Vai pazīsti savu bērnu?

Lasu, ka Ministru prezidente Evika Siliņa pirmdien uzdevusi divu nedēļu laikā sasaukt Narkotiku kontroles un narkomānijas ierobežošanas koordinācijas padomes un Bērnu lietu sadarbības padomes sēdi, lai piedāvātu rīcību, kā novērst narkotisko vielu atkarības risku jauniešiem, novēršot gan problēmu, gan tās cēloņus.

Tas nav nekas jauns. Narkotiku problēma ir pastāvējusi un diez vai izzudīs. Tāpēc meklēt cēloņus, kāpēc to lietošana, tirgošana un atkarība turpinās, skarot arvien vairāk jauniešu, ir būtiska visos laikos un pie visām valdībām. Bet jautājums: ko var iespēt ministri un to vadītās institūcijas (šī rezolūcija adresēta veselai virknei ministriju – Veselības, Labklājības, Iekšlietu, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības, Izglītības un zinātnes, kā arī Valsts kancelejai) un kāda atbildība būtu jāuzņemas mums, sabiedrībai. Saliekot ķēdītē, gribas teikt, ka vispirms jau ģimenei, tad skolai un tad jebkuram sabiedrības loceklim, kas faktu par atkarīgo vielu tirdzniecību vai lietošanu nevis noklusē, bet par to informē policiju. Savukārt policija dara visu, lai to atklātu, pierādītu. Un tad ir sarunas, sociālā un medicīniskā palīdzība, rehabilitācija un, jā, arī sodi.

Rezolūcijā uzdots uzlabot arī informētību par to, kā bērnu vai jauniešu nonākšanu atkarībā identificēt un kā rīkoties vislabākajās bērna interesēs, meklējot palīdzību.

Diskusijā, ko Kurzemnieka redakcijā bijām noorganizējuši jūnijā, cita starpā viens no tematiem bija tāds: vai vecāki mājās prot pamanīt, uzķert to brīdi, ka ar viņu bērnu kaut kas vairs nav kārtībā. Kā stāstīja sarunas dalībnieki no dažādiem dienestiem un citām iestādēm, narkotisko vielu lietošana nav tikai sociāli nelabvēlīgo, atstumto jauniešu problēma. Ne vienā vien ārēji šķietami pozitīvā, stabilā, turīgā ģimenē audzis bērns tāpat nereti nonāk lietotāju vidū, un cēloņi ir tik dažādi. Gan pāraprūpe, lutināšana, visatļautība, kad gribas ko pamēģināt azartam, gan – tieši pretēji – pārāk stingras un augstas prasības, daudz aizliegumu, kad gribas būt kā visiem. Un trešais cēlonis var būt vecāku nesaskaņas, traumējoša atmosfēra mājās, no kuras jaunietis grib pabēgt. Bet visos gadījumos svarīgi ir pamanīt pārmaiņas bērna uzvedībā un nevis nosodīt, bet uzklausīt. Kā saka psihiatre-narkoloģe Rita Kuzņecova: „Vecāki daudz nezina, jo bērns tiem neuzticas. Bet viņam vajag pieņemšanu. Tur, kur bērns jūtas pieņemts, visbiežāk narkotikas netiks lietotas.”