Doma laba – gaidām darbus

Otrdien valdība apstiprināja Zemkopības ministrijas sagatavoto rīcības plānu skolēnu ēdināšanas pilnveidei Latvijā, lai bērniem būtu veselīga un garšīga maltīte, kas pagatavota no vietējiem produktiem. Tā tikšot padziļināta skolēnu ēdināšanā iesaistīto izpratne par veselīgu uzturu, ēšanas kultūru un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Uzsaukumā zemkopības ministrs saka: „Latvijas bērni ir pelnījuši ēst veselīgu, kvalitatīvu un tieši vietējo pārtiku. Mūsu skolās uz šķīvja ir jānonāk produktiem, kas audzēti tepat Latvijā – mūsu zemnieku laukos, mūsu saimniecībās (..). Vietējā pārtika skolās – tas ir mūsu bērnu spēks un mūsu valsts drošība.” Patriotiski vārdi un doma jau nu tiešām laba. Zemkopības ministrija ir uzņēmusies skolēnu ēdināšanu sakārtot, lai beidzot nostiprinātu īsās pārtikas ķēdes un dotu iespēju uzņēmējiem piedalīties. Es arī ceru, ka šī varētu būt viena no tām līdz šim retajām reizēm, kad vēlāk nav žēli jānovelk ierastais teiciens: „Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.”

Rīcības plāns paredz pilnveidot pārtikas un ēdināšanas iepirkuma sistēmu, stiprināt vietējos ražotājus, izglītības saturu sasaistīt ar ilgtspējīga un veselīga uztura jautājumiem, pilnveidot uztura normas un tā tālāk, un tā joprojām – gana pagarš saukļu uzskaitījums. Lūk, tur arī tās bažas, vai patosa pilnie vārdi nepaliks vien vēlējuma izteiksmē.

Pirms kāda laika intervēju zemniekus un ēdinātājus saistībā ar programmu Piens un augļi skolai. Lai kā bijis iesākumā, tagad tā rit veiksmīgi. Mūspusē piena produkcija gan jāiepērk citos novados, jo pašiem vairs nav savu pārstrādes uzņēmumu, bet gan jau kāda lāse būs ietecējusi no vietējām gotiņām. Ar dārzeņiem tagad tā lieta ejot uz urrā! Ābolu audzētāju mūsu novadā ir gana, iepirkumā ir pat konkurence, un pats galvenais – bērni tiešām esot iemācījušies novērtēt, ka tas vietējais auglis ir garšīgāks par ārēji smukāko importa produkciju. Bet, kā atzina kāda mūspuses ēdināšanas uzņēmuma pārstāve, ar šo atbalsta programmu ir daudz par maz, lai skolēnu ēdināšanā vairāk izmantotu pašmāju produkciju. Imports tomēr ir lētāks. Tad nu gribētos cerēt, ka patosa runām sekos nauda vietējo ražotāju atbalstam un skolēnu ēdināšanai ar veselīgu pārtiku un ka tā nebūs jāvelk no vecāku trūcīgajiem maciņiem.