Kā valdīt pār putniem un zvēriem

Latvijas Televīzijas raidījums Aizliegtais paņēmiens nesen cēla gaismā jautājumus par dažāda veida un izmēra zoodārziem, kas Latvijā savairojušies kuplā skaitā. Turpmāk mūsu valstī ievešanai, turēšanai un pavairošanai ar likumu varētu tikt aizliegtas daudzas dzīvnieku sugas, kā tas ir vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Beļģijā un Lietuvā. Vienota pieeja mazinātu nelegālo tirdzniecību un atvieglotu dzīvnieku uzraudzību, nosakot skaidras labturības prasības.

Uz zoodārziem vienmēr esmu raudzījusies ar dalītām jūtām. Nerada man prieku savvaļas dzīvnieki ieslodzījumā, īpaši restotos būros. Protams, diez vai priecīgāka būtu, ja sastaptu lāci mežā (pirms kāda laika viens esot redzēts Vilgāles pusē) vai vilku barus, kas pie mums pa aitu un lielāku mājlopu saimniecībām jau siro droši. Tāpat ar lauvām, tīģeriem, milzu čūskām sastapties noteikti negribētos, toties kādu mīlīgu zebru gan varētu noglāstīt vai sarokoties ar pērtiķēnu, bet Latvijā ne vieni, ne otri savā vaļā nedzīvo. Un arī mūsu faunas pārstāvji nemaz nav bieži redzami. Tāpēc vajadzīgi zoodārzi, kur tos iepazīt tuvumā.

Kā Dzīvnieku aizsardzības likuma 1. pantā skaidrots termins zooloģiskais dārzs, tā ir pastāvīga vieta, kur savvaļas dzīvnieki sugas saglabāšanai, pavairošanai, reintrodukcijai, pētniecībai un sabiedrības izglītošanai tiek turēti publikas apskatei septiņas dienas gadā vai ilgāk. Tā ir medaļas otra puse, kāpēc manas izjūtas par dzīvnieku brīvestību laikam jānoliek malā.

Galvenajā likumu krājumā Bībelē jau Mozus 1. grāmatā par pasaules radīšanu stāstīts tā: „Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”” Tātad cilvēkam pār tiem dota liela vara.

Taču likumdevējs grib to ielikt rāmjos, lai neizmantotu ļaunprātīgi, piemēram biznesam. Gan Rīgas zooloģiskais dārzs, gan mūspusē zināmie mazie zoodārzi, manuprāt, ievēro izglītošanas principu, bet ne visur tā ir. Dzīvnieku aizsardzības biedrības bieži saņem ziņas par vietām, kas savvaļas dzīvniekam nav piemērotas vai arī kurās notiek izklaides pasākumi, zvēriņus izmantojot ne tādiem mērķiem, kādiem Dievs tos radījis.