Māju izjūta

Esmu no Vānes, maza ciemata Tukuma novadā, bet, sākot vidusskolas gaitas, Kuldīga uz laiku kļuva par manām mājām.

Vidusskola jau gadu ir pabeigta, un savu laiku vairāk pavadu Rīgā studējot. Aizbraucot pie vecākiem vai satiekot draugus no skolas laikiem, saņemu jautājumu, vai izdevies Rīgā iedzīvoties. Varu pateikt vienu – nē. Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai Rīga kādreiz kļūtu par manām mājām. Īpaši pēc tam, kad divus gadus dzīvoju Kuldīgā un iemīlēju šo pilsētu un tās mierīgo ikdienas ritmu.
Nevēlos piekrist vietējo iedzīvotāju teiktajam, ka Kuldīgā nav, ko darīt. Pirmajā gadā ikdienu bija apstādinājis kovids. Pasākumi nenotika, dažādas iestādes durvis bija vērušas ciet. Pašai bija jāizdomā, kā sevi izklaidēt. Es atradu visdažādākās lietas, ko darīt tepat Kuldīgā. Ir tik plašas iespējas doties garās, nesteidzīgās pastaigās, to laikā klausīties kādu podkāstu un redzēt, cik skaista daba ir pilsētas nomalē un cik noslēpumaini skaista ir pati vecpilsēta.
Bieži saka: māju izjūtu rada cilvēki. Aizbraucot uz Vāni pie ģimenes, es patiešām jūtos kā mājās, bet nevaru noliegt, ka, esot Kuldīgā, satiekoties ar tuviem draugiem vai kopā ar ģimeni pastaigājoties, spēju sajusties vēl vairāk nekā mājās. Māju izjūtu rada ne tikai cilvēki mums apkārt, bet arī vieta, kurā ar šiem cilvēkiem esam.
Interesanti, ka pāris gadu laikā ir izveidojušies tik dažādi iemesli, kāpēc es vēlētos atgriezties Kuldīgā. Tās ir draudzības, daudzveidīgas iespējas, attiecības un piederības izjūta, kas nevienā mirklī nav atkāpusies. Minu: tā varētu būt tāpēc, ka šeit piedzīvoju tik dažādus mirkļus, kas palīdzēja augt, attīstīties, meklēt risinājumus un apzināties sevi. Kuldīga man palīdzēja izkāpt no komforta zonas, kādā es biju dzīvojusi Vānē, un, godīgi sakot, varu teikt paldies. Zinu, ka dzīves ceļi mani var aizvest jebkurā virzienā, un nekur nav teikts, ka nākotnē atgriezīšos tieši Kuldīgā vai tās apkaimē, bet tas ir kļuvis par mazo sapni – veidot savu nākotni šeit.