Ideālā vietā, lai nomierinātos

„Man bija vēlme dzīvot Kuldīgā, un tā piepildījās,” atklāj pieredzējušais aktieris ĢIRTS KRŪMIŅŠ. Ilgo dzīvi Rīgā un darbu Jaunajā Rīgas teātrī viņš pirms dažiem gadiem pameta un tagad dzīvo Kuldīgā. Spēlējis izrādē Kaimiņš, kas šeit piedzīvoja pirmizrādi, te varēja noskatīties viņa personiski atklāto soloizrādi Vientuļās planētas sala. Pašlaik ārštatā aktieris iesaistīts trīs izrādēs Liepājas teātrī. Tur, atkal nospēlējot Vientuļās planētas salu, mākslinieks nesen nosvinēja 60. dzimšanas dienu.

Vai šis vecums tev kaut ko nozīmē?

Tas, ka man palika 60, nozīmē daudz. Pirms tam bija intensīvs ritms, un tajā dienā Liepājā bija stendapa izrāde Vientuļās planētas sala. Satraucos, jo ne tikai bija izrāde, bet tajā nāca iekšā un piedalījās arī draugi. Biju kaut kādā puseiforijas stāvoklī – pilnībā neapzinājos, kas ar mani īsti notiek. Atceros, ka tad, kad svinēju 39 gadus, domāju: „Ak, Dievs, man būs 40!” Tas likās biedējoši. Kad bija 25, to vairs neatceros. Tad vēl man bija 50, un likās, ka ar mani vispār ir cauri… Bet izrādījās, ka absolūti tā nav.

Tagad pienākuši 60, un, saprotot, ka labākajā variantā cilvēki dzīvo līdz 90, tas nozīmē, ka 30 gadi paiet ļoti ātri, nenormālā tempā. Iekšēji liekas, ka esi nemainīgs. Bet, kad ieskaties spogulī, izmaiņas notiek. Ko ar to darīt? Tas ir citādāk. Par šo tēmu padomāšu, dzīvojot Kuldīgā. Man jūnijs un jūlijs ir brīvs, tāpēc būs laiks padomāt, ko tie 60 man nozīmē. Jautājums, protams, pastāv.

Kas šajā vecumā kļuvis sarežģītāk, kas vieglāk?

Hmm, interesanti! Nedomāju, ka kaut kas baigi atšķirtos. Nevaru pateikt, kas būtu vieglāk. Teātrī noteikti vieglāk nav. Dzīvē gan es vairs neiespringstu par kaut kādām lietām. Esmu kļuvis līdzsvarotāks. Esmu sevi līdz kādai robežai iepazinis un esmu mierā ar to, kas esmu. Pats sev par pārsteigumu jūtos labi. Zini, kad cilvēks iet cauri vecuma stadijām, katram jau tas ir citādāk. Man tās neliekas beigas, kaut kāds finišs. Man ir svarīgi, ka apkārt ir jauni cilvēki. Ne visi jaunie, bet talantīgie un jaunie – man patīk ar viņiem strādāt.

Vai kāds dzīves posms tev paticis labāk, vai arī vislabāk jūties tagad?

Grūti atbildēt. Jūtos labi tagad. Negribētu to atkārtot, bet kā foršu periodu atceros bērnību. Tā bija ļoti laba. Spilgti atceros to periodu. Spēju darīt visu, ko gribu. Man nebija baigie ierobežojumi. Tādā ziņā bija laimīgā bērnība. Es izlasīju nupat iznākušo grāmatu par Astrīdu Kairišu – man to uzdāvināja teātra kolēģe Elita Kļaviņa. Tā ir Ievas Strukas grāmata. Kairiša bija ģeniāla aktrise. Bet liktenis traģisks – nekad nezini, kur ir tā robeža, kas ar tevi pēkšņi var notikt. Šobrīd man ir labi.

Vai bērnība tevi ietekmējusi?

Jā, noteikti. Kādā vidē tu dzīvo, tas baigi ietekmē pēc tam, kādi cilvēki tev apkārt. Tas ievirza, kādā virzienā tu aizej. Es dzīvoju Pļaviņās. Piedzimu Pļaviņu slimnīcā – tās vairs tur nav, bet ēka vēl ir. Ir interesanti ieraudzīt vietu, kur esi piedzimis.

Kas bijuši nozīmīgākie pieturpunkti?

Noteikti bērnība, Pļaviņu mūzikas skola ar skolotājiem. Kad atnācu uz Rīgu, iestājos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Pēc tam biju Rīgas kinoaktieru studijā, kas piederējās pie Rīgas kinostudijas. Tad man bija Padomju armija, tad mācības Daugavpilī, Teātra fakultātē, četrus gadus. Pēc tam Jaunais Rīgas teātris (JRT) – tur biju no 1994. gada līdz aiziešanai. Un tagad esmu Kuldīgā. Dzīvoju te trešo gadu. Šeit nonācu, pateicoties draugiem. Draugi ir ļoti svarīgi, jo viens tu nevari neko. Draugi tev ļoti var palīdzēt.

Vai kādu brīdi bijusi nožēla, pametot Rīgu?

Nē, nav. Es tieši par to domāju, ka, aizbraucis uz četrām dienām Rīgā, zinu, ka gribu redzēt to, to un to vai satikt savus cilvēkus. Es kaut kā citādāk uz to pilsētu skatos, un man tā neapnīk. Tā man arī ir interesanti. Bet dzīvi Rīgā es vairs nevaru iedomāties. Man patīk, ka te, Kuldīgā, ir gan pilsēta, gan daba, un tā vide ir tik harmoniska, ka labāku vietu, kur dzīvot, nevaru iedomāties. Tā ir liela privilēģija.

Runājot par teātri, cik raibs ir tavs dzīvesveids?

Ļoti. Man sanāca tā, ka bija divas izrādes Liepājā. Novembrī sākās mēģinājumi izrādei Visi mani dēli, februāra sākumā bija pirmizrāde. Tad bija nedēļu pauze, un sākās nākamā – 2401 objekts. Parēķināju, ka pusgadu dzīvoju Liepājā. Kādas dienas, kad mēģinājumu nebija, atbraucu uz Kuldīgu. Nekad Liepājā tik ilgi nebiju dzīvojis – man tā baigi iepatikās. Zini, tu ej uz darbu, tev kolēģi pasaka kādas vietas, par kurām agrāk pat neko nezināji. Tur tik daudz kas notiek – bija baigi interesanti tur padzīvot. Tā ir tik atšķirīga pilsēta. Dzīvot tur negribētu, bet līdz tai var ērti aizbraukt. No Kuldīgas var ērti aizbraukt visur.

Kā tu tagad vērtē Jauno Rīgas teātri?

Nupat biju aizgājis uz Stikla zvērnīcu tāpēc, ka Elita Kļaviņa tur spēlē. Man emocionāli ir baigi grūti uz turieni aiziet tāpēc, ka tur bijis mans lielākais dzīves periods. Ēka ir pilnībā pārmainījusies. Tā ir absolūti citādāka. Tur nāk arī citādāka publika. Es sēžu tajā Stikla zvērnīcā un jūtos mazliet dīvaini. Tāpēc, ka esmu ar savām pagātnes atmiņām. Man liekas, ka šis teātris vairs nav tik demokrātisks kā agrāk. Tas vairāk nav tik pieejams, un tā ir žēl. Kāds tas ir tagad kopumā, grūti pateikt, jo visas izrādes neesmu redzējis – esmu bijis tikai uz dažām. Tur ir kolēģi un draugi, kas man ir līdz šim. Ar dažiem ir tik tuvas attiecības, ka tie draugi kā šī teātra daļa ir manī iekšā.

Vai skaties izrādes citur?

Jā. Kad es biju teātra repertuārā, tam palika baigi maz laika. Vienkārši biju tik pārstrādājies, ka baigi maz kas interesēja. Man tiešām zuda interese par teātri līdz brīdim, kad aizgāju projām. Satikos ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu jeb Žeņu, kā viņu saucu, un viņa man atdeva interesi par teātri, par to, cik tas var būt dažāds. Viņa rīko draugu braucienus uz Viļņu, Tallinu vai citurieni ārzemēs skatīties labas izrādes, par kurām nekad nebūtu uzzinājis, ja viņa nebūtu ieteikusi. Biju uz Viļņas Mazo teātri skatīties Tēvoci Vaņu – ļoti laba izrāde. Tādas ieraudzīt ir retums. Man parādījās interese redzēt, kas notiek citur. Latvijā redzēju Stikla zvērnīcu, biju arī Hanzas peronā uz izrādi Nazis sirdī iestrēdzis. Liepājā noskatos izrādes. Neeju uz visu pēc kārtas, tikai uz to, kas mani uzrunā.

Kā nonāci Liepājas teātrī?

Mani pirms gada uzaicināja režisors Valters Sīlis. Man Rīgā bija kustību izrāde Pāru terapija. Pēc divām nedēļām jābūt pirmizrādei, kad piezvanīja Valters: viņam būs izrāde Tēvs klusums, bet viens aktieris teicis, ka nepiedalīsies, un piedāvāja man. Izlasīju lugu un sapratu, ka baigi gribas noriskēt un piekrist. Tas bija ļoti vilinoši. Tā arī sākās Liepāja. Tagad man tur ir trīs izrādes. Inese Mičule iestudēja izrādi Visi mani dēli – tur man bija galvenā loma. Pēc tam Endīne Bērziņa Liepājas dzintara mazajā zālē taisīja 2401 objektu. Tā tiku pie trim izrādēm.

Kas tev Liepājā un teātrī patīk?

Man patīk pati vēsturiskā ēka ar atmosfēru. Man patīk, ka tur iekšā var smēķēt. Es vispār nesmēķēju, bet reizēm, pēc pirmizrādēm. Ļoti labi, ka kaut kas no bohēmiskā tur nedaudz paliek. Teātris ir izremontēts, bet nav pārremontēts, tāpēc tas saglabājis veco atmosfēru. Tur ir ļoti laba zāle. Tevi neviens netraucē – vari mierīgi nodarboties ar radošām lietām. Neviens nestāv klāt un nesteidzina – vari mierīgi darīt savas lietas. Es biju priecīgs, ka tiku spēlēt kopā ar Inesi Kučinsku Visos manos dēlos. Arī ar pārējiem aktieriem, ar kuriem citādāk nebūtu izdevības satikties. Ar komandu ir viegli – mēs saprotamies labi.

Kas tev ir skolotāji mākslā, literatūrā un teātrī?

Noteikti mūzikas skolas klavieru skolotāja Pļaviņās Ligita Kārkliņa. Vispār mūzikas skola kā tāda. Iepriekš jau nosaucu dzīves posmus Rīgā – katrā bija kaut kas. Mans draugs Normunds Naumanis noteikti mainīja dzīvi. Pēkšņi, pateicoties viņam, iepazinos ar tik daudziem, kuriem nebūtu ticis klāt, ja nebūtu viņa. Tā man bija cita pasaule. Viss JRT periods ar Alvi Hermani – ar viņa pirmsākuma izrādēm. Es varētu romānu uzrakstīt, ja vilktu ārā vēl personības. Žeņa noteikti arī.

Pēc JRT nezināju, ko darīšu. Laikam biju pārguris – bija totāls apnikums, un domāju, ka kādu laiku nedarīšu neko. Man nebija ideju. Uz Kuldīgu atbrauca Žeņa, un, pateicoties viņai, radās Kaimiņš ar pirmizrādi Kuldīgas jauniešu mājā. Tas bija piedzīvojums, jo mēģinājām onlainā. Režisore Liena Šmukste bija Rīgā, aktieris Emīls Krūmiņš arī, bet es Kuldīgā. Kaut kad tikāmies Rīgā, un beigās nedēļa bija Kuldīgā. Pirmizrāde šeit bija baigi interesanta.

Vienlaikus sākās Vientuļās planētas sala, kur Žeņa iesaistīja talantīgo scenāristi Nelliju Visocku un Vitāliju Ščaņņikovu, kas ir stendapa speciālists, – pusgadu strādājām ar stendapa tekstiem par piedzīvojumiem Bali, Indonēzijā. Tā man bija tāda skola – pilnīgi kaut kas jauns, ko apgūt! Izrāde Kaimiņš ir mūsdienu baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko luga, kurai ir ļoti dīvains teksts. To spēlēt nav vienkārši, bet par to esmu pateicīgs. Žeņa ir cilvēks, kas iedvesmo un palīdz to izdzīvot.

Mani iedvesmojuši draugi. Ārija Dzalbe, kas agrāk bija televīzijas režisore un tagad dzīvo Kuldīgā. Kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Abika, kas arī dzīvo Kuldīgā, – teātra izrādēs esam strādājuši kopā. Arī tādi cilvēki Kuldīgā kā Mārtiņš Dambergs un Andra Šmite.

Kāda nozīme tev ir draudzībai?

Tas ir baigi svarīgi. Katrs draugs ir citādāks – viņi atmodina tevī to pusi, kura bez šiem draugiem neiedarbotos. Draugi mani ar kaut ko papildina. Mums notiek forša mijiedarbība. Draugi ir ļoti svarīgi.

Kā izveidoji sadarbību ar tiem, kas ir tavā komandā?

Man tādas nav. Teātra aktieris nevar neko uztaisīt viens pats – tas nav iespējams. Žeņa ir ar pieredzi. Viņa vairākus gadus dzīvo Latvijā. Viņa emigrēja no Maskavas Krievijā un savu dzīvi profesionālajā vidē sāka pilnībā no jauna. Viņai ir milzīga pieredze teātra festivālu rīkošanā. Tā iepazināmies, jo JRT laikā viņa rīkoja lielos festivālus, kad Maskavā tādi vēl notika. Viņa prot savākt tādu komandu, ka tur ir īstie cilvēki. Tā ir baigā veiksme: ja tev ir tādi cilvēki, kas ar tevi ir uz viena viļņa, viss aiziet viegli un bez grūtībām. Man tādā ziņā palaimējās.

Kādas tagad profesionālās ieceres?

Es ne uz ko neiespringstu. Tuvākais, kam piekritu, – Aizputē būs Dzejas dienas. Tur piekritu uztaisīt dzejas programmu. Ir citas lietas, bet par tām vēl nedomāju. Liepājā man ir tikai ejošās izrādes.

Kāda tev liekas dzīve Latvijā? Un kādas ir tieši tavas vērtības?

Neteiktu, ka esmu apolitisks, bet skatos tās lietas, kuras varu mainīt. Varu mainīt to, kas attiecas uz manu dzīvi. Protams, zinu, kas notiek visapkārt, bet daru to, ko varu ietekmēt savā dzīvē. Tā arī dzīvoju. Latvijā jūtos labi. Ja nejustos, iespējams, šeit nedzīvotu. Tā ir mana dzimtene. Man ir svarīgi būt šeit valodas dēļ. Es dzīvoju savu dzīvi neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Neiesaistos masu pasākumos politiski. Ja mani kāds sāk apspiest, meklēju izeju un to arī atrodu. Mani traucē lietas, ko sevī nevaru atrisināt, bet tā ir dzīves sastāvdaļa.

Kā iesaisties Kuldīgas mākslas dzīvē?

Šeit bija pirmizrāde Kaimiņam. Pagājušogad Zabadakā bija divas Vientuļās planētas salas. Esmu bijis uz koncertiem Kaļķu ielas kvartālā. Ja notiek mūzikas pasākumi, uz tiem aizeju. Pārsvarā vasarā, kad esmu uz vietas. Esmu domājis par teātra festivālu Valmierā – arī Kuldīga tādam būtu ideāla vieta. Neesmu organizatora tipa cilvēks, bet te būtu laba vieta kādam lielākam teātra vai mūzikas pasākumam vasarā. Kāpēc šeit tas nav iegājies? Vai tas ir vēsturiski? Varbūt tāpēc, ka Liepāja tuvumā? Kaut kam speciāli būtu jābūt, lai tas notiktu. Mūzikas pasākumu te daudz. Ja runā par vietu, Valmierā festivāls notiek ārā visādos objektos. Kuldīgā tas būtu labi, lai mazliet konservatīvo vidi atšķaidītu. Vide šeit ir tik interesanta un skaista, ka kaut kas tāds varētu notikt, – tie nav tikai Pilsētas svētki reizi gadā, bet kaut kas vairāk. Kuldīgu noteikti saredzu kā vietu kultūrai – būtu forši tūristiem, kas vēlas pilsētā redzēt ko vairāk.

Ko tu lasi, kādu mūziku klausies?

Lasīšana ir tik koncentrēts process, ka to es nevaru. Tagad izlasīju Ievas Strukas grāmatu par Astrīdu Kairišu. Man patīk arī klusums. Mūziku klausos absolūti haotiski. Man ir lietotne Shazam, kurā noķeru to mūziku, ko dzirdu apkārt un kas man iepatikusies. Tā to savācu. Draugi arī kaut ko iesaka.

Kad ir mēģinājumi, klausos to mūziku, kas mani iedvesmo konkrētajam darbam vai arī tam, lai atslēgtos. Žanri man patīk dažādi – miksēju pēc garastāvokļa: tad vienā grāvī, tad otrā. Klausos uz izjūtām. Filmas un seriālus skatos platformās Mubi un Netflix. Tas ir vienīgais veids, kā pēc izrādēm un mēģinājumiem varu atiet.

Cik vien varu, eju uz kino. Vienmēr, kad noskatos filmu uz lielā ekrāna, tas ir pilnīgi citādāk. Liepājā aizgāju uz Blakusistabu un Emiliju Peresu. Noskatījos arī Babygirl.

Ko dari ārpus radošā procesa?

Man vajadzētu saņemties pasūtīt malku. (Smejas.) Man ļoti patīk fiziskas lietas, kas galvu atslēdz no domāšanas. Man patīk Kuldīgā iet garās pastaigās gar Ventu. Šogad varētu maršrutu pamainīt. Eju uz Kuldīgas baseinu peldēt un reizēm tur pat esmu viens. Žēl, ka tagad tas ir ciet. Ventā vēl negribas līst iekšā. Eju uz TRX nodarbībām vieglatlētikas manēžā. Man iznāca daudz kavēt, jo biju Liepājā. Tiklīdz varu, tur eju. Malda (Ruņeniece – red.) ir brīnišķīga trenere.

Man patīk Kuldīgas vide – visur, kur izej, tur skaistums. Tas ir reti, ka vari dzīvot tādā pilsētā, kas pati par sevi ir skaista. Tik skaista, ka viss patīk! Dzīvoju vecpilsētas harmoniskajā vidē. Pēc disharmoniskā teātra, kur ir virpulis un emocionāli satricinājumi, tā ir ideāla vieta, lai nomierinātos. Es eju uz picām Rezidencē, gandrīz katru dienu eju uz ceptuvi Celms maize. Šovasar jāaiziet uz Kaļķu ielas kvartālu. Man garšo arī napoleoni kafejnīcā Pī Cafe. Ja ir laiks, patīk pašam gatavot ēst. Man patīk arī ceļot. Ne bieži, bet uznāk, ka gribas kaut kur aizbraukt. Pēdējoreiz marta vidū biju Nepālā.

Vai tev ir kādi sapņi?

Man nav nekādu sapņu. Viss tik labi notiek, ka viss arī piepildās. Man bija vēlme, ka gribu dzīvot Kuldīgā, un tā arī piepildījās. Domāju, ka tas nekādi nevarētu notikt, jo nebija pamata te nonākt. Varbūt man ir arī sapņi, bet tos speciāli neizlieku. Tas, kas notiek, man patīk. Ja kaut kas nepatīk, skatos, ko ar to varu darīt.