Ar entuziasmu, patiesumu un saknēm Kuldīgā

„Stāstniecība Kuldīgā ir kā kulaks uz acs, jo leģendas mums ir fantastiskas. Domāju, ka ir īstais laiks, lai mēs nestu savu pienesumu,” saka folkloriste INA CELITĀNE. Pašlaik viņa darbojas starptautiskajā stāstnīcā Storyum, grib ierīkot stāstniecības pastaigu taku, un ideju viņai netrūkst. Ina ir īstena kuldīdzniece, un te viņu pazīst kā cilvēku, kas par savu pilsētu iestājas, tās vēsturi nenoliekot malā. Ilgus gadus vada bērnu folkloras kopas, mācot paliekošas vērtības, raksta kultūras projektus, kas Kuldīgu un tās cilvēkus dara skaistākus, meklējot atbildi, kas tad ir kuldīdznieks.

Cik tālu sniedzas tavas dzimtas saknes?

Gan es, gan mamma esam dzimušas Kuldīgā, savukārt vecmāmiņa dzimusi Maskavā, taču viņas vecāki – Kuldīgā. 1905. gadā vecmāmiņa te atgriezās. Jaunākā meita Undīne par dzimtas saknēm interesējas. Viņa uztaisīja dzimtas koku, un noskaidrojām, ka manī rit 64% baltiešu asiņu un 17. gadsimtā kāds no dzimtas ir atbraucis no Gotlandes. Ģenētiski asins ainā tas parādās, tāpēc manī rit arī lāse vikingu asiņu. Redzēju detektīvfilmu, kas uzņemta Gotlandē, un biju šokā – viens tēls tik ļoti atgādināja manu tēvu! Vēl izpētījām, ka viens no mūsu dzimtas atzariem ir no Smilšarāju dzimtas, no Jūrkalnes puses. Esmu kā aborigēns! (Smejas.)

Ar ko nodarbojās vecāki, vecvecāki?

Kara laikā mammas īstā mammīte nomira, un mammu uzaicināja kaimiņu mājās – adoptēja krustmāte, kuru saucu par vecmāmiņu. Viņas dzimtā bija dārznieki – toreiz bija iespēja strādāt par dārznieku pie baroniem. Vectēvs vecmāmiņai Lūcijai Rovei jautāja, ko viņa uzskata par pareizāku: Mazīvandē dzīvot lielā akmens namā vai izglītoties un kāpt pa karjeras kāpnēm. Vecmāmiņa izvēlējās izglītību. Viņa ulmaņlaikā mācījās par juristi. Bija palikuši trīs mēneši līdz diplomam, bet Latvijā ienāca krievi. Viņai bija jānokārto kurss par marksismu un ļeņinismu, un viņa atteicās to darīt. Diplomu nesaņēma, bet, kad nonāca atpakaļ Kuldīgā, pēc kara sāka cīnīties par izdzīvošanu. Mazīvandē mums joprojām ir dzimtas mājas.

Vectēvs bija Ādams Sietiņš, viņa sieva – Eda Sietiņa. Viņš ilgus gadus Krievijā strādāja pie bagātiem cilvēkiem par dārznieku un pēc pārliecības bija sociāldemokrāts, bet, kad sākās kolhoznieku laiki un visas tās nejēdzības, viņam kā kārtīgam saimniekam tas bija nepieņemami. Vēl dzimtas papīros saglabājies iesniegums, kur viņš mēģinājis kungus pārliecināt: tas, ka jaunos dārzus izplēš, saimnieciskās būves noposta, nav pareizi.

Vecmāmiņa pēc kara sāka strādāt Kuldīgā, kādu laiku partijas mājā, vēlāk kļuva par grāmatnīcas direktori, kur nostrādāja visu mūžu. Viņa palīdzēja manai mammai Zaigai Sietiņai, kura vēlāk apprecējās un kļuva par Ikeri. Mamma to laiku atceras kā tukšu un drūmu, un vienīgais, kur viņa ar draugiem rada gaismu, bija fantastiskas grāmatas vācu valodā ar gravīrām. Baroni no Mazīvandes muižas bija aizbraukuši, un grāmatas tur palikušas. Viņa tās šķirstījusi un kļuvusi dusmīga, ka nevar izlasīt, tāpēc apņēmusies iemācīties lasīt vāciski. Šo apņemšanos viņa turējusi: viņa ir emeritēta profesore valodniecībā un tikai nupat devusies pensijā. Divas reizes bija ievēlēta par rektori Daugavpils Universitātē.

8. klasē viņa iepazinās ar Viktoru, kurš bija ārkārtīgi enerģisks un muzikāls. Īsts taifūns! (Smejas.) Viņi iemīlējās, un tad tapu es. Kamēr mamma mani gaidīja, tēvs bija armijā. Viņa izlēma kļūt par zinātnieci. Tēvs atnāca no armijas un ar tādu lēmumu nebija mierā: gribēja sievu, kopīgu saimniecību un vienkāršu dzīvi. Bet mammai bija vēlme sasniegt ko vairāk. Viņi izšķīrās. Kad tēvam jau bija trešā ģimene, viņš atgriezās Kuldīgā. Viņiem bija skaista māja Viesalgi, kur vasarās pavadīju bērnību.

Kāds bijis tavs dzīves ceļš?

Es kā mazs bērns Kuldīgā nonācu pamatskolā, kur tagad ir tehnikums. Sēdējām pie tādiem soliem no ļoti bieza koka, tie bija noķēpāti ar tinti, bet ļoti ērti. Padomju laikā ulmaņlaika solus aizvāca, un no tintes pildspalvas bija jāpāriet uz lodīšu. Tad sēdējām krievu laiku solos, kas nebija tik ērti. Skolotājas jautāja: „Par ko gribat kļūt?” Visi teica – kosmonauti. Es gribēju būt sovjeta! Kad tika uzcelta jaunā skola, toreiz Kuldīgas 1. vidusskola, bijām pirmie, kas tur tika iekšā. Gājām uz mūsdienīgu ēku, kur mācījos līdz vidusskolas beigām. Ārpus Kuldīgas esmu bijusi tikai tad, kad Daugavpils Universitātē mācījos par bioloģi un ķīmiķi un ieguvu maģistra grādu.

Kā izlēmi to studēt?

Mamma vainīga – teica, ka man ir divi varianti: vai nu eju strādāt Vulkānā, vai mācos. Ar ultimātu, ka jānomācās tikai līdz pirmajai sesijai: ja to varēšu nolauzt un teikšu, ka man tas neiet vai nepatīk, varēšu būt brīva un darīt, ko vēlos. Man tā bioloģija patika, jo tur bija tik daudz aspektu, mācīja loģiskas, sakarīgas lietas. Piecus gadus varēju klausīties visu ko par dabu. Domāju, ka grūtāk tur gāja humanitārajiem, bet es ar savu izglītību esmu apmierināta.

Pēc tam mazlietiņ pastrādāju skolā un sapratu, ka to troksni un vidi nespēju panest. To sapratu jau praksē. Kad augstskolu beidzu, uz universitāti piezvanīja Antoņina Rudakova, Kuldīgā bija ļoti pazīstama personība, kas strādāja patērētāju biedrībā. Viņai bija doma taisīt jauno naturālistu staciju. Atnācu tur kā jauns skuķis, un man tūlīt jākūrē naturālistu eksperimentālie lauciņi pie Kuldīgas rajona skolām. Biju tas, kurš uzrauga darbu. Gāja grūti. Tad sākās Atmodas laiki, un man piedzima otrā meitiņa Undīne. To laiku varēju pavadīt mājās: klausījos radio, jutu līdzi. Kad pirmo reizi dzirdēju, cik daudzi savulaik aizvesti uz Sibīriju, man palika fiziski slikti, lija asaras, un manī pamodās protestētājs. Atskārtu, ka jāsāk dzīvot ar piederības sajūtu, un sev jautāju: „Kas es esmu?” Kurzemniece! Kad pēc dekrēta atgriezos darbā, varēju sākt darboties folklorā.

Kā tai pievērsies?

Reiz Turlavas estrādē dzirdēju dziedam Basu suitus. Estrādes vidū nostājās liela, branga dziedātāja suitu tērpā, un viņas dziedājums manī tik ļoti rezonēja, ka devu sev solījumu: iemācīšos tā dziedāt. Aicināju cilvēkus tikties un runāt par Kuldīgu, notikumiem, tradīcijām šeit. 1992. gadā sākām vākties kopā katru ceturtdienu naturālistu stacijā Dzirnavu ielā: dzērām tēju, mācījāmies šīspuses tradīcijas un mācījāmies dziedāt. Pirmie, kas sanāca kopā, bija Šenhofu ģimene, Dace Nasteviča brauca mācīt dziedāt, bija Sanita Sokolovska, Ligita Mačtama, Vilnis Puriņš no Rīgas samusināja dibināt biedrību Kūrava. Katru reizi piedalījāmies starptautiskajā folkloras festivālā Baltica. Vēlāk piebiedrojās Liesma Lagzdiņa, Kārlis Zaķis, Aira Bumbiere, Ērika Lēmane, Robertu, Zariņu, Freimaņu ģimene, Agita Ļeontjeva, nāca arī skolotājas. Visi bijām vienādi vērtīgi, katrs ar savu pienesumu.

Tikko radās iespēja rīkot starptautiskas nometnes, biju pirmā, kas pieteicās. Tas bija šausmīgi: saņēmu dokumentu, ka finansējums būs, bet izrādījās, ka vispirms jāieliek sava nauda, tikai pēc projekta to saņemšu atpakaļ. 90. gados tūkstotis bija milzīga nauda, bet kaut kā kūlāmies. Pirmais projekts bija nometne Sievietes un demokrātija Laidos un Kuldīgā. Otrs bija Eiropa un jaunatne – Kurzemes vasaras akadēmija 1993. gadā. Beidzām nākt kopā tikai kovida pandēmijas laikā, kad tikties vairs nevarēja, daudzi no mums saslima un daži aizgāja aizsaulē.

Tagad saprotu, ka naturālistu stacija bija kā vides izglītības skola: tur bija desmit bērnu folkloras kopas, mums izdevās radīt cilvēku interesi un to noturēt ļoti ilgi. Bet sākās mazo skolu likvidācija, un radās daudz jautājumu, kā to visu reformēt. Jutu, ka man jāpaiet malā, jo tā, kā ir bijis, vairs nevar, bet, kā vajag, tā arī neradu sevī atbildi. Tad sākās kovida laiks, un sāku meklēt domubiedrus.

Kāds ir tavs tautastērps?

Man joprojām ir tāda sajūta, ka tērps tapis vakar, jo esmu to ļoti labi kopusi. 90. gados uzšuvu galdaino brunci, ko uzauda kuršu ķoniņiene Otīlija Salmgrieze. Tas joprojām ir perfektā stāvoklī un fantastiskas kvalitātes. Zinu arī, kā to pareizi kopt, – tas ir svarīgi. Pie galdainā brunča klāt ir jaciņa un balta villaine. Vēlāk sāku valkāt to senāko zilo mēleni, baltu villaini un tumši zilu brunci, jo tas ir praktisks, var pamainīt virspusi un palikt arī vienā kreklā. Vienā grāmatā ir teiciens: „Kuldīdznieces vismīļāk palika vienos kreklos.” Tas ir loģiski, jo tas bija bagātīgi izšūts. Tagad gan sāku izlaisties un skatīt pēc arheoloģiskiem principiem taisītas kleitas, uzlieku rotas, nepretendējot uz arheoloģiska tērpa statusu. Rotas man iepatikušās. Tā ir māksla. Sen atpakaļ izdevās savaldzināt Jakubovsku ģimeni, kas sāka darināt rotas. Tā tiku pie savām. Vēl ir meistari, un var apdomāt, ko vēlies. Jebkuram, kurš vaicā, palīdzu izveidot savu tērpu. Ļoti zinoša par tērpiem ir Inga Vīksna. Tiem, kuri vēlas tautastērpu un nezina, kā sākt komplektēt, ieteiktu pašķirstīt Ingas Vīksnas un Aijas Jansones grāmatu Visas manas dižas drānas.

Vai vēl kāds cilvēks tevi iedvesmojis?

Folkloras kustības sākumā man visnozīmīgākais cilvēks bija Aija Kaminska no Rudbāržiem. Viņa parādīja, kas ir folklora. Prata būt gan skolotāja, gan teicēja. Pašlaik viņa ir pensijā un dzīvo Ventspilī. Vēl ir daudz fantastisku, gaišu cilvēku, un starp viņiem esam pavadījuši daudzus gadus – klausījušies tādas kultūras pērles, kas no malas dažreiz šķiet vienmuļas, jo tur jau nestrādā neviens pliks, kas pievērstu uzmanību. Folklorai ir meditatīva jēga, kas atklājas laika gaitā.

Ar ko nodarbojas abas meitas? Vai arī viņām folklora tuva?

Kad sāku nodarboties, par folkloru neko daudz nezināju. Festivālā Pulkā eimu, pulkā teku kopā ar meitām bijām no 1995. gada, un viņas, pateicoties tam, Latvijā ir redzējušas katru kaktiņu. Jaunākā meita Undīne ir informācijas tehnoloģiju speciāliste un māksliniece. Kopā veidojam stāstniecības klasi un Storyum identitāti. Viņa uzskata, ka folkloras vērtības ir īstas un dzīvas un ka patiesums visu uzvarēs. Otra meita Sabīne strādāja skolā, bet pandēmijas laikā, kad mācības bija attālinātas, kā skolotāja pārdega. Tagad atpūšas un ir sākusi aust. Viņa izpētījusi arheoloģiskā tērpa aušanu, saaudusi ne vienu vien tekstiliju, interesējas par kuršu tērpu. Mūs visas trīs vieno Jāņi. Braucam uz Rudi svinēt, esam kopā visa dzimta: saģērbjamies tautastērpos un dziedam dziesmas.

Cik tev mazbērnu?

Trīs. Sabīnes meitai Mārai ir 13 gadu. Viņa jau tagad ir rokdarbniece un māksliniece. Ļoti nobriedusi personība. Viņai patīk zirgi un zīmēšana, viņa klausās audiogrāmatas angļu valodā. Sabīnes dēliņš Miķelis, kuram ir astoņi gadi, ir prātvēders un inženieris. Runā ar lielu pietāti, un ar viņu var kārtīgi izsmieties. Kurts ir Undīnes dēliņš (11 gadu), un viņš pandēmijas laikā diemžēl nonāca tai virtuālajā pasaulē. Viņam patīk datorspēles, viņš skatās tiktokus, bet ir arī ļoti apķērīgs. Vasarā galda spēlēs mūs visus var apspēlēt.

Vai tu joprojām strādā ar bērniem?

Joprojām strādāju kā folkloras pulciņu vadītāja, taču atzīšos, ka kovida saslimšana un vakcīnas manu veselību ļoti ietekmējušas. Strādājot saudzīgā režīmā, veselību daudzmaz atguvu, bet vairs nav kā pirms tam. Sāku pievērsties Eiropas projektiem un ieguvu atkal citu pieredzi. Tā, man šķiet, ir gauži nepieciešama arī Kuldīgā.

Kādu tu redzi Kuldīgu turpmāk? Ko un kādās jomās vajadzētu uzlabot?

Mana pārliecība ir tāda, ka auditorija jāaudzina. Kādai daļai jābūt priekam, izklaidei, bet jābūt arī izglītībai un kultūrai. Kuldīgā jārada izglītības programma, kas saistīta ar mutvārdu kultūru, jo pilsēta jau nav tikai ēkas, kas palikušas, – šeit ir arī stāsti un mutvārdu kultūras materiāls, kas apbrīnojamā kārtā ir fiksēts un digitalizēts. Mēs tagad atrodamies citā līmenī: varam darīt ne vairs tikai intuitīvi, kā esam darījuši desmitiem gadu, redzot labus paraugus folkloras apritē, izzinot tradīcijas vēl un vēl. Bet jābūt arī izglītojošai vēstij par Kuldīgas kultūru, un auditorija pie tās jāradina. Man jau liekas, ka kuldīdznieki tiešām ir traki: kad viņi ko ieņem prātā, viņiem tas trakoti labi izdodas. Man liekas, ka arī mums izdosies, bet risinājumi jāmeklē, un tas prasa laiku.

Tu darbojies stāstnīcā Storyum. Kādas tur ieceres?

Ir saglabājušās senās Kuldīgas melodijas un dainas, daudzas vēstis par tradīcijām. Ir digitalizēti vākumu vākumi, kurus var pētīt. Piemēram, Kuldīgas simbols Katrīna, kurai ir 140 gadu, visiem arhīva zinātājiem ir kā leģenda, savukārt ko tas nozīmē kaut kur Latgalē? Neko! Taču Kuldīgā tas ir kas tāds, ko var audzēt. 1928. gadā te bijuši pirmie ieraksti par dziedājumiem laucē. Tolaik bijis tāds bišu vaska stienītis, kurā iespiestas kuldīdznieku balsis. Tas ir tāds skaistums!

Cilvēkam brieduma gados folklora piešķir pavisam citu dzīves dimensiju. Tāpēc, ka viņš dzied, elpo, mācās dainas un melodijas, visu laiku uzzina ko jaunu. Kad redzat Suitu sievas, vai jums ienāk prātā, ka viņu vidējais vecums ir no 60 līdz 80 gadiem? Viņas ir tik skaistas! Cilvēkam jāpucējas! Reiz dzirdēju frāzi: ja cilvēks nepucējas, Visums viņu uzskata par bioloģisko atkritumu. Viņš ir metams malā.

Kuldīgas leģendas ir fantastiskas! Tās stāsta, no kā sastāv mūsu ētikas un morāles normas. Šajā ceļā man ļoti palīdzēja zviedru stāstnieku pieredze. Piecus gadus ar divām organizācijām darbojamies projektā Storyum. Viena organizācija ir Land of Legends Zviedrijā, kas iekārto stāstniecības takas. Tur ir stāstu muzejs un fantastiska izglītojoša programma no bērnudārza bērniem līdz pansionātu iemītniekiem. Land of Legends ir UNESCO labās prakses piemērs, kuras mērķis ir būt par atbalsta plecu tām organizācijām, kas vēlas darboties stāstniecībā. Tur pašvaldība finansē telpas un maksā algu desmit stāstniekiem, kuri uztur jēgu par to, kas vispār ir skandināvi, un izkopj komunikāciju. Esam bijuši vairākās vizītēs pie viņiem un viņi pie mums. Esam purinājuši kultūras darbiniekus, bibliotekārus. Tūlīt Erasmus+ projektā būs noslēdzošā vizīte pie mums. Savilksim kopā padarīto un viesosimies Kuldīgas sociālā atbalsta centrā Tilts.

Ar otru zviedru organizāciju ir bijis kopīgs projekts Kuldrum, kurā gribējām darboties tālāk, taču netikām vairs atbalstīti. Tas gan netraucē sadarboties. Stāstniece Astrīda Sellinga no Blekingas organizācijas Academy of Practice bija Kuldīgas novada muzeja krātuvē. Apskatījām unikālu vitrīnu, kurā glabājas senie novada mūzikas instrumenti. Domājam kādu restaurēt, runājam par metodēm un kaļam nākotnes plānus.

Bez domubiedriem mūsdienās nevar. Gaidot Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027 Liepājā un pie mums, gribam projektu par stāstniecības pastaigu taku Urban Trail Kuldīgā, kur nemateriālo kultūru darīsim redzamu. Takā būs septiņi pieturas punkti, jo esam noskatījuši septiņas Kuldīgas teikas. Izejot šo taku, iedzīvotājiem taptu skaidrāks, kas ir Kuldīga. Pašvaldība mūs atbalstījusi ar telpām Kopienu namā Ventspils ielā, kur varam darboties un kur būt mums šķiet pareizi. Tur starp pārējiem jūtamies kā cimds ar roku.

Vai ir vēl kas tāds, ko citi par tevi nezina? Kādi apslēpti vaļasprieki, intereses?

Pandēmijas dēļ man uzplaukuši divi jauni vaļasprieki. Viens ir apģērba piegriešana un šūšana. Laikā, kad visi bijām ieslēgti mājās, nevarēju sagaidīt, kad tas beigsies, izgāzu skapja saturu un paņēmu rokās šķēres. Nu jau kuru gadu nevaru apstāties. Pa Kuldīgu klīst runas, ka staigāju interesantos apģērbos.

Otrs ir dārzkopība dzimtas mājās Mazīvandē, kur man aug neskaitāms daudzums peoniju un flokšu. Pandēmijas laikā viena selekcionāre, kurai bija muguras operācijas, saprata, ka vairs nevar savu hobiju turpināt, un visus stādus pārdeva. Nopirku 40 dažādus un tagad vasarā, ieejot dārzā, katru dienu varu redzēt jaunu uzziedējušu krāšņumu. Vēl dodos uz mākslas studiju M22, kur pie Ievas un Oles Lindkvistiem gleznoju. Folklora no dārzkopības un mākslas atšķiras ar to, ka tajā viss ir dzīvs. Mēs apdziedam skaistumu. Ilgi par to dziedot un par to runājot, tu pats mainies kā cilvēks. Jūtu, ka man kā personībai tas vajadzīgs: tas ļauj sajust to, kas esmu.

Kā jūs dažos vārdos turpinātu teikumu „Ina Celitāne ir…”?

● Liesma Lagzdiņa, Kuldīgas stāstniece, folkloriste:

– Cilvēks, kuram pilna galva ļoti labām idejām. To dēļ ir gatava brist pa purviem un kāpt kalnos! Mākslinieciski izklaidīga būtne, bet katrā ziņā laba partnere. Kopā esam apēdušas vismaz puspudu sāls.

● Undīne Celitāne, Inas jaunākā meita:

– Sirsnīga, labestība un radoša. Viņai ir plašākā sirds, kāda redzēta. Nekad otru aiz muguras neaprunās un nevienam nevēlēs ļaunu. Viņa visiem vēl labu, pat grūtos brīžos, ja apkārtējo rīcība viņu pārsteidz. Prot saglabāt saikni ar savu iekšējo labo cilvēku. Viņai ir ļoti daudz interesantu ideju, un, ja ko dara, tad ar lielu aizrautību.

● Guntis Pakalns, stāstnieks, folkloras pētnieks:

– Uzticama Kurzemes stāstnieku festivāla Ziv zup organizētāja kopš 2007. gada. Viņai raksturīgs hipijisks vieglums attiecībās ar dzīvi un dažkārt arī ar darbiem. Nav zaudējusi bērna prieku – prot par šo skaisto pasauli priecāties.