Zariņmājas mistērija

Pirms četriem gadiem uz Ēdoles pagasta Zariņiem no Rīgas pārcēlusies Zīvertu ģimene. „Gribējām nopirkt no labiem cilvēkiem, lai apkārt nav cilvēku, lai ap māju ir seni ozoli, bet būtu arī tuvu centram un nebūtu daudz jāiegulda. Paši jau domājām – tik daudz vēlmju! Traki, vai? Taču viss salikās mums par labu,” atklāj Irita Zīverte.

PROM NO PILSĒTAS

Irita uzaugusi Ķūļciemā netālu no Mērsraga, vīrs Valts – Rucavā, un Irita nosmej, ka ģimeni veido šīm vietām pa vidu. „Atnācām tad, kad piedzima Eduardiņš. Rīgā padzīvojām pusgadu. Mums bija dzīvoklis piektajā stāvā, un izej ārā – viss asfaltēts. Valts strādāja Kurzemes pusē un mājās ieradās tikai vakarā. Biju viena ar zīdainīti un jutu, ka iekšēji mani spiež no turienes ārā. Arī vīrs juta, ka man grūti. Zinājām, ka gribam no Rīgas iet prom. Gribējām lauku māju – tādu, kas būtu sena, bet atjaunojama.

Vīrs strādā par instruktoru Izdzīvošanas skolā. Tā ir organizācija, kas darbojas ar jauniešiem, jaunajiem vīriem, mācot, kas ir vīrišķība. Nodarbības lielākoties notiek Pāvilostā. Vienu dienu viņš atbrauc no darba un saka: „Pajautāsim organizācijas dibinātājam Oskaram un vasaru padzīvosim tur!” Dzīve tur ir kā kazarmās, un man uz rokām zīdainītis, bet es saku: „Jā!” Visu vasaru tur nodzīvojām ar domu, ka rudenī jau būsim savā īpašumā. Tad jau zinājām, ka māju gribam šeit – ap Kuldīgu vai Jūrkalni, taču nebija nekā, tikai sapnis.”

AIZKUSTINA SAIMNIECES SIRSNĪBA

„Tā tikai liekas, ka mūsdienās iegūt lauku īpašumu ir viegli, taču atdūrāmies pie tā, ka bankas nedod naudu. Bijām atraduši pāris skaistu īpašumu. Vienubrīd pati ieliku sludinājumu, un atsaucās ap desmit cilvēkiem. Kad mūs uzrunāja šīs mājas saimniece, viņa šķita tik sirsnīga, ka sajūtu ziņā likās: „Nu ir!” Atbraucām paskatīties, kad te vēl dzīvoja īrnieki. Viss aizaudzis, īrnieki nelaipni, jo saprata: ja mēs nopirktu, viņiem jāaiziet.

Saimniece savukārt gribēja, lai māja nonāk pie labiem cilvēkiem. Mums šķita – laikam nebūs mūsu, bet saimniece pārliecināja: jāatbrauc tad, kad tur būs viņa pati. Kad atbraucām otrreiz, viņa sagaidīja pie lievenīša un sāka stāstīt mājas stāstu. Kad izvadāja mūs pa teritoriju un pļavām, pār kauliem skrēja skudri- ņas… Interesanti, ka šī vieta pati pateica, ko tai vajag. Kad dzīvojām Rīgā, pie mammas bijām paņēmuši divus bišu stropus. Arī vīra vecākiem ir bites, un šeit iekārtojām savus stropus. Vīrs uzrakstīja projektu, ieguva finansējumu. Pašlaik mums ir 50 stropu.”

BITES UN PIRTS LIETAS

Pa šo laiku iekopta apkārtne, piebūvēta terase, izveidota pirtiņa, telts ar gultas vietu un ugunskura vieta, kur jaunieši atbraukuši uz vīrišķības skolas nodarbī- bām. Citi cilvēki pie Valta braukuši uz pirts rituāliem. Ģimene izveidojusi instagrama un feisbuka profilu Zariņmājas mistērija, kur stāsta par pirts lietām.

Irita saka: „Ēdole ir ļoti skaista. Priecājos, ka arī dēlam Eduardam varam sniegt citādu pieredzi nekā tad, ja viņš augtu lielā pilsētā. Viņam daba ļoti patīk. Priecājos, cik skaistā vietā atrodas bērnudārzs un cik sirsnīgas ir audzinātājas.”