Spēlēt basketbolu Itālijā ir būt tuvāk sapnim

Kuldīdznieks EMĪLS IVANOVSKIS (20) septīto gadu basketbolu spēlē Itālijā, kurp devās jau pusaudža vecumā. „Atrodos tuvāk Eirolīgai, bet ļoti vēlētos spēlēt NBA,” viņš atzīst.

Mūsu saruna – par dzīvi ārzemēs, ikdienu profesionālā klubā un ceļu līdz tam. Pēc sezonas Emīls divus mēnešus bija mājās Kuldīgā. Esot izdevies labi atpūsties un pirms jaunās sezonas uzkrāt spēkus. Augustā sportists devās atpakaļ uz Itāliju.

Kāda solās būt jaunā sezona?

Interesanta, jo ir jauna B sērijas komanda Virtus Lumezzane, ar kuru šovasar parakstīju līgumu uz diviem gadiem. Šī komanda Itālijā spēlē trešajā līmenī, un tas ir B1. Vēl nezinu, ko gaidīt. Ceru, ka panākumi būs labi. Pirms tam spēlēju komandā Vanoli Basket Cremona. Tai lielā komanda spēlē pirmajā līmenī, un pie tās trenējos, bet spēlēju ceturtajā līmenī. Arī U19 vecuma komandā.

Kā Itālijā nokļuvi?

Man bija 13–14 gadu, kad spēlēju Latvijas Jaunatnes basketbola līgā. Vienā spēlē esot bijis basketbola skauts*, kurš sākotnēji atbraucis skatīties citu spēlētāju no otras komandas, bet pamanījis mani. Šo spēli mūsu komanda toreiz uzvarēja. Vēlāk viņš sazinājās ar dažādiem Itālijas klubiem, un Cremona vēlējās mani redzēt. Aizlidoju uz treniņiem Itālijā un vakarā uzreiz parakstīju pirmo līgumu. Viss notika ļoti strauji. Manu lēmumu vecāki atbalstīja, un esmu viņiem ļoti pateicīgs. Tagad saprotu, ka nebija viegli bērnu 14 gadu vecumā palaist vienu pašu prom uz Itāliju.

Vai atceries pirmās izjūtas svešā valstī?

Bija patīkams satraukums. Nezināju ne valodu, ne kultūru, bet bija sajūta, ka esmu tuvāk savam sapnim.

Kas bija lielākās grūtības?

Noteikti valoda un treniņu režīms. Divi treniņi dienā – to Latvijā nebiju darījis. Pirmajos gados itāļu basketbols bija daudz ātrāks, nekā pierasts Latvijā. Tagad visā Eiropā basītis lēnām kļūst līdzīgs visās valstīs. Vismaz Latvijas izlase sāk spēlēt līdzīgi itāļiem.

Valodu sākumā nezināju, bet pēc sešiem gadiem Itālijā to pārvaldu labi. Protams, neesmu tajā perfekts, bet ikdienas saziņā problēmu nav. Arī ar sadzīves lietām bija jātiek galā pašam: jāgatavo ēst, jāmazgā. 14 gados sākās patstāvīga dzīve.

Kāda izskatās tava tipiskā diena?

Ja paredzēti divi treniņi, ceļos 7.30, paēdu brokastis un dodos uz pirmo treniņu, kas sākas deviņos. Tad jāapmeklē svaru zāle un jāizpilda individuālie vingrinājumi. Kopumā tās ir divas stundas. Pēc tam ir pusdienas un īsa atpūta, apdaru vajadzīgos mājasdarbus. Vakarā otrs treniņš. Mājās esmu ap astoņiem.

Ieturu vakariņas, atpūšos un dodos gulēt.

Vai tu izvēlies itāļu ēdienus?

Jā, esmu pārgājis uz itāļu virtuvi. Dažus latviešu ēdienus te grūti pagatavot – nav krējuma, biezpiena. Tāpēc izvēlos vienkāršus un garšīgus itāļu ēdienus. Pārsvarā pastu ar pesto vai tomātu mērci – tā man garšo.

Vai basketbolisti drīkst ēst picu?

(Smejas). Ja ir divi treniņi dienā, tad vienu var – nekas nenotiks. Arī tā man garšo. To parasti pasūtu tad, kad negribas mājās vakariņas taisīt.

Kā garajā sezonā centies noturēt motivāciju?

Šķiet, ka par motivāciju nav jādomā, jo es daru to, kas man ļoti patīk. Vienmēr cenšos zālē būt viens no pirmajiem, lai pirms treniņa būtu kārtīgi iesildījies.

Kāds komandā ir mikroklimats?

Komanda ir ļoti jauna. Ir viegli saprasties gan ar treneriem, gan spēlētājiem. Tā kā spēlējam trešajā līmenī, komandā nedrīkst būt daudz ārzemnieku. Tāds mums ir tikai vēl viens, un arī viņš nerunā itāļu valodā. Ja Itālijā nospēlē piecus gadus, tu kļūsti par vietējo basketbolistu, lai gan es arī esmu ārzemnieks.

Kādu redzi savu lomu?

Sevi redzu kā aizsardzības spēlētāju un saspēles vadītāja palīgu.

Kādi ir tavi mērķi – individuālie un komandā?

Individuāli vēlos kļūt labāks un tikt spēlēt augstākajā līmenī. Atrodos tuvāk Eirolīgai, bet ļoti vēlētos spēlēt NBA. Kopā ar komandu – vēlamies uzvarēt katru spēli, cīnīties par uzvaru čempionātā. To, kā mums ies, vēl redzēsim, kā izskatīsimies šosezon. Šī būs mana garākā sezona, jo sacensībās būs 19 komandas. Regulārajā sezonā ir 36 spēles, pēc tam vēl izslēgšanas spēles un fināli. Itālijā basketbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem. Vēl tāds ir futbols.

Vai tu arī mācies?

Vienu mācību gadu biju iekavējis, tāpēc vidusskolu pabeidzu šogad. Mācījos Itālijas skolā, kur pirmajā gadā man lika tādu pašu klasi, kādu biju pabeidzis Latvijā. Nezinu, kādu virzienu izvēlēties studijām universitātē – vēl ir pārdomu periods, kad koncentrējos basketbolam.

Cik bieži satiecies ar vecākiem, draugiem?

Ģimene divreiz gadā brauc mani apciemot, arī draugi brauc. Daudzi skatās visas manas spēles, īpaši ome – viņa ir lielākā fane, jo dažkārt vienu un to pašu spēli noskatās divreiz.

Vai tev ir iedvesmas avots?

Īsti nav. No rīta man nav sevi jāpiespiež doties uz treniņu – tā ir mana lielākā iedvesma turpināt basketbolu spēlēt. Un varu arī pelnīt ar to, kas man patīk.

Kas tevi šajā spēlē aizrauj?

Basketbols man patīk jau no bērnības. Spēlējot ir daudz jādomā, ko laukumā darīt, un lēmums jāpieņem ļoti ātri.

Kāds būtu tavs padoms jaunajiem, kuri vēlas spēlēt ārzemēs?

Katrā spēlē sevi izlikt par visiem 100%, jo nekad nevar zināt, kurš skatās. Mani tieši tā pamanīja basketbola skauts.

Šovasar biji Latvijas izlases U20 grupas treniņnometnē.

Jā, bet izlasei mani neizvēlējās – paliku mājās. Pieredze bija laba. Ir forši satikt draugus, ar kuriem basketbolu spēlēju bērnībā, bet bijām katrs savā komandā.

Latvijas izlase pašlaik cīnās Eiropas čempionātā. Vai spēles skaties?

Skatījos pirmo pret Turciju. (Latvija zaudēja ar 73:93 – red.) Pirms spēles vienmēr kaut kas ir izdomāts, un, ja aizsardzībā vai uzbrukumā tas nenostrādā, viss sabrūk. Nākamajās spēlēs jāmēģina problēmas atrisināt agrāk. Domāju, ka viss būs labi. Spēlējot Latvijā, basketbolistiem ir sajūta, ka noteikti jāuzvar, jo esi savu līdzjutēju priekšā un negribas viņus pievilt.

* Skauts – (šeit) cilvēks, kurš meklē jaunos talantus