Sākt darīt netīšām

Pēdējā laikā, izmēģinot ko jaunu, sanācis aizdomāties, ka bieži vien uzdevums sākumā šķiet lielāks, apjomīgāks un sarežģītāks, nekā beigās izrādās. Cik gan bieži mēs kaut ko nesākam, baidoties, ka tas nebūs pa spēkam?

Mūsu smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai sargātu mūs no lieka enerģijas patēriņa. Viss nezināmais, protams, prasa lielāku piepūli, tāpēc neapzināti cenšamies no tā izvairīties. Lai sevi nedaudz apmānītu, esmu sākusi lietas darīt netīšām. Piemēram, ja gribas paveikt kādu praktisku uzdevumu, kas nekad nav darīts, saku sev, ka pamēģināšu tikai ieskrūvēt tās divas skrūves. Kad tas izdevies, netīšām sanāk tikt arī tālāk un beigās nonākt pie rezultāta. Līdzīgi, manuprāt, notiek arī ar ilgi atliktām nepatīkamajām sarunām vai darba pienākumiem, studiju sākšanu vai tāla un dārga, taču ļoti gribēta ceļojuma plānošanu. Nereti iztērējam vairāk enerģijas, izdomājot, kāpēc kaut kas varētu neizdoties vai kāpēc šodien to vēl nedarīt, lai vienkārši sāktu. Filozofs Seneka savulaik rakstīja, ka mēs vairāk ciešam iztēlē, nevis realitātē. Sperot pirmos soļus un nezināmo padarot par zināmo, mazinām gan savas bailes, gan ciešanas, tostarp ļoti pragmatiskas ciešanas, ko rada laicīgi nepadarīti darbi, kas atņem miega stundas. Attiecībā uz nopietnākiem dzīves plāniem man patīk doma, ka drosme ne vienmēr nozīmē nebaidīties, bet gan darīt par spīti bailēm. Reti kurš kaut ko jaunu sāk ar pilnīgu pārliecību – biežāk tā rodas procesā, uzkrājot pieredzi. Tā vien šķiet, ka lieli mūsu pretinieki ir vēlme vienmēr būt ekspertiem tajā, ko darām, un paredzēt iznākumu. Kādam, kura kopējais skatījums uz dzīvi ir mazliet pesimistiskāks, šis nezināmais iznākums droši vien nerādās rožainās krāsās un neiedvesmo jauniem sākumiem. Taču, manuprāt, ir vērtīgi sev atgādināt, ka viss, ko šobrīd darām ar vieglumu, kādreiz bija mums svešs – dzīvē bija laiks, kad vēl nemācējām staigāt, lasīt vai varbūt vadīt automašīnu. Viss sākās ar pirmo soli. Vai drosmi spert pirmo soli.

Varbūt tāpēc nav vērts gaidīt īsto brīdi – kad būs pilnīga pārliecība un bailes būs pazudušas –, jo tāds var nepienākt vai nākt mokoši ilgi. Tā vietā attīstīt sevī veselīgu ziņkārību un nekavēties izdarīt, pamēģināt, paskatīties, kas te varētu sanākt. Iespējams, tas aizved tālāk vai pie kaut kā lielāka, nekā bijām cerējuši. Pat ja neizdosies perfekti, būsim ieguvuši jaunu, vērtīgu pieredzi un gandarījumu par saņemšanos.