Saules ceļš šaipusē un taipusē

Šogad vasaras saulgriežus sagaidīju Amerikā vairāk nekā 8000 kilometru no Latvijas. Manā dzimtajā pusē cilvēki gatavojās Jāņu naktij, un arī Kalifornijas tuksnesī mūsu dienu ritmu noteica saule. Notikumi risinājās tā, ka sapratu, cik daudz kopīga ir šķietami tālām un atšķirīgām pasaulēm.

Latvijā saulgrieži saistās ar pilnbriedu dabā – viss zied un smaržo, ir koši un spilgti. Pļavas pilnas ziedošu augu, saulgriežu rituālam tiek pīti vainagi un gara zāļu vija, kas simboliski vieno svinētājus. Vakarpusē visi pulcējas pie ugunskura, pavada sauli, dzied, skan dūdas, bungas, vargāns. Ugunī ļaudis simboliski sadedzina to, ko gribas atstāt pagātnē, bet domās izsaka vēlējumus nākamajam gadam. Pēc tam tiek sagaidīts saullēkts. Mistiska nakts, kad gribas sajust sevi kā daļu no dabas, ieklausīties tās ritmā un arī sevī.

Tuksnesī nav ziedošu pļavu, ozolu vainagu, bērzu un ugunskuru. No pirmā acu uzmetiena šķiet – tikai milzīgi akmeņu krāvumi, smiltis, pelēcīgi krūmi un savdabīgie džošua koki, kas kļuvuši par šī tuksneša simbolu. Taču, papētot ilgāk, redzams, ka arī tuksnesim ir krāsas. Fotografējot pamanīju, cik daudz niansētu zaļo, dzelteno, violeto un brūno toņu tajā ir. Ne tik koši kā Latvijas pļavās, bet tāda īpaša tuksneša krāsu palete.

Arī tuksnesī dzīves ritmu nosaka saule. Dienas vidū temperatūra pārsniedz 40 grādus, tāpēc parks atdzīvojas tikai agri no rīta un vakarā. 20. jūnija vakarā Mohaves tuksnesī saule lēni noslīdēja aiz džošua koku siluetiem un milzīgajiem granīta bluķiem. Jau nākamajā rītā tajā pašā vietā sagaidījām saules lēktu. Tikai vēlāk sapratu, ka arī mēs, būdami tūkstošiem kilometru no Latvijas, neviļus izdzīvojām vienu no skaistākajām saulgriežu tradīcijām – vakarā sauli pavadīt un no rīta atkal sagaidīt.

Dienas karstākās stundas bijām skaņu meditācijā. To vadīja speciāliste Leija Lava, kas vairāk nekā 20 gadus māca meditāciju, reiki un skaņu terapiju. Kristāla un metāla dziedošās bļodas, gongs, didžeridū un citi instrumenti radīja nesteidzīgu, mierpilnu noskaņu. Pārsteidza tas, ka sajūta ir līdzīga tai, ko Latvijā piedzīvoju pie saulgriežu ugunskura. Arī šeit varēja uz brīdi apstāties, atlaist ikdienas steigu un ieklausīties sevī. Latvijā to dara pie uguns, tuksnesī – skaņu meditācijā. Mērķis ir viens.

Domājot par šiem saulgriežiem, atcerējos, ka bieži runājam par to, kas mūs atšķir. Taču gada garākajā dienā daudz svarīgāk šķita tas, kas mūs vieno. Vienā pasaules malā cilvēki pin vainagus, dzied un kurina ugunskurus, otrā – klusumā vēro sauli, meditē un klausās skanošajās bļodās. Taču gan šaipusē, gan taipusē cilvēks meklē vienu un to pašu – mirkli, kad apstāties, sajust dabu un sadzirdēt pašam sevi.