Laba daba

Pirmdien daudziem kurzemniekiem mainījās minūti pa minūtei saplānotais un nesatricināmais dienas režīms – vai no laba prāta, vai arī ārēju apstākļu ietekmētiem.

Tie pirmie ķērās pie fotokamerām, lai iemūžinātu tādu snigšanu, kāda pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem Kurzemē decembrī nav novērota vismaz pusgadsimtu. Izņemot gadījumu Kolkā pirms 13 gadiem, kad kāda Baltijas jūras ciklona dēļ tur sasniga teju metru dziļš sniegs, nošķirot no aktīvās pasaules pārsimts iedzīvotāju. Savās mājās ieputināts bija arī meteostacijas darbinieks, un sākotnēji pat nebija zināms, cik daudz snidzis. Taču citviet Kurzemē viss bija kārtībā, jo zemi klāja tik vien kā desmit centimetru plāna sega. Varbūt gluži kārtībā nebija, jo daži cilvēki paspēja pasūdzēties par kārtīgi nenotīrītām ielām. Lai arī sinoptiķi tika brīdinājuši un meteocentrs izsludinājis gana nopietnu sarkano brīdinājumu, putenis šīs nedēļas sākumā bija kā acīmredzamais un neticamais – sniegs burtiski auga augumā pa minūtēm. Visa pasaule pārvērtās lielā, baltā kupenā. Un roka pati sniedzās pēc viedierīces vai fotokameras, lai piefiksētu šādu parādību. Tikmēr tie otri (ārēju apstākļu spiestie, bet gan jau pa vidu kāds brīvprātīgs rūķītis arī gadījās) ķērās pie lāpstām. Sūnu ciemā laikam bija interneta pārrāvums, jo sociālajos tīklos nedominēja vaimanas par netīrītiem ceļiem un autoceļu uzturētāju gānīšana. Tiem dažiem ņaudētājiem ātri mutes aizbāza labās prakses piemēri, cik kurš ilgi ir ar balto pūķi cīnījies (pēc analoga: vienu galvu nocērt,­ trīs aug vietā). „Šodien ņaudēt ir izlaidība,” komentāros rakstīja kāds kuldīdznieks. Patiesi, kurš gan nesaprot, ka sētniekiem ir tikai divas rokas un ceļu uzturētājiem iepirkta parastām ziemām atbilstoša tehnika. Diez vai vajadzētu pieņemt darbā vēl simts darbinieku un iegādāties lieku tehniku, kas augu gadu stāv dīkā, jo tāda snigšana gadās reizi pusgadsimtā. Es šajā mammas dabas sūtītajā parādībā, kas kādam šķiet katastrofa, ieraudzīju nevis šausminošas klimata pārmaiņas, bet to, ka nav nemaz tik traki ar mūsu sabiedrību. Spēj paši sev ceļu atrakt un otram palīdzēt. Kad pirmdien pēc darba iznācām no redakcijas un mēģinājām milzu kupenā atrast savas mašīnas, kur bijis nebijis parādījās puisis ar lāpstu un ne vārda nebildis naski sniegu atraka. Un kā Viļa Plūdoņa dzejolītī „aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi”.