Par veselību jārunā saprotami

Ģimenes ārste DACE SUDRABA decembrī reizē ar kolēģi Lindu Ikaunieci atvērusi savu praksi Kuldīgas doktorātā, Smilšu ielā 22, un pie viņas jau reģistrējušies ap 600 pacientu.

Abas mediķes rezidentūras laikā pusotru gadu šeit darbojās pie ģimenes ārstes Rūtas Eglītes, iegūstot iemaņas un vērtīgu pieredzi, iepazīstot reālo klīnisko vidi. Jau prakses laikā R.Eglītes vadībā viņas pieņēma pacientus, izpelnoties vietējo uzticību un atbalstu.

D.Sudraba izvēlējusies strādāt Kuldīgā, lai gan dzimusi Rīgā. Pamatstudijas beigusi Latvijas Universitātē, tad absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti. Rezidentūras laikā saņēmusi Kuldīgas novada pašvaldības stipendiju, apņemoties pēc sertifikāta iegūšanas vismaz trīs gadus strādāt mūspusē. Mācību laikā Dace strādājusi slimnīcā par sanitāri un neatliekamajā palīdzībā, kā arī bijusi ģimenes ārsta praksē Vācijā.

Vai pacienti jūs jau atraduši?

Priecājos, ka viņu ir daudz. Pirmajā pusgadā vajadzētu, lai praksē pierakstās 600 cilvēku, un šis skaits jau gandrīz sasniegts. Vairāk par 1400 es negribētu, lai būtu pietiekami laika, kad uzmanību veltīt katram pacientam. Gaidām jaunās telpas – tad būs plašāk un ērtāk (blakus tagadējam doktorātam top jauns medicīnas centrs Kalpaka ielā – red.)

Es uzskatu, ka ārstam jābūt sasniedzamam, pacientam jābūt iespējai uzdot visdažādākos jautājumus pat tad, ja tie liekas muļķīgi. Muļķīgu jautājumu par veselību nav, jo bieži izrādās, ka tieši tie ir vissvarīgākie. Pacientiem tiek dots prakses telefona numurs, un vatsapā viņi var uzdot jautājumu. Dienas laikā mēģinām atbildēt vai arī iesakām tomēr atnākt šeit. Praksē Vācijā man ļoti patika tas, kā tur darbs organizēts: vairākas medmāsas tiek galā ar vienkāršām lietām, un viņas arī izsijā, kuram patiešām vajag ārsta konsultāciju.

Kā motivējat cilvēkus par veselību rūpēties?

Vissvarīgākā ir komunikācija – izstāstīt, kas konstatēts, ko un kā darīt, kas var būt nākotnē. Bieži tādas izmaiņas kā paaugstinātu holesterīna un cukura līmeni asinīs, asinsspiediena izmaiņas vairums ikdienā pat nejūt. Tad ar cilvēkam saprotamiem piemēriem jāskaidro, kā situācija var attīstīties un kas jādara, lai veselību saglabātu arī turpmāk. Mudinu atcerēties, kādas saslimšanas bijušas dzimtā omītei, mammai. Saliekot visu kopā, cilvēks sāk domāt, saredz kopsakarības. Arī jauniem cilvēkiem veselība jāpārbauda. Ir tāda saslimšana kā ģimenes hiperholesterinēmija, kad paaugstināts holesterīns tiek pārmantots no vecākiem. Tad zāles jālieto jau agrā jaunībā.

Vai pacienti ir zinoši?

Vissvarīgāk ir to, kas ar cilvēku notiek, izstāstīt vienkārši, ne ar sarežģītiem vārdiem. Reiz pēc kāda izmeklējuma atnāk pie manis un saka: „Tik sarežģīti izstāstīja, kas man ir, ka neko nesapratu. Vai varat pastāstīt?” Visi nav mediķi un tos svešvārdus nesaprot. Ilustrācijai var ņemt piemēru kaut vai par kanalizācijas sistēmas darbību, parādīt attēlu ar kājas čūlu un par sekām brīdināt. Ir dažādi mīti: baida tas, ka zāles būs jādzer visu mūžu, kāds vēl pasaka, ka zāles ir inde, labāk tās nedzert un lietot citādus līdzekļus. Bet kādreiz cilvēki mira jau 30 gadu vecumā, tagad ir medikamenti.

Kas vēl var palīdzēt savlaicīgai diagnostikai un ārstēšanai?

Laikus veikti izmeklējumi, analīzes, rentgens, dažādi skrīningi, elektrokardiogramma un citi.

Arī profilaktiskās potes. Jāsaka, ka mani pacienti ir apzinīgi – nāk savlaicīgi šurp un atgādina par izmeklējumiem. Es nevaru sūdzēties.

Vai veselības aprūpe Latvijā ir laba?

Ilgi jāgaida, lai tiktu pie speciālistiem vai uz rehabilitāciju. E-veselības datu platformas varētu būt organizētas labāk, būt pieejamākas.

Tomēr jāsaka: mēs, šeit dzīvojošie, nenovērtējam to, cik Latvijā ir labi. Uz doktorātu nāk daudzi ārzemju studenti, kuri šeit dzīvo un mācās, un viņi ir šokā par to, cik maz prasām par vizīti, cik maksā medikamenti. Viņi saka: „Ja mēs būtu Amerikā, tad trīsreiz padomātu, vai avārijā izsaukt ātro palīdzību.” Uz Latviju brauc arī ārzemēs dzīvojošie latvieši, kuri strādā un nodokļus maksā tur, bet valsts samaksātus izmeklējumus un procedūras grib saņemt šeit. Tas nav pareizi.

Jūs esat iesaistījusies arī paliatīvajā aprūpē* Kuldīgas novadā. Pastāstiet par to!

Kurzemē šo darbu dara uzņēmuma Magnum Social & Medical Care centrs Rūre, un man ar to līgums ir par ambulatoriem ārstniecības pakalpojumiem pacienta dzīvesvietā – esmu ārste, kas atbild tieši par Kuldīgas novadu, un braukāju visur. Kopš 2024. gada Latvijā ir nodrošināta valsts finansēta paliatīvā aprūpe, ko mobilā komanda pacientam sniedz dzīvesvietā. Es teiktu, ka paliatīvās aprūpes programma patiešām strādā labi un ir ļoti, ļoti noderīga.

Manā redzeslokā ir tādi onkoloģiskie pacienti, kuriem ir konsīlija lēmums, ka paliatīvā aprūpe vajadzīga visu diennakti. Viņu radinieki ar mums var sazināties, ja šāda palīdzība nepieciešama. To var darīt arī ģimenes ārsti, tādējādi savu ikdienu atvieglojot. Pacients vai piederīgie jebkurā laikā var piezvanīt, ja par veselību ir neskaidrības. Jūtu, ka radiniekiem ļoti vajag parunāt, saprast, kas notiek, jo ģimenes ārstam patiešām ikdienā nav laika par to runāt, aizbraukt un izstāstīt, kas notiek. Ir bijis gadījums, kad cilvēku izraksta ar traheostomu** un ģimenei neko neizskaidro, kāpēc ir trubiņa, kas tur notiek un vai tā jābūt. Ir satraukums. Un, ja vēl izraksta piektdienā, tad jāgaida līdz pirmdienai, lai uzzinātu, kas tajā trubiņā pildās. Šādas situācijas diemžēl ir.

Kāpēc izvēlējāties kļūt par ārsti?

No 5. klases vienkārši to zināju. Studiju laikā gan iezagās tāda doma: ja viss būs pavisam slikti, tad iešu biologos, būšu zaļajos un skaitīšu, cik daudz mežā ir floras un faunas. Bet tagad es to daru brīvajā laikā.

Sākotnējos sapņos nezināju, tieši kādās jomās gribu specializēties, negribēju, ka man ir tikai viena specialitāte, gribēju, lai es varu tā: man kāds piezvana, un es no visām jomām apmēram kaut ko zinu. Tad vienīgā loģiskā izvēle bija ģimenes ārsts. Negribēju diennakts dežūras. Tās jau iepazinu studiju laikā: nav viegli, un bojā veselību. Tas nav domāts man.

Vai dzimtā ārsti jau ir pirms jums?

Tuvākajos rados, cik zinu, nav, bet no vecvecmāmiņas māsas uzzināju, ka mana vecvecvecmāmiņa bija Latvijā pirmā sieviete, kura iestājusies studēt par ārsti. Tikai viņa nepabeidza, jo sākās karš. Bet to es uzzināju tad, kad jau studēju.

Vai esat kuldīdzniece?

Mana dzīvesvieta tagad ir Kuldīgā. Sākumā bija tā bailīgi, jo šeit pazinu tikai vienu ģimeni, bet tagad jau dzīve iekārtojusies – ir draugi, paziņas. Te ir ļoti labi: jo ilgāk dzīvoju, jo foršāk. Es gan šejieniešiem prasīju, vai esmu kuldīdzniece. Man saka: nē, kļūt par šejienieti nav tik vienkārši. Es vietas iepazīstu, braucot pie paliatīvās aprūpes pacientiem, tad arī daudz ko apskatu, uzzinu. Lēnām mēģinu iepazīt vairāk.

Teicāt, ka jums patīk meži. Ko vēl darāt brīvajā laikā?

Beidzot, kad studijas ir pabeigtas, radies brīvais laiks. Protams, tie ir pārgājieni – tie atkal aktuāli. Vienu brīdi biju palaidusies, bet tagad viss notiek. Visu brīvo laiku gribu pavadīt pie dabas. Uz Rīgu braukt man nepatīk, dažreiz aizbraucu uz kādu koncertu, bet principā mana izvēle ir atrasties mežā, rudenī lasīt sēnes. Pārgājienā eju mazā kompānijā, bet, ja kompanjoni grib braukt uz Rīgu vai doties uz kafejnīcām, tad eju arī viena. Noeju 20 līdz 30 kilometrus. Man tagad patīk vietas pie Usmas ezera – taipusē aiz Rendas ir skaisti meži un daudzi ezeriņi, piemēram, Dzilonis. Citiem dabas taku mīļotājiem iesaku, ka obligāti jāvakcinējas pret ērču encefalītu. Šo kukaiņu te ir ļoti daudz, arī saslimšana ar Laimas slimību ir bieža, tāpēc jābūt prātīgiem.

Tagad viena kolēģīte mani pavilka uz ziemas peldēšanu. Peldu dīķī: tur izcērt āliņģi, lai tiek iekšā. Upē man nepatīk – ir bail. Esmu strādājusi ātrajos.

* Paliatīvā aprūpe – rūpes par nedziedināmi slimu cilvēku

** Traheostoma – īpaša caurulīte trahejā, kas balseni savieno ar plaušām un palīdz elpot