalīdz. Tā tikai uztur ilūziju, ka viss ir kārtībā.

Savukārt godīgi pateikts viedoklis var sarunu atvērt, nevis to aizvērt. Un tieši ar šādu sarunas formu – mierīgu, godīgu un ne vienmēr ērtu – šo sleju arī turpināsim.

Jo viedoklis, kas klusē, neko nemaina.