Kritiens un motivācija tālākai izaugsmei

„Basketbolu vēlos spēlēt tik ilgi, cik vien tas būs iespējams,” saka talantīgais sportists NILS BIĢELIS. Viņš spēlē Kuldīgas komandā un pirmo sezonu arī vienībā Grobiņa Nacionālās basketbola līgas Rietumu grupā. Nils ir viens no šīs komandas līderiem, un spēlē viņam ir vidēji 23,7 punkti.

Kā Grobiņā nokļuvi?

Tas ir garš stāsts (smejas). 2022. gadā spēlēju otrajā līgā Tukuma komandā, pēc gada Rīgā – Latvijas Universitātes komandā. Tomēr pēc sezonas atgriezos Kuldīgā un tik daudz spēlēt basketbolu vairs negribēju. Vasarā mūsu trenerim Tomam Zatleram bija uzrakstījis Grobiņas komandas treneris – interesējās par mani. Apsverot visu, nolēmu, ka piedāvājumu pieņemšu. Bez manis tur spēlē arī kuldīdznieks Kālis Ivanovskis.

Vai uz treniņiem braucat turp?

Jā, treniņi ir divreiz nedēļā, reizi sanāk braukt arī uz spēlēm. Pagājušajā gadā sporta skolu pabeidzu, bet šogad turpinu treniņus apmeklēt un spēlēju kopā ar vecāko grupu. Mēs tādi esam vairāki.

Kā Grobiņai čempionātā veicas?

Komanda spēlē Rietumu grupā un no 11 komandām pagaidām ieņem astoto pozīciju. Grobiņa ir diezgan jauna – šis ir otrais gads. Pagājušogad esot bijis pavisam bēdīgi, šogad ir labāk. Spēļu ir daudz – var kārtīgi izspēlēties. Šajā līgā topa komandas ir ļoti labas, piemēram, Kandava, – tikko ar to spēlējām un smagi zaudējām, spēlētājiem ātrums liels. Kopvērtējumā vienībām lejas daļā līmenis ir līdzīgs.

Ieminējies, ka bija brīdis, kad spēlēt vairs nevēlējies. Vai vari atklāt, kāpēc?

Laikam izdegu – basketbola bija par daudz. Arī pati Rīga man īsti nepatīk. Problēmas bija arī ar skolu – nevarēju to pabeigt, Rīgā mācījos attālināti. Sapratu, ka jāatgriežas Kuldīgā, jo izglītība vajadzīga. Pirms tam šeit mācījos 2. vidusskolā, tagad esmu Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēknis – apgūstu loģistikas darbinieka specialitāti. Sākumā šķita, ka neesmu izvēlējies pareizo virzienu, bet vēlāk kļuva interesanti, un nu jau savu izvēli nenožēloju.

Kādēļ savulaik izvēlējies basketbola treniņus?

Vairums sāk trenēties 1. vai 2. klasē. Es sāku vēlāk. Pirms tam sētā ar draugiem katru dienu līdz vēlam vakaram spēlēju futbolu. Neatceros precīzi, bet 5. vai 6. klasē biju izstiepies krietni garāks nekā vienaudži. To ievēroja sporta skolotājs, un viņš arī ieteica trenēties basketbolā. Pamēģināju. Pirmais treneris bija Mārtiņš Štofregens.

Vai iepatikās uzreiz?

Es tā neteiktu. Pirmo pusgadu nepatika. Atceros gadījumu: starp skolām bija sacensības krosā Krauļu priedēs. Man galīgi neveicās – noskrēju ļoti slikti. Pa ceļam, ejot mājās, apsēdos uz soliņa, domāju un sev nosolījos, ka vairs nekad negribu zaudēt tik traki. No tā brīža biju ļoti motivēts trenēties. Parādījās arī rezultāti. Bet basketbola laukumā jau tiku laists no paša sākuma. Protams, sākumā nebija vajadzīgās prasmes, lai dotos uzbrukumā, būtu labs dribls, taču ļoti cīnījos aizsardzībā. Komandā bija arī Emīls Ivanovskis, un viņš meta daudz punktu. Tagad spēlē Itālijā. Nākamais rindā bija Kristaps Soldatenoks, kurš spēlē Liepājā. Nākamais rindā biju es. Kad Emīla un Kristapa komandā vairs nebija, daudz punktu sāku mest es.

Kas tevi basketbolā aizrauj?

Patīk likt no augšas (smejas). Patīk tas, ka spēli skatās daudz līdzjutēju, jo tad ir ļoti forša atmosfēra. Bet man patīk arī izbraukumā, kad līdzjutēji ir pret mums. Tad man patīk pretinieku atbalstītājus apklusināt.

Kas tev šķiet grūtākais?

Man vismazāk padodas atcerēties kombinācijas. Tām vajag ilgāku laiku, lai atcerētos, kur jāskrien, kam jādod. Ar soda metieniem – kā nu kurā spēlē: ir reizes, kad tie krīt ļoti labi un kad nepavisam nekrīt.

Vai komandās ir konkurence par vietu pamatsastāvā?

Kuldīgā spēlētāji bija labi, bet skaitliski viņu nebija daudz. Ir bijušas reizes, kad no Kuldīgas aizbraucam seši, bet mums pretī 12 cilvēku soliņš. Konkurence laba bija treniņos.

Vai interesējies, kas basketbolā notiek ārpus laukuma?

Skatos NBA, par Eirolīgu īsti neinteresējos. Vēl skatījos basketbolu olimpiskajās spēlēs. NBA ir pavisam cits ātrums – liekas, ka viņi laukumā vienkārši lido.

Satikt Kristapu Porziņģi nav bijusi izdevība, bet 2022. gadā biju brāļu Bertānu nometnē Valmierā, un tur abus satiku.

Vai, tavuprāt, puišiem no mazpilsētas ir iespēja kļūt par profesionāļiem?

Man šķiet, ka tieši no mazām pilsētām tikt tālāk var mazliet vieglāk: ir vieglāk tevi pamanīt, jo spēlētāju nav tik daudz. Piemēram, kopā trenējas seši cilvēki, un visi dabū spēlēt. Savukārt Rīgā vai citā lielā pilsētā var izvēlēties, kuram ļaut spēlēt. Un, kad tiec laukumā, arī tad nezini, cik minūšu ļaus spēlēt.

Vai tu piedalies arī Kuldīgas novada čempionātā?

Jā, bet piedalās ļoti maz komandu – piecas. Es esmu sporta skolas komandā, un šobrīd esam pirmie.

Vai esi domājis par spēlēšanu arī ārzemēs?

Lai tā notiktu, ļoti daudz jātrenējas. Man ir sajūta, ka es varētu tajā līmenī spēlēt, bet, lai to noturētu, būtu jātrenējas katru dienu. Visu laiku galvā jābūt basketbolam. Es nezinu, vai esmu uz to gatavs. Jābūt arī lielai pašdisciplīnai.

Vai ar savu augumu basketbolā skaities virs vidējā līmeņa?

Man ir 1,97 metri, un NBA tas ir zem vidējā. Bet nu maziņš arī neskaitos (smejas). Laukumā esmu trešajā pozīcijā, un tā man vislabāk patīk. Grobiņā spēlēju arī ceturtajā.

Vai nodarbojies vēl ar kādu sporta veidu?

Tagad ne, jo jābrauc uz treniņiem un spēlēm basketbolā, bet pirms kāda laika gadus divus vai trīs trenējos boksā pie Andreja Zozuļas. Viņam zāle ir ierīkota Priedainē, un to apmeklē daudz cilvēku. Vasarā ar draugiem Mārtiņsalā uzspēlēju volejbolu.

Vai tu sacensības arī tiesā?

Godīgi sakot, man daudz labāk patīk atrasties laukumā nekā tiesāt. Vairāk tiesāju sacensības mazajiem un sava vecuma sportistiem. Nacionālās līgas spēles tiesāt negribētu.

Kuras būtu svarīgākās lietas, lai komanda nospēlētu labi?

Visvarīgākā ir komunikācija uz laukuma, jo bez tās neko izdarīt nevar. Jābūt arī saliedētībai.