Neuzveicamā cīņa ar atopisko dermatītu

Ādas slimības nav nekas patīkams, īpaši, ja tās nevar izārstēt un ar tām vienkārši jāsadzīvo. Elvīrai Evelīnai Eņģelei-Raginskai ir 25 gadi, un viņa jau no dzimšanas cīnās ar atopisko dermatītu, kas parādās ziemā un vasarā, radot diskomfortu.

Tas viss sācies pēc īpašu punktu masāžas, stāsta Elvīra. „Parādījās sarkani izsitumi. Bet ļoti izteikti šo diagnozi sāku just no četru gadu vecuma, un līdz šim atopiskais dermatīts mani nav pametis. Gadiem ejot, daudz kas ir mainījies. Bet, cik atceros, viss sākās ar roku un kāju locītavām, kur izsitās niezoši, sarkani, sausi pleķi. Dzīšanas laiks bija ilgs, jo tie nenormāli niezēja, līdz ar to pārvērtās par jēli sakasītiem, asiņainiem pleķiem. Atminos, ka bērnībā mamma man pirms gulētiešanas rokās vilka zeķes, lai es mazāk kasītos.”

SPECIĀLISTI NESPĒJ ATKLĀT CĒLONI

Elvīras mamma teic, ka jau no paša sākuma meiteni vedusi pie speciālistiem, lai ātrāk šo slimību uzveiktu, taču cēloni neviens tā arī nespēj atklāt: „Apmeklējām alergologus, dermatologus. Kad Elvīra bija zīdaiņa vecumā, alergologi teica, ka tā ir alerģija no piena, bet pēc atteikšanās no piena produktiem nekas nemainījās. Pa šiem gadiem apmeklējām vairākus speciālistus, bet nevienās pārbaudēs, analīzēs tā arī neatklājās, kas ir šī dermatīta cēlonis.”

Elvīra: „Spilgti atceros reizi, kad devāmies pie dermatologa. Man bija parādījušās mazas, ūdeņainas pumpiņas starp roku pirkstiem, kas ik pa laikam pārplīsa, izveidojoties par jēliem pleķiem, bet speciālists noteica diagnozi – kašķis. Tas šķita pilnīgi neizprotami, jo, kā zināms, tā ir lipīga ādas slimība un, ja man būtu bijis kašķis, tas būtu bijis gan ģimenei, gan klasesbiedriem un draugiem, ar ko biju saskarē, bet nevienam nekā tāda nebija, tikai man.”

SKOLAS GADI – VISSMAGĀKIE

Visgrūtākais periods bijis skolā, kad ikvienam pusaudzim ir svarīgi, ko par viņu domā citi. „Pamatskolā ļoti pārdzīvoju,” atceras Elvīra. „Āda izskatījās neglīti. Pleķi bija uz kājām, rokām. Bija diskomforts, jo ļoti niezēja un izteikti tad, ja apģērbs kņudināja kairinātās zonas. Sākās ar roku un kāju locītavām, bet ar gadiem – pa visu ķermeni. Gan uz rokām un kājām, gan sejas, vēdera un muguras, gan galvas ādā. Speciālisti solīja, ka līdz 18 gadiem ķermenis un hormoni mainās un viss pazudīs, bet nekas nav pazudis vēl līdz šim. Gribētu teikt, ka nu jau ar šo diagnozi esmu sadzīvojusi. Reizēm vasarā rodas diskomforts, jo man nepatīk āda uz rokām. Sarkanie pleķi saulē ir iesauļojušies un, kad sadzīst, tad kļūst balti. Ziemā āda reizēm paspēj aukstumā aprauties un saplaisā tik dziļi – līdz jēlumiem un asinīm –, ka dzīst ilgāk.”

CERĪBA NEKAD NEZŪD

Līdz pat šai dienai Elvīra meklē brīnumu līdzekli, kas atopisko dermatītu apturētu vai vismaz mazinātu simptomus ziemā un vasarā: „Pa šiem gadiem izmēģināti daudzi līdzekļi – medikamenti, smēres, speciāli šampūni, dažādi pārtikas produkti –, bet tas viss ir palīdzējis tikai uz neilgu laiku. Nu jau zinu, ka saasinājumi ir vasarā, kad ir saule un karstums, svīšana pleķu izsišanos un sūrstēšanu pastiprina, arī ziemā, kad ir aukstums. Tāpēc šajā laikā man katrā kabatā, arī somā un mašīnā ir mitrinošie krēmi, lai ādas izsitumus mitrinātu un pabarotu. Nekādus medikamentus nelietoju – mēģinu iztikt ar smērēm, kuras pamainu, lai āda pie vienas nepierod. Šībrīža favorīts un SOS glābiņš ir ziede Eucerin Aquaphor, kas līdzinās vazelīnam. Jā, ilgāk iesūcas, bet labi nomierina un ādu pabaro. Otrs ir tā sauktais bēbīšu dupšu krēms Sudocrem. Ikdienā lietoju krēmu Bioderma Atoderm. Katru dienu nezūd cerība, ka reiz tas varētu beigties.”