Sākās ar šaubām, beidzās ar zeltu

Kuldīdznieks KASPARS SILENIEKS autosportā ir kopš 2009. gada, bet šajā sezonā beidzot izcīnījis ilgi gaidīto Latvijas čempiona titulu autokrosā. Par pieredzi, trasēm, tehniku un ģimenes atbalstu sarunājamies ar Kasparu un dzīvesbiedri Ilzi.

Aizvadītā gada Latvijas autokrosa čempionātā un kausa izcīņas pēdējā posmā startēja vairāk nekā 150 dalībnieku. 1600 cm³ klasē izšķirošajā posmā pie uzvaras tika Juris Narubins, taču kopvērtējumā 1. vietu ar vienādu punktu skaitu dalīja K.Silenieks un Linards Jasons. Par labu kuldīdzniekam nospēlēja divas sezonā iegūtās uzvaras, un tās ļāva kļūt par uzvarētāju šajā klasē. Kaspara kontā ir arī Baltijas un Lietuvas čempiona tituls.

Sezona beidzās ar Latvijas čempiona titulu. Kāds bija ceļš līdz tam?

Šī sezona sākās kā liela intriga. Uz pirmo posmu Brenguļos pieteicāmies ar domu: ja kas, sestdienas rītā var atteikties. Tomēr aizbraucām, un pirmo posmu uzvarēju pārliecinoši. Tad sapratu: ja jau ir sākts, tad jāturpina.

Cik posmu bija, un kāda ir konkurence?

Kopumā seši posmi. Braucēju skaits šogad nebija liels – deviņi. Agrāk, kad sāku braukt, bija pat ap 20 sportistiem, bet arī formāts toreiz bija citāds – ar laika kontroli. Man tas patika vairāk. Tagad sākumā ir izloze, un pie ziņojumu dēļa var redzēt, kurā rindā jāsāk braukt pirmajā braucienā, kurā – otrajā un trešajā. Pašreizējais formāts sportistam ir ļoti dārgs – šī man bija pati dārgākā sezona rezerves daļu ziņā: sasista mašīna, salocīti tilti, detaļas. Parasti auto garāžā vienmēr stāv gatavībā, atliek vien piepucēt dažus sīkumus. Varu kaut šodien sēsties iekšā un braukt uz trasi.

Jūs autosportā esat vairāk nekā 15 gadus. Kas pa šo laiku mainījies?

Mašīnas ir jaudīgākas, ātrums lielāks, braucēji agresīvāki. Ja jācīnās ar 18 gadus vecu puisi, viņš bieži ir pārgalvīgs un iet uz visu banku. Es savukārt domāju divus soļus uz priekšu. Ja esmu otrajā vai trešajā vietā, necenšos uzbrukt – labāk pozīciju saglabāju, nevis riskēju visu pazaudēt. Pieredze iemāca: pirmajā aplī nevajag atrisināt visas problēmas. Jāatzīst – bieži to esmu darījis un visu arī zaudējis.

Kā jūsu ceļš autosportā sākās?

2009. gadā ļoti gribējās braukt. Nopirku vienkārši virsbūvi, salikām mašīnu, un jau tad cīnījos par četrinieku. Sieva pat nezināja, ka man ir mašīna, – tas viņai bija pārsteigums. Tagad gan Ilze zina visu: kas, kāpēc un cik maksā. Sieva reizēm pat piesaka mani startam sacensībās.

Sportista karjeru sāku ar sprintu. Biju aizbraucis uz Otaņķiem, staigāju, klāt pienāca Andris Kairišs, kuram es taisīju auto, un sacīja, lai paņemu to un braucu sprintu. Izbraucu pirmo braucienu, kāpu no mašīnas ārā dusmīgs, jo biju pieļāvis daudz kļūdu. Andris uz mani skatījās un teica, ko es rājoties, jo man esot absolūtais laiks. Citi nāca klāt un prasīja, kā esmu līkumu izbraucis. Otaņķu trase man patīk, bet tā ir bīstama, esmu tur pat kūleni uzmetis.

No sprinta pārgāju uz autokrosu. Daudzi prasījuši: no kurienes man tāds braukšanas stils. Mana atbilde – no sprinta. Tas iemācīja daudz. Es uzskatu, ka autosportā jābrauc divās vietās – kartingā un sprintā.

Ilze, kā ir dzīvot līdzās autosportistam?

Ilze: Vienkārši ejam visam līdzi. Ja viņam patīk, viņš brauks. Protams, ir stress, uztraukums, īpaši pēc smagajiem kūleņiem, piemēram, Vecpilī, kur divus gadus pēc kārtas mašīna tika pilnībā iznīcināta. Bet ko darīt? Dzīvojam tālāk.

Kaspars: Tā dēļ Vecpils trasē tas tiek dēvēts par Silenieka līkumu (smejas). Parasti pēc posmiem mājās pārrunājam, ko esmu darījis pareizi un ko ne. Ir bijis tā, ka mašīnā ievietotas vairākas videokameras, ieraksts pēc tam samontēts, un es savu braucienu analizēju.

Ar kādu auto startējat?

Visu laiku ar Volkswagen. Sākumā bija Golf 3, pēc tam pārgāju uz Golf 2 – pie tā arī esmu palicis. Viss ir zināms, saprotams, vienkāršs. Pie mašīnas pierod – piešaujas. Arī ikdienā ģimenē ir tikai Volkswagen.

Jūs palīdzat arī citiem sportistiem.

Jā, līdz noteiktai robežai. Zināšanas var dot, bet braukt sportistam jāmācās pašam. Jaudīga mašīna vēl nenozīmē uzvaru. Strādāju ar bērniem, ar minibagijiem, organizējam treniņus Vecpils trasē – analizējam trajektorijas, startu, kļūdas. Tas ir darbs no pamatiem.

Kas autosportā aizrauj visvairāk?

Tas, ka lielāko daļu mašīnu esmu uztaisījis pats – ar savām rokām un zināšanām. Un tas, ka varu cīnīties ar tiem, kuriem ir daudz mehāniķu un lielas finanses. Man patīk būt trijniekā.

Vai brauksiet arī šogad?

Kā jau minēju, mašīna vienmēr ir gatava. Ja uzvari pirmajā posmā, apstāties grūti. Ir bijusi doma pielikt punktu, bet neko nevar zināt (smejas).

Kāds būtu padoms jaunajiem braucējiem?

Nemest plinti krūmos un nebūt pārāk pārliecinātiem par sevi. Ar cilvēkiem jārunā, jāuzklausa, jāanalizē. Ja redzu, ka kādam ir patiesa vēlme, es dalos ar visu, ko zinu. Bet bez darba un domāšanas nekas nenotiks.