Vai īstais brīdis?

Pašlaik skan un rīb teju visi kultūras nami, jo notiek gatavošanās XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem. Rakstot par mūsu koriem, atkal ir apliecinājies: visi, kuri šajos unikālajos svētkos bijuši, grib tur nokļūt atkal. Tie, kuri nav, ļoti vēlas to izmēģināt. Ne velti pandēmijas laikā pajukušo koristu rindas ne tik vien atjaunojušās, bet pat kuplinājušās, kaut repertuārs gana sarežģīts un netrenētām balsīm prasa ārkārtīgu piepūli. Par dejotājiem vēl rakstīsim, bet nojaušams, ka viņi teiks līdzīgi: mūsu Dziesmu un Deju svētki ir gan pasaulē atzīts notikums, gan katram dalībniekam saviļņojošs.
Vēl pirms pusotra gada bija bažas, ko tas kovids būs nodarījis pašdarbniekiem, bet tagad redzam – lai nu ko, bet tik stipru latviešu tradīciju nevar nopostīt nekādas sērgas. Tieši otrādi. Kā Mežaparka estrādē bieži skandētajās Emīla Dārziņa un Raiņa Lauztajās priedēs: „Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt – mēs tāles sniegsim, kur saule aust.”
Lai gan skates vēl priekšā, ceļazīme daudziem jau gandrīz rokā līdz ar elektronisko reģistrāciju. No mūsu novada uz svētkiem dosies vairāk nekā 600 pašdarbnieku – seši kori un ducis deju kolektīvu, folkloras kopas, kapelas, vokālie ansambļi, lietišķās mākslas pratēji un amatierteātris. Latvijā reģistrējies gandrīz 41 tūkstotis nākamo dalībnieku. Tas gan ir mazāk nekā 2018. gadā, kad skaits bija rekordliels – vairāk nekā 43 tūkstoši. Bet tas nenozīmē, ka būtu mazinājusies vēlme ikvienam būt šajā latviskās identitātes daļā iekšā.
Ja nevar tikt uz skatuves, teorētiski ir vēl otra iespēja – neaprakstāmās izjūtas piedzīvot skatītāju rindās. Bet te nu tās tāles šķiet vēl mazāk sasniedzamas. Pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) rūpīgi izanalizēja problēmas, kas jārisina, 2023. gadu negaidot. Būtiskākais: rekordlielais dalībnieku skaits, mērķdotācijas sadalīšana vismaz gadu iepriekš un svētku pieejamība. Kur un kāpēc tie secinājumi izplēnējuši, ja tagad dzirdam: gatavošanās jauda palielinās arvien nedrošākā toņkārtā? Šonedēļ šķību noti uzsita paziņojums, ka martā solīto biļešu tirdzniecību varbūt pat aprīlī vēl nevarēs sākt, jo pārsūdzēts ar lielām pūlēm un vēlu tapušais LNKC lēmums to uzticēt Biļešu paradīzei. Vai īstais brīdis konkurentu kariem? Tūkstošiem dažādu domu, balsu un soļu var vienoties dziesmā un dejā, bet citādi vienotības nav un nav?